M. quadriceps trauma. Raksturojums, pirmā palīdzība, uzraudzība

Biežākās sporta traumas ir mīksto audu (muskuļa, cīpslas, saites) sastiepumi, sasitumi, kā arī pārslodzes radīti mīksto audu bojājumi. Šo audu (saišu, muskuļu, cīpslu, nervu) sastiepumi rodas tad, ja attiecīgais loceklis tiek pārāk strauji, pārāk stipri stiepts. Sasitumi tiek gūti no tieša sitiena pa attiecīgo muskuli.

Šajā rakstā par biežākajām mquadriceps jeb četrgalvainā muskuļa traumām sportistiem, kādā no nākamajiem Doctus numuriem — par krustenisko saišu un paceles cīpslu traumām.

Traumu raksturojums

Iedalījums

Ārzemju literatūrā muskuļu, cīpslu un saišu sastiepumus iedala atsevišķi.

Muskuļu, cīpslu sastiepuma klīniskās pakāpes:

  • I pakāpe: funkcijas zudums mazāks par 5 %. Muskuļa spēks un locītavas kustības apjoms gandrīz normāls.
  • II pakāpe: funkcijas zudums, kas lielāks par 5 %. Samazināts muskuļa spēks un locītavas kustību apjoms.
  • III pakāpe: pilns muskuļa plīsums ar funkcijas zudumu.

Šo klīnisko pakāpju diferenciācija var būt sarežģīta, un attēldiagnostika, piemēram, ultrasonogrāfija, šajās situācijās ir nozīmīga. [22; 23]

Saišu sastiepuma klīniskās pakāpes:

  • I pakāpe: sastiepums bez makroskopiska plīsuma. Minimāla tūska, sāpīgums, bez locītavas nestabilitātes;
  • II pakāpe: daļējs saites plīsums, ar mērenām sāpēm, tūsku. Viegla līdz mērena locītavas nestabilitāte, mērens funkcionālo spēju ierobežojums;
  • III pakāpe: pilns saišu plīsums ar stiprām sāpēm, pietūkumu un hematomu veidošanos. Locītavas nestabilitāte un ievērojami zaudētas funkcionālās spējas. Pacients uz iesaistītās locītavas nevar noturēt savu ķermeņa svaru. [24]

Pārslodzes trauma

Pārslodzes traumu izraisa atkārtotas mikrotraumas, kas notiek biežāk, nekā organisms spēj dziedēt bojātos audus. Tas notiek muskuļos, cīpslās, kaulos, bursās, skrimšļos un nervos. Pārslodzes traumas rodas visos sporta veidos, taču biežāk sporta veidos ar atkārtotām kustībām (peldēšanā, skriešanā, tenisā un vingrošanā).

Ārstēšana apvieno treniņu slodzes samazināšanu (relatīvo atpūtu) un rehabilitācijas programmu, lai sportisti iespējami drīz atgrieztos sportā, vienlaikus samazinot atkārtotu traumu risku. [25]

Klīniskā aina:

  • sāpes,
  • pietūkums,
  • hematoma,
  • funkcijas zudums: samazināts kustību apjoms locītavā, samazināts muskuļu spēks.

Ārstēšanas principi

Mīksto audu traumu rehabilitācija var būt sarežģīta. Gadu gaitā ir mainījušies akronīmi: no ICE uz RICE, tad uz PRICE un POLICE. Lai arī šie akronīmi ir plaši zināmi, pierādījumi, kas atbalsta šos ārstēšanas elementus, ir ierobežoti. ICE/RICE/PRICE koncentrējas uz traumas akūtu ārstēšanu, ignorējot audu dzīšanas subakūtos un hroniskos posmus. [26]

Akronīmu nozīme:

  • RICE (rest, ice, compress, elevate): atpūta, ledus/aukstums, kompresija/saitēšana, pacelšana.
  • PRICE (protect, rest, ice, compress, elevate): aizsardzība, atpūta, ledus/aukstums, pacelšana.
  • POLICE (protect, optimal louding, ice, compress, elevate): aizsardzība, optimāla slodze, ledus/aukstums, kompresija/saitēšana, pacelšana.

PEACE un LOVE var optimizēt atlabšanu no traumas. PEACE [26] tiek izmantots uzreiz pēc mīksto audu traumas.

