Asoc. prof. VIESTURS LIGUTS. Ar misijas apziņu

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un neatliekamās medicīnas galvenais speciālists, anesteziologs reanimatologs, Dr. med. VIESTURS LIGUTS ar intensīvo terapiju un klīnisko toksikoloģiju saistīts jau vairāk nekā 46 gadus. Tai veltījis arī “Toksikoloģijas rokasgrāmatu”, ko sarakstījis kopā ar kolēģi toksikologu Robertu Stašinski.

Pirms trim gadiem žurnālam Doctus rakstījāt, ka ik jaunu dienu cenšaties sākt, ievērojot Kurta Vonnegūta ieteikumu: “Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra.” Tik trāpīgi arī Covid–19 pandēmijas laikā! Kā jums šķiet, kur ir robeža starp neļaušanos masveida panikai un racionālu rīcību?

Jāņem vērā divas būtiskas parādības — tas, ka mēs visi pasauli redzam tādu, kādu to vēlētos, nevis tādu, kāda tā ir īstenībā, un tas, ka mūsdienu sabiedrība slikti tolerē stresu. Pašlaik katru dienu mums pāri brāžas milzīgs informācijas daudzums par saslimušajiem un mirušajiem visā pasaulē un, protams, arī Latvijā. Cilvēkos tas izraisa bailes, un bailes prasa kaut kādu rīcību. Jāpiebilst, ka bailes ir normāla parādība, tā nav gļēvuma pazīme.

Baiļu pārņemtos cilvēkus varētu sadalīt trijās grupās. Pirmajai grupai pieder tie, kas kontrolē bailes, apzinās riskus un konsekventi rīkojas. Otrajā grupā ietilpst tie, kas, baiļu vadīti, uz riska situācijām reaģē paniski, ar šādu reakcijas veidu ietekmējot arī pārējos, — viņi nerada risinājumu, bet vēl vairāk sarežģī situāciju. Savukārt trešajai grupai pieder tie, kas pakļaujas pirmās vai otrās grupas ietekmei.

Domāju, mums nekas cits neatliek kā rāmu garu dotajā situācijā pieņemt notiekošo, ievērot speciālistu padomus un kritiski patērēt informāciju plašsaziņas līdzekļos, jo tur ir gana daudz blēņu rekomendāciju izpratnē. Tāpēc mans ieteikums īss — bailes nedrīkst pāriet paniskās reakcijās! Lai ierobežotu panikas izraisītājus, esmu par stingriem ierobežojumiem, jo tad arī šie panikotāji tiktu izolēti. Paniskas reakcijas diemžēl izpaužas arī mediķu vidē. Pagaidām tās ir kontrolējamas. Visi baidās nomirt. Domā: man mājās ir ģimene, es negribu inficēties, negribu nomirt, šaubos, vai individuālie aizsardzības līdzekļi mani pasargās no vīrusa. Tā izpaužas baiļu izjūta, kas ir sakāpināta līdz galējam līmenim. Vai ar panikas pārņemtiem cilvēkiem būs iespējams strādāt? Šķiet, ka ne. Ja viens uzskata, ka riski ir nepārvarami, tas var radīt papildu problēmas.

Jūs esat Latvijas lielākās slimnīcas galvenais speciālists anestezioloģijā un neatliekamajā medicīnā. Jūsu dienestam jābūt īpašā gatavībā?

Protams, jā. Latvijā pozitīvais — esam ieguvuši laiku, lai varētu sagatavoties. Atzinība Veselības ministrijas, Slimību profilakses un kontroles centra un citu dienestu saskaņotai un, manuprāt, mērķtiecīgai darbībai. Esam papildinājuši individuālo aizsardzības līdzekļu krājumus, kas šajā situācijā ir ļoti sarežģīti, jo tie vajadzīgi visur pasaulē.

Esam izstrādājuši rīcības algoritmus, piemēram, kur slimniekam vajadzētu atrasties, ņemot vērā slimības smaguma pakāpi. Uzskatu, ka RAKUS anestezioloģijas un intensīvās terapijas dienests kopā ar pārējo slimnīcas personālu ir gatavs pildīt savus pienākumus ārkārtas situācijā, taču situācija var strauji mainīties, neiekļaujoties iepriekš izstrādātajos algoritmos.

Kādus profesionālus izaicinājumus no sava ārsta mūža un pieredzes atceraties, kas likuši jums mācīties, pārvērtēt dzīvi, vērtības?

Tādu netrūkst, bet īpaši spilgti atmiņā palikuši divi šādi izaicinājumi. Kad pēc augstskolas beigšanas tiku iesaukts padomju armijā, daļā, kurā biju, sākās meningokoka infekcijas epidēmija.

Tolaik guvu zināmu pieredzi, kā ir strādāt ārkārtas situācijā. Un sapratu, cik svarīgi ievērot speciālistu norādījumus. To visiem vajadzētu ņemt vērā arī šodien — ja ir teikts, ka jāpaliek mājās, tad jāpaliek mājās. Nevajadzētu pret šiem norādījumiem attiekties vieglprātīgi: eh, tas jau mani neskars! Sadzeršos garšīgo šņabi, un viss būs labi. Nebūs! Būšu atklāts — ja gribam izdzīvot, demokrātija patlaban jāierobežo diezgan krasi.

