Rīki sarunai ar pacientu. Prof. Valda Pīrāga atziņas

Mācoties medicīnu, jāapgūst tik daudz zinību, ka šķiet — pārzinām katru cilvēka kvadrātcentimetru! Taču fonā vienmēr ir saruna — kā otrā plāna spēlētāja, kaut patiesībā tā ir galvenā varone. Paula Stradiņa KUS Internās medicīnas klīnikas vadītājs VALDIS PĪRĀGS saka: galvenais ir iemācīties saklausīt, ko pacients saka, un no tā saprast, kā viņš jūtas. Kā sarunāties efektīvi, kā mazāk vilties?

Atrisināt nevis novirzes datortomogrāfijā, bet pacienta sūdzības

Laiks, ko veltām pacientam, saruna centrēta uz pacientu, nevis uz viņa slimību, empātija, nevis tikai izmeklējumu analīze... Efektīvā sarunā jābūt visiem šiem komponentiem. Bet, ja jāizvēlas svarīgākais, tad domāju, ka jauniem ārstiem vispirms jāiemācās saklausīt, ko pacients vēlas pateikt, un no tā saprast, kā viņš jūtas.

Pats galvenais ir tieši noformulēt sūdzības, pašsajūtu. Modernajā laikmetā reizēm šķiet, ka tas ir mazsvarīgi, jo jau pēc analīzēm zinām, ar ko sirgst pacients. Taču nav jāatrisina izmeklējumu novirzes vai izmaiņas datortomogrāfijā, bet jāsaprot, kā atrisināt pacienta sūdzības. Tas arvien ir ārsta galvenais uzdevums.

“Labs ārsts ir tāds, ar kuru pēc sarunas paliek vieglāk gan pacientam, gan viņa radiniekiem, jebkuram cilvēkam,” — tas gan nav mans teiciens, taču tā ir viena no ārsta svarīgajām īpašībām. Viņš sevī izkopj tādu personību, kura spēj saprast, kas pacientam kaiš, atrast pareizos vārdus, lai parādītu izeju, remdināt neziņu un ciešanas.

Ārsts ir īpašs, jo uzdrošinās iejaukties pacienta iekšējos procesos. Ja viņš to uzdrošinās, tad ir nepieciešama liela pārliecība, ka viņš to spēj, var palīdzēt.

Katru sarunu padarīt SEV interesantu!

Kā sadzirdēt divdesmito un trīsdesmito pacientu dienā? Ārsts arī ir tikai cilvēks, kurš piekūst. Te ir tikai divas iespējas.

Viena, ja ārsts savu darbu uztver kā amatnieka darbu, kur ir jānostrādā pietiekamas stundas, jāpieņem daudz pacientu un jānopelna nauda, tad šāds darbs agri vai vēlu beidzas ar izdegšanu. Jo darbs nedod gandarījumu un jebkura saruna ar katru nākamo padsmito pacientu ir apgrūtinoša. Regulas, ka jāpieņem četri pacienti stundā, kādas reizēm uzliek darba devēji, kas izturas pret ārstiem kā amatniekiem, protams, nav pareizi. Bet kā nezaudēt sevi? Manuprāt, jāvienojas ar darba devēju, ka ir divi vai maksimāli trīs pacienti stundā. Ja ir pirmreizēji pacienti, tad viens vai pusotrs.

Un otra iespēja — ja darba devējs spiež un nemaksā pienācīgu algu, kā diemžēl Latvijā pieņemts, tad vienīgā izeja ir iemācīties katru sarunu padarīt sev interesantu. Pat visgarlaicīgākajā gadījumā atrast ko interesantu, kas ārstam sniedz gandarījumu.

Familiaritāte ir visviltīgākā draudzene

“Ārsts ir amats, māksla un zinātne, trīs vienā,” — šo teicienu mīlēja Pauls Stradiņš. Viens no maniem skolotājiem profesors Nikolajs Skuja teica, ka ir vēl ceturtā daļa — burvis.

 Ārstam ir jābūt arī kaut kādai maģijai, kas spēj pārveidot un cilvēku ietekmēt pat bez vārdiem. No aktierspēles ir žesti, balss. Bet ārstam jāsaglabā zināma distance pret pacientu, noslēpumainība. Jāizkopj savas spējas, lai pacientu ietekmētu arī nevārdiski, kas ir labākais indikators komunikācijas prasmei.

Familiaritāte ir visviltīgākā no šķietamajām draudzenēm saskarsmes jomā. Familiāram ārstam sākumā varbūt ir labāki panākumi, padarot cilvēkus atkarīgus ar tādām kā ģimeniskām attiecībām. Esmu novērojis, ka agri vai vēlu šīs metodes izmantotāji pieviļas. Ārsts nespēj būt neitrāls un izvēlēties labāko ārstēšanu. Vairāk medikamentu un vairāk izmeklējumu nekad nav labākais ārstēšanas veids. Ārstam jāsaglabā distance.