  • P (protect): aizsardzība. Lai mazinātu traumas progresēšanu, 1—3 dienas pēc traumas gūšanas nevajadzētu slogot skarto ekstremitāti. [27] Jaunākie pētījumi ar dzīvniekiem uzrāda, ka īsi atpūtas periodi un izvairīšanās no smagas slodzes pēc akūtas traumas ir nepieciešami, bet atpūtas ilgumam jābūt limitētam, jo ilgāki atpūtas periodi rada nelabvēlīgas izmaiņas audu biomehānikā un morfoloģijā. [28]
  • E (elevate): pacelšana. Pietūkuma mazināšanai ekstremitāte jāpaceļ augstāk par sirds līmeni. Lai gan pierādījumi ekstremitātes pacelšanai ir vāji, [29] tā joprojām tiek rekomendēta.
  • A (avoid anti–inflammatory modalities): izvairīšanās no pārliekas iekaisumu modulējošas darbības. NSPL var izmantot sāpju un pietūkuma mazināšanai, taču lietošana nav bez komplikācijām un NSPL var nomākt dabisko audu dzīšanas procesu. Dažādas iekaisuma fāzes veicina mīksto audu optimālu reģenerāciju. [30; 31] Lai gan klīnicisti nereti izmanto ledu, nav kvalitatīvu pierādījumu par ledus efektivitāti mīksto audu traumu ārstēšanā. [32] Ledus pārsvarā ir pretsāpju līdzeklis, tomēr tas varētu potenciāli izjaukt iekaisumu, angioģenēzi un revaskularizāciju, tas aizkavē neitrofilu un makrofāgu infiltrāciju, palielina nenobriedušu miofibrillu daudzumu, kas var izraisīt audu reģenerācijas traucējumus un lieku kolagēna sintēzi. [33] Akūta mīksto audu trauma rada iekaisumu, kas paplašina asinsvadu diametru, palielina asinsvadu permeabilitāti, rodas tūska. Aukstuma kompreses mērķis ir samazināt šos efektus.
  • C (compress): kompresija. Var būt efektīvs līdzeklis potīšu traumu ārstēšanā, atsevišķos pētījumos pierādīts, ka tā samazina pietūkumu un uzlabo dzīves kvalitāti. [34] Klīniskā prakse liecina, ka kompresija var stāvokli arī pasliktināt, jo, pieaugot tūskai, tiek traucēta asinsrite ekstremitātē, kas var pasliktināt stāvokli, tāpēc saitei jābūt vaļīgi, nevis stingri apsaitētai. Lielāks ieguvums ir nevis tūskas mazināšanās, bet gan traumētās locītavas stabilitātes nodrošināšana, kas preventīvi novērš, mazina risku gūt atkārtotu traumu (piemēram, potītes traumas gadījumā).
  • E (educate): izglītošana. Terapeitiem vajadzētu izglītot pacientus par aktīvās pieejas priekšrocībām atveseļošanās procesā. [29] Pasīvās pieejas terapijai tūlīt pēc traumas, piemēram, elektroterapijai, manuālai terapijai vai akupunktūrai, ir niecīga ietekme uz sāpēm un funkcijām, salīdzinot ar aktīvo pieeju. [29; 30; 35]
  • L (load): slodze. Aktīva pieeja kustībām un fiziskām aktivitātēm dod labumu lielākajai daļai pacientu ar muskuļu un skeleta sistēmas traucējumiem. [36] Optimāla slodze nozīmē atpūtas aizstāšanu ar sabalansētu un pieaugošu rehabilitācijas programmu, kurā agrīna aktivitāte veicina agrīnu atveseļošanos. Traumas atšķiras, tāpēc atšķiras arī pieejas, kā tiek nodrošināta optimāla slodze. Kruķiem un citiem palīglīdzekļiem, kas tradicionāli saistīti ar atpūtu, var būt lielāka loma optimālas slodzes pielāgošanā un regulēšanā rehabilitācijas agrīnajā posmā. [37] Pieaugoša fiziskā slodze atjauno kolagēna audu stiprumu un to morfoloģiskās īpašības. Pētījumos ar žurkām histoloģiskā analīze apstiprināja augstāku reģenerējošo aktivitāti mobilizētajā grupā ar palielinātu asinsvadu, fibroblastu un jaunā kolagēna daudzumu. [38; 39] Agrīna mobilizācija ar pieaugošu rehabilitāciju ir efektīva pēc akūta potītes sastiepuma. [40]
  • O (optimism): optimisms. Smadzenēm ir galvenā loma rehabilitācijas procedūrās. [41] Tādi psiholoģiskie faktori kā depresija un bailes var radīt šķēršļus atlabšanai. [42] Ar sliktāku rehabilitācijas rezultātu tiek saistītas pacienta pesimistiskās gaidas, ko var ietekmēt virkne atsevišķu faktoru (dzimums, izglītības līmenis, vecums, psiholoģiskie faktori, sāpju stiprums u.c.). [43]
  • V (vascularisation): apasiņošana. Fiziskās aktivitātes ar kardiovaskulāriem komponentiem ir stūrakmens balsta—kustību aparāta traumu ārstēšanā. [44] Lai gan ir nepieciešami pētījumi par slodzes dozēšanu, dažas dienas pēc traumas jāuzsāk nesāpīga kardiovaskulāra aktivitāte, lai palielinātu asins plūsmu ievainotajās struktūrās. Agrīna mobilizācija un aerobas intensitātes vingrinājumi uzlabo funkciju un samazina nepieciešamību pēc pretsāpju zālēm pacientiem ar balsta—kustību aparāta slimībām. [45]
  • E (exercise): vingrinājumi, kas palīdz atjaunot kustību apjomu, muskuļu spēku, propriocepcijas sajūtu pēc traumas. [29; 30] Augsts pierādījumu līmenis ir vingrinājumiem potīšu sastiepumu ārstēšanai un atkārtotu traumu samazināšanai. Vingrošana speciālista uzraudzībā, koncentrējoties uz vingrinājumu dažādību, veicina ātrāku atgriešanos sportā. [30] Vingrinājumi jāizvēlas tādi, kas neizraisa sāpes. Sāpes ir arī ceļvedis vingrinājumu maiņai uz augstāku grūtības pakāpi.

