Kā COVID–19 mainījis ikdienu? Latviešu ārste Berlīnē

Doctus sazinājās ar vairākiem latviešu ārstiem, kas dzīvo un strādā ārpus Latvijas. Lūdzām dalīties pārdomās, kā SARS–CoV2 mainījis ārsta ikdienu un darbu. Kāds noskaņojums valda?

Bezspēcība. COVID–19 tuvojas, gribi vai negribi

Dr. IEVA STOMA, internās medicīnas rezidente

Vācija, Berlīne, 2020. gada 26. marts

“Strādāju par ārstu–rezidentu Helios klīnikā Vācijā, Brandenburgas zemē, netālu no Berlīnes. Šobrīd esmu rotācijā onkoloģijā, precīzāk, paliatīvajā nodaļā.

Tā kā paliatīvās nodaļas pacienti ir pietiekami specifiska pacientu grupa, tad šā brīža aktualitāte — COVID–19 — mūsu nodaļas darbu ietekmē salīdzinoši maz. Pacientu skaits būtiski nemainās, jo pacientus, kam šāda veida aprūpe nepieciešama, nav iespējams atteikt vai uzņemšanu stacionārā pārcelt uz laiku pēc dažām nedēļām, kā tas notiek, piemēram, vispārējās ķirurģijas vai ortopēdijas nodaļās.

Pagaidām strādājam kā līdz šim. Vien pacientu piederīgo nodaļā ir jūtami mazāk: kamēr visā slimnīcā pastāv aizliegums pacientu apmeklēt, paliatīvā nodaļa ir viena no retajām, kur ne ilgāk kā stundu dienā pacientu drīkst apmeklēt viens piederīgais. Pavisam cits noskaņojums valda dežūrās, kuru skaits neskaitāmu iemeslu dēļ pēdējās nedēļās strauji aug. Sekojot situācijas attīstībai citos Vācijas reģionos, šā brīža noskaņu mūsu slimnīcā, līdzībās runājot, varu pielīdzināt tai, kad dežūrā naktī plkst. 2.30 atskan zvans, ka uzņemšanā atvests pacients ar asiņošanu kuņģa—zarnu traktā. Izskaidrošu. Situācija ir akūta (COVID–19 upuru skaits pieaug vājprātīgos apmēros). Tās iznākums bez savlaicīgas rīcības ir skaidrs (pēdējā diennaktī Vācijā 4118 jauni saslimšanas gadījumi un 38 mirušie). Vienīgi manam pacientam, lai gan viņš nepārprotami asiņo, asinsainā vēl stabils hemoglobīns un pirmajā acu uzmetienā nekas neliecina par katastrofu (mūsu klīnikā šobrīd nav stacionēts neviens COVID–19 pacients). Ir skaidrs, ka manam pacientam kļūs sliktāk un bez attiecīgas terapijas sagaidāms hemorāģiskais šoks un nāve (skaidrs, ka COVID–19 tuvojas, gribi vai negribi), un šobrīd manos spēkos nav nekā, kas šo procesu varētu ietekmēt. Un vēl mani apbēdina neizbēgamā ekonomiskā katastrofa.

Priecē, ka slimnīcas vadība situāciju uztver gana nopietni; regulāri saņemam informāciju ar aktualizētiem rīcības plāniem un atbalsta iespējām darbiniekiem.

Šobrīd pāragri spriest, kā tas viss darbosies brīdī, kad intensīvās terapijas nodaļās vairs nebūs kapacitātes uzņemt pacientus, kuriem nepieciešama mākslīgā elpināšana. Bet gatavojamies! Visā slimnīcā ir apzināti ārsti un medmāsas, kuri krīzes gadījumā tiks novirzīti uz intensīvās nodaļas pacientu aprūpi, notiek speciālas mācības, ko ik dienu apmeklē vairāki desmiti cilvēku. Manāms arī pacientu satraukums par situāciju. Pacienti, kam ķīmijterapija tiek veikta stacionārā, arvien biežāk jautā par iespējām sevi pasargāt no inficēšanās ar vīrusu. Skaidrojam, cik mūsu spēkos. Kopumā priecē pacientu atsaucība un sapratne arī par to, ka informācija ik dienas mainās, papildinās.

Gaidām, kā situācija attīstīsies tuvākajās dienās/nedēļās. Gatavojamies sliktākajam scenārijam (skat. situāciju Itālijā) un ceram, ka no pirmdienas ieviestie ierobežojumi palēninās jaunu saslimšanas gadījumu skaitu pietiekami, lai veselības aprūpes sistēma spētu šo krīzi pārdzīvot.

Noslēgumā pieminēšu, manuprāt, ļoti labu atspoguļojumu tam, kā sabiedrība atsaucas uz nupat ieviesto sociālo izolēšanos jeb Kontaktverbot. Pirmdien bija smaga 24 stundu dežūra: ierastās problēmas, vairākas reanimācijas, asiņošanas, vinorelbīna ekstravazācija, visam klāt vēl 36 gadus vecs vīrietis ar akūtu miokarda infarktu. Pēc dežūras, izskatoties pēc bāla spoka, devos uz veikalu pēc maizes. Kasiere pie slīdošās letes man uzrūca: ja es nesaprotot, ka jāietur pusotra metra distance no apkārtējiem cilvēkiem, maizi man nepārdošot un uz mājām pavadīšot ar policiju. Tā nu dzīvojam!”

FOTO: NO IEVAS STOMAS ARHĪVA

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Nav nekā, ko nevarētu pārdzīvot! SANDRA PŪCE, psihiatre

    Vasaras saulgriežos viņa būs savās mājās. Tēva mājās Tukuma pusē. Plašs pagalms, meža ieloks, lielais saimes galds. Vieta, kur būt ar savējiem. Būt kopā. “Tās ir tādas vienkāršas lietas, kas iedvesmo: daba, pastaiga, pirtiņa. Ģimene, draugu pleca sajūta,” saka psihiatre, psihoterapeite SANDRA PŪCE, slimnīcas Ģintermuiža virsārste, ārstniecības daļas vadītāja, kas ikdienā konsultē pacientus arī privātpraksē. Lasīt visu

  • Lielbritānija: kāda būs maksa par novēlotu rīcību?

    Dr. VITA ZĪDERE, MD FRCP ir latviešu sirds ķirurģe, kas strādā par virsārsti fetālajā un bērnu kardioloģijā Fetālās medicīnas institūtā, King‘s College slimnīcā un Evelīnas bērnu slimnīcā Londonā, Svētā Tomasa slimnīca NHS Foundation Trust. Viņa saka: Lielbritānijas rīcība Covid-19 pandēmijā bija novēlota. Viņa un vairāki virsārsti ir jau saslimuši. Lasīt visu

  • Šveice: slimnīcas ilgi būs kaujas gatavībā

    VITA ZAČESTA, latviešu gienkoloģe dzīvo Bellizonozā. Statistika Tičīno kantonā nav mazāk dramatiska kā Itālijā. Viņa stāsta, ka arī ārpus slimnīcas, piemēram, dodoties uz veikalu, uzliek masku. Un tā dara lielākā daļa sabiedrības. Lasīt visu