Pacientam jāciena ārsts tāpēc, ka viņš ir labs ārsts, nevis foršs čoms, kurš atnāks parunāties un uzsitīs pa plecu. Kaut gan es kā jauns ārsts arī esmu izmantoju šīs metodes. Taču nekad neesmu uzrunājis uz tu vai vārdā, varbūt tikai mazus bērnus, bet ne pusaudžus. Roku gan pacientam esmu paspiedis. Ir bijis tā, ka pacienti, pret kuriem ģimeniski izturas, vēlas ārstu apdāvināt. Arī tas traucē ārstēšanā, un ģimeniskas attiecības medicīnā ir tikpat paralizējošas kā komercializēšana. Tie ir divi slazdi, kas neļauj būt par labu ārstu.

Par klusuma pauzēm sarunā

Pareizāk pirmo jautājumu uzdot pašam ārstam. Saruna jāsāk ārstam. Daļa pacientu nemaz negrib runāt (“redziet, te ir manas analīzes, izraksti, jūs taču zināt labāk”). Nedrīkst uzreiz ķerties pie analīzēm, vispirms jāpaskatās cilvēkam acīs. Sirsnīgi jāpajautā: “Kā jūs jūtaties? Kā es jums varu palīdzēt?” Pacients mazliet apmulst un sāk stāstīt par lietām, kas tiešām ir svarīgas. Taču — cik ilgi to klausīties? Ir pacienti, kuriem sen neviens tādu jautājumu nav uzdevis. Tad viņš var stāstīt kaut stundu, bet ārstam saruna ir jāvirza.

Kurā brīdī uzdot jautājumus? Es nekad nepārtraucu pacientu un nelieku stāstīt, ko viņš negrib teikt, taču ik pa brīdim, kas liecina par to, ka es klausos, uzdodu papildjautājumus, kas man palīdz sarunu stūrēt uz to pusi, kas ir medicīniski būtiska. It sevišķi, ja pacients ir dementāks, kas mūsdienās nav retums, viņam ir grūtāk izstāstīt kaut ko būtisku.

Ir vietas un apstākļi, kur sarunai nekad nevajadzētu notikt

Pa ceļam uz savu kabinetu vai operāciju zāli, gaitenī, garām skrienot, — tā nekad nevajadzētu darīt.

Mūsdienās gan ir tā, ka, runājot ar pacientu, ārsts bieži lūkojas datorā vai mobilajā tālrunī. Ja es nevaru atcerēties kādu lietu, tad pasaku, ka man ir jāprecizē, es paskatīšos meklētājā. Ir ļoti labas datubāzes, kur ātri atrast atbildi pat vizītes laikā. Universitātes slimnīcās to var palūgt ārstiem rezidentiem, jo tiešām nav labi kaut ko darīt paralēli sarunai ar pacientu. Dažiem ārstiem tas veiksmīgi padodas, bet ātrāk izraisa izdegšanu, jo ir liela smadzeņu pārslodze.

 

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada aprīļa numurā

Uz augšu ↑
  • Nav nekā, ko nevarētu pārdzīvot! SANDRA PŪCE, psihiatre

    Vasaras saulgriežos viņa būs savās mājās. Tēva mājās Tukuma pusē. Plašs pagalms, meža ieloks, lielais saimes galds. Vieta, kur būt ar savējiem. Būt kopā. “Tās ir tādas vienkāršas lietas, kas iedvesmo: daba, pastaiga, pirtiņa. Ģimene, draugu pleca sajūta,” saka psihiatre, psihoterapeite SANDRA PŪCE, slimnīcas Ģintermuiža virsārste, ārstniecības daļas vadītāja, kas ikdienā konsultē pacientus arī privātpraksē. Lasīt visu

  • Lielbritānija: kāda būs maksa par novēlotu rīcību?

    Dr. VITA ZĪDERE, MD FRCP ir latviešu sirds ķirurģe, kas strādā par virsārsti fetālajā un bērnu kardioloģijā Fetālās medicīnas institūtā, King‘s College slimnīcā un Evelīnas bērnu slimnīcā Londonā, Svētā Tomasa slimnīca NHS Foundation Trust. Viņa saka: Lielbritānijas rīcība Covid-19 pandēmijā bija novēlota. Viņa un vairāki virsārsti ir jau saslimuši. Lasīt visu

  • Šveice: slimnīcas ilgi būs kaujas gatavībā

    VITA ZAČESTA, latviešu gienkoloģe dzīvo Bellizonozā. Statistika Tičīno kantonā nav mazāk dramatiska kā Itālijā. Viņa stāsta, ka arī ārpus slimnīcas, piemēram, dodoties uz veikalu, uzliek masku. Un tā dara lielākā daļa sabiedrības. Lasīt visu