Mquadriceps traumas — raksturojums un terapija

Epidemioloģijaun riska faktori

Mquadriceps kontūzijas/sasitumi un sastiepumi ir biežas sporta traumas. [1] Sasitumus biežāk gūst kontaktsporta veidos, piemēram, amerikāņu futbolā, regbijā, hokejā, kikboksā, bet sastiepumi biežāk sastopami tādos sporta veidos kā futbols, basketbols, vieglatlētika, jo sprinta, lēciena, sitiena laikā muskulis tiek nodarbināts ekscentriski. [2] Nozīmīgs šo traumu izcelsmē ir sportista nogurums. [3] Ceļa skriemeļa tendinopātija biežāk sastopama lēkšanas sporta veidos (volejbols, basketbols), sastopamība līdz 50 %. [4] Ceļa skriemeļa cīpslas plīsums sastopams retāk, nereti atlētiem pirms 40 gadu vecuma, veicot eksplozīvu kustību. [5] Risku palielina glikokortikoīdu injekcijas. [6]

Klīniskā aina un izmeklēšana

M. quadriceps sastiepums

Biežāk sastiepumi rodas, veicot asus, eksplozīvus manevrus vai spēcīgu ekscentrisku kontrakciju (piezemēšanās no augsta lēciena, skriešana lejup pa kalnu, pēkšņi mainīts kustības virziens, ātri skrienot).

Ekscentriska kontrakcija tiek veikta tad, kad muskulis pagarinās, ceļa locītava liecas, bet gūžas locītavs stiepjas. Galvenais riska faktors ir bieža un atkārtota šā ekscentriskā muskuļa kontrakcija. Retāk sastiepumus gūst, veicot pasīvu muskuļa stiepšanu.

Simptomi ir sāpes, disfunkcija, kas var būt uzreiz pēc traumas vai parādīties pēc pāris dienām. Sāpes var būt viduvējas vai stipras, tās parasti pastiprina pasīva vai aktīva kustība ceļa locītavā. Bieži pacienti piemin, ka traumas brīdī bijis tāds kā “klikšķis”, pēc kura parādījušās arī sāpes.

Izmeklējot jāveic muskuļu spēka tests, pacientam stiepjot ceļa locītavu. Tas palīdz noteikt sastiepuma pakāpi:

  • I pakāpe: nav spēka zuduma,
  • II pakāpe: sāpes, spēka zudums,
  • III pakāpe: būtisks spēka zudums.