Nākamo pieredzi guvu 1990. gados, kad biju Veselības ministrijas galvenais toksikologs. Krīzes situāciju izraisīja Baltkrievijā ražots citramons, kam ražošanas procesā nejauši tika pievienots līdzeklis, kas pazemina insulīna līmeni. Pagāja laiks, kamēr izdevās noskaidrot, kāpēc tik strauji pieaug to cilvēku skaits, kas uzņemti slimnīcā tāpēc, ka viņiem strauji pazeminājies cukura līmenis.

Pēc dzīves uzskata esat fatālists vai tomēr ticat, ka mūsu spēkos ir mainīt notikumu gaitu?

Esmu optimistiski noskaņots fatālists. Mūsdienu medicīnas sasniegumi ir pagarinājuši cilvēka mūžu, bet dzīve vienalga kaut kad beidzas. Cilvēki tam nav gatavi, un pārsteidzošā kārtā tam nav gatavi arī mediķi — pacientu ārstējošās personas. Līdz pēdējam neļauj šim cilvēkam izdzist. Nekādā gadījumā neesmu par eitanāziju, nepārprotiet mani! Ārsti visādos veidos cenšas glābt 90 gadus vecu pacientu, bet viņš taču ir mirstīgs un es arī esmu mirstīgs. Šeit rodas zināma pretruna: sasniegumi medicīnā, milzīgās summas, kas tiek ieguldītas veselības aprūpes sistēmā, un cilvēka organisms, iekšējie orgāni, kas nolietojas un beidz funkcionēt. No tā nevar izvairīties, tas ir nenovēršami. Cilvēki, protams, ir jāārstē, bet saprāta robežās. Ārsti nedrīkst uzņemties Dieva lomu zemes virsū!

Ļoti rūpīgi esmu studējis Atula Gavandes grāmatu “Būt mirstīgam”. Viens no šīs grāmatas recenzentiem raksta, ka “mūsdienu medicīna ir labi sagatavojusies dzīvei, bet ne nāvei”. Tā tiešām ir!

Cilvēki nav gatavi nāvei tāpēc, ka, pirmkārt, izdzišanas moments ir biedējošs. Otrkārt, reklāmās tiek skandināts — jums jālieto tāds un šitāds līdzeklis, lai justos mūžam vesels un jauns! Mazliet pārspīlēju, bet šos aicinājumus dzirdam ik dienu. Taču dzīve kādā momentā, gribam vai ne, tomēr beidzas.

Mūsdienu sabiedrība ir egoistiski orientējusies uz materiālajām vērtībām — vajag jaunāko viedtālruņa modeli, gribas ik pēc neilga laika mainīt auto, pārcelties uz plašāku dzīvokli, katru sezonu pirkt jaunus apģērbus. Bet vienā brīdī tas viss var kļūt mazvērtīgs. To es vēroju, kad slimnīcā nonāk, piemēram, pacienti ar politraumām, kas ir uz robežas starp dzīvību un nāvi. Tajā brīdī sabrūk viņu iepriekšējā dzīve, viņu plāni un mērķi, dzīve iegūst jaunu dimensiju. Un tam cilvēki nav gatavi. Turklāt medicīnas progress arī rada maldīgu iespaidu, ka nāve ir kaut kur ļoti, ļoti tālu vai ka nāve skar visus apkārtējos, tikai ne mani.

Pacienta nāve arī ārstam rada diezgan lielu pārdzīvojumu, jo mēs esam mācīti slimnieku glābt. Vienu gadījumu var pārdzīvot, bet, ja tie atkārtojas bieži, ārsts var sākt sevi šaustīt: ko es te patiesībā daru, ja nevaru palīdzēt?! Tāpēc daudzi mediķi piedzīvo izdegšanas sindromu, jo grib izglābt pacientu, bet tas neizdodas.

Tagad, profesor, par jūsu saknēm. Vai esat dzimis rīdzinieks?

Jā, esmu. Dzīvoju Bruņinieku un Avotu ielas rajonā, kas joprojām man ir mīļš rajons. Vēl arī Grīziņkalns un Ziedoņdārzs.

Kādās bērnības atmiņās labprāt atgrieztos?

Tajā dzīves posmā, kad biju bērns un man nebija nekādu problēmu, jo tās gūlās uz vecāku pleciem. Ļoti labi atceros svētdienas rītus, kad māte gatavoja ēst, tēvs kaut ko darbojās pa māju, skanēja radio, es esmu turpat, man nav konkrētu uzdevumu, es izbaudu šo mirkli. Tās ir gaišākās manas bērnības atmiņas. Problēmas sākas tad, kad jāveic kādi uzdevumi, jāuzņemas atbildība, jāpieņem lēmumi. Un tā parasti jārīkojas, kad esam izlidojuši no vecāku vītās ligzdas.

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada maija numurā

 

Uz augšu ↑