Mquadriceps sasitums

Tā ir tieša mquadriceps trauma, to sasitot. Trieciens izraisa asinsvadu un mīksto audu bojājumu, kas var radīt hematomu. Lieli neārstēti sasitumi var radīt muskuļu osifikāciju vai hematomas kalcifikāciju. [7]

Pacients sūdzēsies par pietūkumu, sāpēm, saliecot ceļa locītavu. Mquadriceps sasituma smaguma pakāpe korelē ar ceļa locītavas kustības apjoma samazinājumu:

  • viegla pakāpe: gaita nav izmainīta, bojājuma vieta palpējot ir sāpīga, aktīvais kustību apjoms ceļa locītavā virs 90 grādiem,
  • mērena pakāpe: antalģiska gaita, pietūkums, sāpes palpējot, aktīva ceļa locītavas liekšanās robežās no 45 līdz 90 grādiem,
  • smaga pakāpe: izteikta antalģiska gaita, tūska, sāpes palpējot, kustību apjoms zem 45 grādiem. [7]

Mquadriceps un ceļa skriemeļa cīpslas tendinopātija

Tendinopātiju kopējo patoloģisko stāvokli raksturo tendinoze un peritendinīts. Tendinozei histopatoloģiski raksturīga kolagēna dezorganizācija, šķiedru atdalīšanās, hipercelularitāte un nervu, asinsvadu ieaugšana. [8] Tendinoze pati par sevi sāpes neizraisa. Peritendinīts ir akūts vai hronisks membrānas, kura apņem cīpslu, iekaisums. Bieži tiek veicināts, veicot atkārtotus vingrinājumus, un to raksturo lokāls pietūkums un iekaisuma šūnu infiltrācija. [9]

Tendinopātija rodas no ilgstošas, vienveidīgas, pārmērīgas slodzes bez adekvātas atjaunošanās. Neārstējot var notikt daļējs vai pilnīgs cīpslas plīsums. Garo distanču skrējējiem tiek novērotas patoloģiskas izmaiņas mquadriceps cīpslas piestiprināšanās vietā pie ceļa skriemeļa, kā arī tiek novērots kalcificējošs tendinīts.

Ja tendinopātija viegla, tad gaita nav traucēta, sūdzības rada fiziska slodze, piemēram, lēkšana, veicot ceļa locītavas izstiepšanas kustību ar pretestību. Mērenas un smagas tendinopātijas pacientiem novēro antalģisku gaitu, samazinātu kustību apjomu ceļa locītavā, pacienti nespēj pilnīgi noslogot skarto ekstremitāti. [10]

Ja pacientam ir m. quadriceps cīpslas tendinopātija, tad palpējot sāpes būs virs ceļa skriemeļa, bet ceļa skriemeļa tendinopātijas gadījumā sāpes būs zem ceļa skriemeļa. Sāpes, liecot gūžas locītavu, var liecināt par mrectus femoris proksimālās daļas tendinopātiju, tāpat par to var liecināt arī sāpes, palpējot uz anterior inferior iliac spine.

M. quadriceps un ceļa skriemeļa cīpslas plīsumi

Daļēji un pilni cīpslu plīsumi raksturīgi ceļa skriemeļa cīpslai, nevis mquadriceps cīpslai. [11] Mehānisms ietver piezemēšanos no augsta lēciena vai strauju kustības maiņu, kam seko asas, spēcīgas sāpes celī. Pilna cīpslas plīsuma gadījumā pacienti var teikt, ka dzirdējuši “klikšķi” vai sajutuši plīsumu pie ceļa skriemeļa. Var veidoties akūta hemartroze.

Daļēja plīsuma gadījumā parasti ceļa locītavas izstiepšana ir limitēta, bet pilna cīpslas plīsuma gadījumā tā iztrūkst, pacients nespēj pacelt taisnu kāju, guļot uz muguras. Daļējs ceļa skriemeļa vai mquadriceps cīpslas plīsums var būt avulsijas tipa lūzuma gadījumā cīpslu piestiprinājuma vietā pie ceļa skriemeļa. Ja ārstam ir aizdomas par šo cīpslu plīsumiem, jāizvērtē arī ceļa skriemeļa lūzuma iespējamība. [5]

Pirmā palīdzība

M. quadriceps sastiepums

Terapija pirmajās 24—48 stundās visu pakāpju sastiepumiem: atpūta, ledus/aukstums, kompresija un ekstremitātes pacelšana. Šī terapija samazina sāpes, tūsku. [12]

Sāpju mazināšanai aukstumu/ledu uz skartās vietas var likt ik pēc divām stundām uz apmēram 15 minūtēm, kamēr pacients ir nomodā. Aukstumu/ledu nelikt tieši uz ādas, bet starp ādu un ledu palikt dvieli, lai nerādītu aukstuma inducētu ādas bojājumu. Ekstremitātei ir jābūt paceltai augstāk par sirds līmeni, lai mazinātu tūsku. Kruķi vai citas pārvietošanās palīgierīces lieto tad, ja pacients sāpju dēļ nespēj slogot kāju.

Iespējami drīz jāizstrādā pasīvu kustību apjoms ceļa locītavā, veicot vieglu mquadriceps stiepšanu līdz mērenam diskomfortam. Ieguvums ir sāpju mazināšanās, kustību apjoma uzlabošanās. Izometriskas muskuļu kontrakcijas nepieciešamas tādēļ, lai novērstu muskuļu atrofiju.

Nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus (NSPL) var lietot 5—7 dienas, lai samazinātu sāpes un iekaisumu. [13] Lai mazinātu sāpes, var lietot arī acetaminofēnu.

Mquadriceps sasitums

Sasitumu un sastiepumu terapija ir līdzīga. Mērķis ir samazināt intramuskulāru asiņošanu, atjaunot pilnu kustību apjomu ceļa locītavā.

Neatliekami ir nepieciešama ceļa locītavas imobilizācija 120 grādu liekumā ar elastīgo saiti uz 24 stundām. Šāda imobilizācija saīsina ārstēšanas ilgumu (attēls). [14; 15]Ceļa locītavas imobilizācija 120 grādu liekumā ar elastīgo saiti

Ja sasitums ir vieglas pakāpes, tad NSPL var lietot pirmās 72 h, bet 5—7 dienas var lietot mērenas līdz smagas pakāpes sasituma gadījumā. [13] Var lietot arī acetaminofēnu. Pēc elastīgās saites noņemšanas svarīgi pāris reižu dienā veikt abu kāju gūžu locītavu liekšanas un izstiepšanas kustības tādā apjomā, kas neizraisa sāpes. [14]

Mquadriceps tendinopātija

Reti sastopama, pārsvarā vecāka gadagājuma atlētiem un tiem, kas slimo ar cukura diabētu, hronisku nieru slimību, hipotireoīdismu. Pārsvarā saistīta ar sporta veidu, kurā nepieciešama bieža lēkšana. [16] Terapija tāda pati kā ceļa skriemeļa tendinopātijas gadījumā.

Ceļa skriemeļa tendinopātija

Aukstums, teipošana un ceļgala siksna atvieglo simptomus. Pretsāpju terapijā var lietot orālos un topiskos NSPL. Nav pierādījumu, ka efektīvas būtu ar glikokortikoīdiem, trombocītiem bagātinātas plazmas injekcijas. [17]

Mquadriceps un ceļa skriemeļa cīpslas plīsumi

Pilns mquadriceps cīpslas plīsums ir reti sastopams, biežāk vecāka gadagājuma atlētiem vai sportistiem, kam ir kāda hroniska slimība. [18]

Terapijā lieto pretsāpju medikamentus, skarto kāju atslogo ar kruķiem, nepieciešama tūlītēja traumatologa ortopēda konsultācija.

Daļējs mquadriceps cīpslas plīsums sastopams biežāk. Pirmā palīdzība ir tāda pati kā cīpslas pilna plīsuma gadījumā. Pārsvarā ķirurģiska ārstēšana nav nepieciešama. Ja pacientam ilgstoši saglabājas sāpes, pieaug nespēks, palielinās jutīgums palpējot, plīsums progresē, ko vizualizē ultrasonogrāfijā, tad nepieciešama traumatologa ortopēda konsultācija.

Turpmākā ārstēšana

Mquadriceps sastiepums

Terapija atkarīga no sastiepuma smaguma pakāpes. Pirmās pakāpes sastiepumu rehabilitācija parasti norit ātri. Smagākas pakāpes sastiepumu rehabilitācija notiek vairākās fāzēs.

  • Pirmā fāze: viegla pasīvu kustību apjoma izstrāde, muskuļu stiepšanas vingrinājumi.
  • Otrā fāze: mērķis ir sasniegt pilnu kustības apjomu, kas nerada sāpes. Tiek izmantoti kustības apjomu uzlabojoši un muskuļu stiepšanas vingrinājumi. Šajā fāzē pacients no daļējas kājas noslodzes var progresēt līdz pilnai kājas noslogošanai. Ja tiek veikti spēka vingrinājumi, tad tikai tādi, kas tiek izpildīti ar izometrisku muskuļu kontrakciju.
  • Trešā fāze: fokusējas uz pamatfunkciju uzlabošanu, šo fāzi var sākt tad, kad pacients spēj pilnīgi noslogot kāju un demonstrē pilnu bezsāpju kustību apjomu ceļa un gūžas locītavā. Šajā posmā sākas mquadriceps ekscentriska stiprināšana; pakāpeniski palielina vingrinājumu atkārtojumus, ātrumu un pretestību. Var izmantot velotrenažieri, bet sākumā tikai ar nelielu pretestību. Laika gaitā ilgumu un pretestību pakāpeniski palielina.
  • Ceturtā fāze: var sākt tad, kad pacients ikdienas aktivitātes spēj veikt bez sāpēm un skartā muskuļa, cīpslas funkcijas ir tādas pašas kā neskartās kājas muskulim. Mērķis ir atgūt spēju veikt sportam specifiskas kustības. Posms ir pabeigts, kad sportists var veikt visas funkcijas, kas vajadzīgas, lai sportotu, ar minimāliem simptomiem vai bez tiem.

Operatīva iejaukšanās nepieciešama reti, parasti pacientiem ar pilnīgu m. rectus femoris proksimālās daļas plīsumu vai avulsijas traumu, kad konservatīva ārstēšana nav bijusi veiksmīga (t.i., pacients nespēj atgriezties vēlamajā aktivitātes līmenī).

Mquadriceps sasitums

Sasituma un sastiepuma rehabilitācija ir līdzīga, jo tiek izmantota aukstuma un kompresijas terapija, līdz tiek novērota kustības apjoma uzlabošanās un sāpju mazināšanās. Neiesaka masāžu, jo tā var saasināt bojājumu. Atslogot kāju ar kruķiem nepieciešams tik ilgi, kamēr pietūkums nav izzudis un kamēr atjaunojas kustību apjoms. [15]

Līdzko pacients sasniedzis bezsāpju 120 grādu liekumu ceļa locītavā un spēj pilnībā noslogot kāju, var veikt muskuļu spēka uzlabošanas vingrinājumus. [14] Pacientiem, kam saglabājas sāpes kustoties vai kam ir pastāvīgas sāpes, var veikt hematomas atsūkšanu ultrasonogrāfijas kontrolē. [19]

Mquadriceps un ceļa skriemeļa tendinopātija

Sākumā veic stiepšanās un izometriskus spēka vingrinājumus. [20] Samazinoties sāpēm, var sākt ekscentriskus spēka vingrinājumus, kas ir ārstēšanas stūrakmens. [21]

Mquadriceps un ceļa skriemeļa cīpslas plīsumi

Daļējus plīsumus var ārstēt konservatīvi. Smagākas pakāpes daļējiem plīsumiem rekomendē imobilizāciju 3—6 nedēļas. Ceļa locītava lokāma tikai tad, kad pacients spēj pacelt taisnu kāju bez sāpēm. Ceļa locītavu liec tik lielā apjomā, līdz pacients sajūt diskomfortu. [18] Ārstēšanas pamatuzdevumi:

  • mquadriceps izometriska kontrakcija,
  • taisnas kājas atcelšana,
  • ceļa locītavas liekšanas vingrinājumi.

Vieglas pretestības vingrinājumus ar 30 grādu amplitūdu var veikt tad, ja pacients spēj saliekt ceļa locītavu 90 grādu leņķī ar minimālu diskomfortu. Klīniska atveseļošanās: pacients spēj veikt pilnu saliekšanas kustību ceļa locītavā bez sāpēm vai spēj ceļa locītavu izstiept, pretojoties pretestībai. Ultrasonogrāfija ir noderīgs palīglīdzeklis cīpslu dzīšanas novērtēšanai. Pilnvērtīgu fizioterapiju var veikt tad, kad ir skaidrs — cīpsla dzīst.

Pilnu cīpslas plīsumu ārstē ķirurģiski. Operatīva terapija pirmajā nedēļā pēc traumas ievērojami uzlabo iznākumu. [18]

________________________________________________

Literatūra

  1. Jackson DW, Feagin JA. Quadriceps contusions in young athletes. Relation of severity of injury to treatment and prognosis. J Bone Joint Surg Am, 1973; 55: 95.
  2. Mendiguchia J, Alentorn-Geli E, Idoate F, Myer GD. Rectus femoris muscle injuries in football: a clinically relevant review of mechanisms of injury, risk factors and preventive strategies. Br J Sports Med, 2013; 47: 359.
  3. Ekstrand J, Askling C, Magnusson H, Mithoefer K. Return to play after thigh muscle injury in elite football players: implementation and validation of the Munich muscle injury classification. Br J Sports Med, 2013; 47: 769.
  4. Lian OB, Engebretsen L, Bahr R. Prevalence of jumper's knee among elite athletes from different sports: a cross-sectional study. Am J Sports Med, 2005; 33: 561.
  5. Saragaglia D, Pison A, Rubens-Duval B. Acute and old ruptures of the extensor apparatus of the knee in adults (excluding knee replacement). Orthop Traumatol Surg Res, 2013; 99: S67.
  6. Chen SK, Lu CC, Chou PH, et al. Patellar tendon ruptures in weight lifters after local steroid injections. Arch Orthop Trauma Surg, 2009; 129: 369.
  7. Kary JM. Diagnosis and management of quadriceps strains and contusions. Curr Rev Musculoskelet Med, 2010; 3: 26.
  8. Magnusson SP, Langberg H, Kjaer M. The pathogenesis of tendinopathy: balancing the response to loading. Nat Rev Rheumatol, 2010; 6(5): 262–268.
  9. Maffulli N, Wong J, Almekinders LC. Types and epidemiology of tendinopathy. Clin Sports Med, 2003; 22(4): 675–692.
  10. Ackermann PW, Renström P. Tendinopathy in sport. Sports Health, 2012; 4: 193.
  11. Hak DJ, Sanchez A, Trobisch P. Quadriceps tendon injuries. Orthopedics, 2010; 33: 40.
  12. Järvinen TA, Järvinen TL, Kääriäinen M, et al. Muscle injuries: biology and treatment. Am J Sports Med, 2005; 33: 745.
  13. Smith C, Kruger MJ, Smith RM, Myburgh KH. The inflammatory response to skeletal muscle injury: illuminating complexities. Sports Med, 2008; 38: 947.
  14. Ryan JB, Wheeler JH, Hopkinson WJ, et al. Quadriceps contusions. West Point update. Am J Sports Med, 1991; 19: 299.
  15. Aronen JG, Garrick JG, Chronister RD, McDevitt ER. Quadriceps contusions: clinical results of immediate immobilization in 120 degrees of knee flexion. Clin J Sport Med, 2006; 16: 383.
  16. Pfirrmann CW, Jost B, Pirkl C, et al. Quadriceps tendinosis and patellar tendinosis in professional beach volleyball players: sonographic findings in correlation with clinical symptoms. Eur Radiol, 2008; 18: 1703.
  17. Moraes VY, Lenza M, Tamaoki MJ, et al. Platelet-rich therapies for musculoskeletal soft tissue injuries. Cochrane Database Syst Rev 2013: CD010071.
  18. Ilan DI, Tejwani N, Keschner M, Leibman M. Quadriceps tendon rupture. J Am Acad Orthop Surg, 2003; 11: 192.
  19. Rööser B. Quadriceps contusion with compartment syndrome. Evacuation of hematoma in 2 cases. Acta Orthop Scand, 1987; 58: 170.
  20. Teitz CC, Garrett WE Jr, Miniaci A, et al. Tendon problems in athletic individuals. Instr Course Lect, 1997; 46: 569.
  21. Kongsgaard M, Kovanen V, Aagaard P, et al. Corticosteroid injections, eccentric decline squat training and heavy slow resistance training in patellar tendinopathy. Scand J Med Sci Sports, 2009; 19: 790.
  22. Garrett WE Jr. Muscle strain injuries: Clinical and basic aspects. Med Sci Sports Exerc, 1990; 22: 436–443.
  23. Baker BE. Current concepts in the diagnosis and treatment of musculotendinous injuries. Med Sci Sports Exerc, 1984; 16: 323–327.
  24. D’Hooghe P, Alkhelaifi K, Abdelatif N, Kaux JF. From “Low” to “High” Athletic Ankle Sprains: A Comprehensive Review. Operative Techniques in Orthopaedics, 2018; 28(2): 54–60.
  25. Karlin AM, Goyeneche NP, Murphy KP. Nelson Textbook of Pediatrics, Ch 707, 3685–3700.e1.
  26. Dubois B, Esculier J-F. Soft-tissue injuries simply need PEACE and LOVE. Br J Sports Med, 2020; 54(2): 72–73.
  27. Bleakley CM, Glasgow PD, Phillips N, et al. Guidelines on the management of acute soft tissue injury using protection rest ice compression and elevation. London: ACPSM, 2011.
  28. Martinez DA, Vailas AC, Vanderby R Jr., et al. Temporal extracellular matrix adaptations in ligament during wound healing and hindlimb unloading. Am J Physiol Regul Integr Comp Physiol, 2007; 293: R1552–1560.
  29. Doherty C, Bleakley C, Delahunt E, et al. Treatment and prevention of acute and recurrent ankle sprain: An overview of systematic reviews with meta-analysis. Br J Sports Med, 2017; 51: 113–125.
  30. Vuurberg G, Hoorntje A, Wink LM, et al. Diagnosis, treatment and prevention of ankle sprains: Update of an evidence-based clinical guideline. Br J Sports Med, 2018; 52: 956.
  31. Duchesne E, Dufresne SS, Dumont NA. Impact of inflammation and anti-inflammatory modalities on skeletal muscle healing: From fundamental research to the clinic. Phys Ther Sport, 2017; 97: 807–817.
  32. Yerhot P, Stensrud T, Wienkers B, et al. The efficacy of cryotherapy for improving functional outcomes following lateral ankle sprains. Ann Sports Med Res, 2015; 2: 1015.
  33. Singh DP, Barani Lonbani Z, Woodruff MA, et al. Effects of topical icing on inflammation, angiogenesis, revascularization, and myofiber regeneration in skeletal muscle following contusion injury. Front Physiol, 2017; 8.
  34. Hansrani V, Khanbhai M, Bhandari S, et al. The role of compression in the management of soft tissue ankle injuries: A systematic review. Eur J Orthop Surg Traumatol, 2015; 25: 987–995.
  35. Kim TH, Lee MS, Kim KH, et al. Acupuncture for treating acute ankle sprains in adults. Cochrane Database Syst Rev, 2014; 6: CD009065.
  36. Khan KM, Scott A. Mechanotherapy: How physical therapists’ prescription of exercise promotes tissue repair. Br J Sports Med, 2009; 43: 247–252.
  37. Bleakley CM, Glasgow P, MacAuley DC. PRICE needs updating, should we call the POLICE? British Journal of Sports Medicine, 2011 Sep 7: bjsports-2011.
  38. Bring DK, Reno C, Renstrom P, et al. Joint immobilization reduces the expression of sensory neuropeptide receptors and impairs healing after tendon rupture in a rat model. J Orthop Res, 2009; 27: 274–280.
  39. Martinez DA, Vailas AC, Vanderby R Jr., et al. Temporal extracellular matrix adaptations in ligament during wound healing and hindlimb unloading. Am J Physiol Regul Integr Comp Physiol, 2007; 293: R1552–1560.
  40. Bleakley CM, O'Connor SR, Tully MA, et al. Effect of accelerated rehabilitation on function after ankle sprain: randomised controlled trial. BMJ, 2010; 340: c1964.
  41. Roy JS, Bouyer LJ, Langevin P, et al. Beyond the joint: The role of central nervous system reorganizations in chronic musculoskeletal disorders. J Orthop Sports Phys Ther, 2017; 47: 817–821.
  42. Briet JP, Houwert RM, Hageman MGJS, et al. Factors associated with pain intensity and physical limitations after lateral ankle sprains. Injury, 2016; 47: 2565–2569.
  43. Bialosky JE, Bishop MD, Cleland JA. Individual expectation: An overlooked, but pertinent, factor in the treatment of individuals experiencing musculoskeletal pain. Phys Ther, 2010; 90: 1345–1355.
  44. Lin I, Wiles L, Waller R, et al. What does best practice care for musculoskeletal pain look like? Eleven consistent recommendations from high-quality clinical practice guidelines: Systematic review. Br J Sports Med, 2019; Epub 2019 Mar 2.
  45. Sculco AD, Paup DC, Fernhall B, et al. Effects of aerobic exercise on low back pain patients in treatment. Spine J, 2001; 1: 95–101.
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti