Magniju saturoši preparāti. Ieskats magnija funkcijās

Organismā magnijs pārsvarā atrodas intracelulāri, piemēram, muskuļos ap 30 %, kaulos ap 50 % no magnija kopējās koncentrācijas organismā. [10; 11] Tikai 1 % sastopams ekstracelulāri.

Magnijs piedalās vairāk nekā 300 dažādas ķīmiskās reakcijās organismā, tāpēc grūti noteikt tā galveno funkciju organismā.

Dažas no magnija funkcijām:

  • kopā ar kalciju veido zobu emalju,
  • piedalās aminoskābju un ogļhidrātu metabolismā,
  • nodrošina impulsu pārvadi no nerviem uz muskuļiem,
  • kontrolē elektrolītu (kālija un kalcija) transportu uz šūnām un no šūnām,
  • ietekmē bronhu un asinsvadu tonusu,
  • kontrolē sirds ritmu,
  • nepieciešams muskuļu kontrakcijām,
  • piedalās enerģijas producēšanā,
  • kontrolē neiromediatoru izdali,
  • piedalās DNS sintēzē. [9; 11; 12]

Raksturojums

Magnijs organismā nonāk ar uzturu (var uzņemt 100—300 mg). Var izrēķināt nepieciešamo magnija devu diennaktī: 5 mg magnija uz 1 kg svara. Absorbcija zarnās atkarīga no koncentrācijas (parasti 50 % uzsūcas no uztura). Bet ir dati, ka tikai trešdaļa no magnija, kas uzņemts ar pārtiku, tiešām uzsūcas, jo pilnvērtīgu minerālvielas absorbciju var traucēt daudzi faktori.

Absorbciju kavē:

  • kalcijs,
  • alkohols,
  • kafija,
  • fosfors,
  • tauki un olbaltumvielas,
  • B1 un B6 vitamīna deficīts.

Magnija uzsūkšanos var veicināt ogļhidrāti, īpaši fruktoze, tāpat spināti un D vitamīns. [8] Rekomendētās devas pēc dzimuma un vecuma norādītas 1. tabulā.Rekomendētās magnija devas diennaktī

Magnija deficīta iemesli

Magnija deficīta simptomi attīstās lēni (mēnešos—gados). Biežākos deficīta iemeslus var iedalīt četrās lielās grupās: samazināta uzņemšana, uzsūkšanās zarnās, palielināta nepieciešamība, pastiprināta izvade. [5; 6; 9]

Samazināta uzņemšana

Nepilnvērtīgs uzturs vienmēr būs pirmais iemesls jebkura vitamīna vai minerālvielas trūkuma gadījumā. Magnija deficīta gadījumā svarīgi atzīmēt, ka magniju saturoša pārtika nav īpaši pievilcīga cilvēkiem, kas badojas vai ievēro notievēšanas diētu.

Ar magniju bagāta pārtika ir treknas zivis (tuncis, makreles, lasis), rieksti, pupiņas, melnā šokolāde. Magnija koncentrāciju produktos samazina pārtikas termiska apstrāde. Ja pacients dzīvo reģionā, kur ūdens nav bagāts ar minerāliem, arī to var uzskatīt par risku deficīta attīstībai. [11]

Samazināta uzsūkšanās zarnās

Magnija uzsūkšanas notiek tievajās zarnās, tātad magnija deficīta attīstību būtiski ietekmē traucējumi šīs sistēmas darbībā.

Magnija uzsūkšanās par ~30 % fizioloģiski samazinās arī ar vecumu. [11] Magnija uzsūkšanos gremošanas sistēmā var traucēt virkne kuņģa—zarnu trakta slimību (celiakija, Krona slimība u.c.). Negatīvu ietekmi var atstāt arī operatīva iejaukšanās, piemēram, pacientiem ar kuņģa rezekciju bieži novēro magnija deficītu. [12]

Magnija uzsūkšanos var traucēt pārmērīga alkohola lietošana un dažu medikamentu lietošana (1—2 gadus/ilgstoši lietojot protonu sūkņu inhibitoru, tāpat H2 blokatoru). Spēju uzsūkt magniju samazina D vitamīna trūkums organismā. [11] Arī pārāk lielas magnija devas diemžēl neuzsūcas tik labi, cik mēs gribētu. [12]

Palielināta nepieciešamība

Pacientu grupas, kam vajadzētu pievērst uzmanību magnija līmenim organismā, ir grūtnieces, sievietes laktācijas periodā, bērni, seniori. Magnijs spēj aizsargāt no stresa: ir teorija, ka magnijs ietekmē (samazina) kateholamīnu, ar stresu saistītu neiromediatoru (adrenalīna, noradrenalīna) ietekmi uz organismu stresa situācijās. [8]

Mūsu organisms ir gudrs: kad organismā trūkst kādu minerālvielu vai vitamīnu, tie uzsūcas labāk nekā situācijā, kad deficīta nav. [12]

Pastiprināta izvade

Parasti caur nierēm izvadās ap 30 % magnija. [11] Šis process ir ritmisks; vairāk magnija izvadās caur nierēm naktī. [12]

Ļoti daudzi medikamenti var veicināt magnija izvadi caur nierēm, piemēram, urīndzenošie līdzekļi (īpaši cilpas diurētiķi kombinācijā ar tiazīdiem), nefrotoksiskie medikamenti, īpaši, ja pacients lieto tādu medikamentu kombinācijas (aminoglikozīdus, ķīmijterapijas līdzekļus u.c.), jo tie ietekmē magnija reabsorbciju nierēs, negatīvi ietekmējot izvades sistēmas funkcijas.

Magnija izvadi caur nierēm var veicināt slimības: nieru darbības traucējumi, cukura diabēts (īpaši slikti kontrolēts), hiperaldosteronisms. Arī badošanās var veicināt pārmērīgu izvadi caur nierēm. [10]

Pastiprināta izvade var notikt caur kuņģa—zarnu traktu — ilgstoša un intensīva caureja un vemšana, laksatīvu līdzekļu pārmērīgas un ilgstošas lietošanas dēļ. Izteiktai fiziskai aktivitātei arī ir sava vieta magnija deficīta patofiozioloģijā, jo normāli caur sviedriem zaudējam 10—15 % magnija. Arī kālija un kalcija deficīts organismā var provocēt magnija deficītu. Noteikti jāpiemin smēķēšana, kas pazemina magnija līmeni serumā. [11]

Magnija deficīts

Simptomi

Magnija deficīta simptomi attīstās lēni (mēnešos/gados). Bieži norit asimptomātiski. Klīniskās izpausmes parādās, kad magnija līmenis noslīd zem 1,2 mg/dl. Magnija deficītu klasificē šādi:

  • viegls—vidējs: apetītes zudums, slikta dūša un vemšana, vājums,
  • vidēji smags: krampji, parestēzijas, muskuļu vājums, depresija,
  • īpaši smags: izteikti krampji, sirds aritmiska darbība un apziņas traucējumi. [9]

Magnija deficīta noteikšana

Iespējams noteikt magnija koncentrāciju serumā vai urīnā. Magnija noteikšana serumā nesniedz pilnvērtīgu informāciju par magnija kopējo daudzumu organismā, respektīvi, par to, cik lielā koncentrācijā magnijs atrodas intracelulāri. [10] Tas tāpēc, ka serumā ir tikai 0,3 % no visa kopēja magnija daudzuma.

Veicot magnija noteikšanu serumā, jāsamazina hemolīzes risks, jo eritrocītos (īpaši jaunās šūnās) magnija daudzums ir lielāks nekā serumā — tas varētu radīt viltus rezultātu. Tomēr joprojām seruma analīze ir vienīgā ērti un ātri lietotā metode, lai noteiktu magnija koncentrācijas svārstības organismā.

Magnija noteikšana urīnā ir problemātiska, jo jāanalizē 24 stundu urīns, tikai tad var precīzāk noteikt reālo situāciju organismā. Ņemot vērā magnija izvadīšanās diennakts ritmu, šī analīze būtu grūti izpildāma pacientiem gados.

Var veikt arī magnija slodzes testu (magnesium retention test — “loading test”). Mērījumi tiek veikti uzreiz pēc magnija lietošanas per os vai i/v. Šī metode ir jutīgāka nekā seruma tests, tiek analizēta gan magnija koncentrācija serumā, gan koncentrācija urīnā. [12]

Magniju saturoši preparāti

Mūsdienās magnija deficītu vieglāk un efektīvāk kontrolēt ar sintētiskiem preparātiem. Aptiekās nopērkami dažādi magniju saturoši sāļi, kas atšķiras ar elementārā magnija saturu, uzsūkšanās spēju un riskiem blakņu attīstībai. (2. tabula)Elementārā magnija saturs magnija sāļos [5]

Magnija sāļu šķīdības spēja ūdenī ietekmē preparātu uzsūkšanās spēju un biopieejamību. [10] Magnija organiskie savienojumi labāk šķīst ūdenī nekā neorganiskie. Magnija sāļu šķīdība ūdenī un uzsūkšanās salīdzināta 3. tabulā, [10] diemžēl dati par magnija sāļu biopieejamību un uzsūkšanās spēju dažādos avotos krietni atšķiras. Informācija 3. tabulā vairāk uztverama kā piemērs, ka atšķirības ir, bet precīzas informācijas ciparos pašlaik nav.Magnija sāļu salīdzinājums pēc šķīdības ūdenī un uzsūkšanās [10]

Svarīgi lietot pareizu devu, neaizrauties ar lielām devām, jo tad (kā daudzu vitamīnu un minerālvielu gadījumā) uzsūkšanās samazinās. Lietojot magnija oksīdu, jāatceras, ka uzsūkšanos pastiprina ēdiens (biopieejamība ap 50 %), bet, lietojot lielās devās, uzsūkšanās samazinās — organisms “paņems” tikai 15—30 %.

Magnija glikonāta gadījumā arī līdzīga situācija: lietojot terapeitiskās devās, uzsūkšanās spēja ir 40—60 %, bet, lietojot lielās devās, tikai 15—36 %. [4] Apkopojot dažādus datus, var secināt, ka magnija oksīds divas reizes biežāk un magnija sulfāts trīs reizes biežāk izraisa caureju nekā magnija glikonāts. [8]

Mūsdienās ir magnija preparāti (magnija laktāta un magnija sulfāta preparāti), kas uzsūcas lēni un pakāpeniski, tādējādi samazinot zudumu caur nierēm. [4] Tie mazāk kairinoši iedarbojas uz gremošanas sistēmu un mazākā mērā izraisa šķidru vēdera izeju. [5]

Uzņemšanas ceļi

Magnija preparātus lieto intravenozi vai per os. Ievades ceļu un devu nosaka pacienta diagnoze un klīniskās ainas smaguma pakāpe. Jebkurā gadījumā jāzina arī kālija un kalcija līmenis serumā. Ja pacientam kopā ar magnija deficītu konstatēts, piemēram, arī kalcija deficīts un klīniski tas izpaužas ar krampju lēkmēm vai sirds aritmisku darbību, tad jārekomendē mikroelementu ievadīt intravenozi.

Magnija intravenozai ievadei ir arī savi mīnusi. Tā tiek kavēta magnija reabsorbcija nierēs un vairāk par 50 % no ievadītās devas izdalās caur nierēm. [10] Šūnas ļoti lēni uzņem ievadīto magniju, tāpēc, ievadot intravenozi, vajadzēs regulāri koriģēt deficīta izpausmes. Ievadot intravenozi, pacientiem ar izteiktiem simptomiem ievade jāturpina vēl 1—2 dienas pēc magnija līmeņa normalizēšanās. [5]

Būtiski pirms magnija intravenozas lietošanas precizēt pacienta nieru darbības radītājus. [10] Tāpēc jebkurā gadījumā, kad ir iespējama un nav kontrindicēta perorāla ievade, šo ievades ceļu iesaka izvēlēties pacientiem ar neizteiktiem simptomiem. [4]

Perorālu uzņemšanu izvēlas pacientiem, kam nav tik izteikti simptomi vai tie ir ļoti nespecifiski. Pacientam, kam magnija deficītu izraisījusi diurētiķa lietošana un šo medikamentu nedrīkst atcelt, magnija līmeni var koriģēt ar magniju aizturošiem urīndzenošiem līdzekļiem (spironolaktonu vai amilorīdu). [3]

Efektivitātes novērtējums

Nav daudz kvalitatīvu pētījumu, kur salīdzināti magniju saturoši preparāti (sāļi) un to efektivitāte. Īpaši trūkst ilgtermiņa pētījumu, kad pacienti saņem magnija preparātus un tiek novēroti ilgāku laiku. Parasti tādos pētījumos magnija uzsūkšanās spēju izvērtē pēc magnija koncentrācijas urīnā, jo tiek uzskatīts, ka magnija uzsūkšanās spēja ir tieši proporcionāla magnija koncentrācijai urīnā. [1; 8]

Pētījumos parasti salīdzina organiskus magnija savienojumus iepretī neorganiskiem. Ir dati, kas liecina, ka magnija organiskie sāļi uzsūcas labāk nekā neorganiskie, jo pirmie ir hidrofili savienojumi, tātad labāk šķīst ūdenī. [8] Magnija hlorīds varētu būt izņēmums, tas labi šķīst ūdenī, bet nav tik plaši lietots. [10]

Kādā pētījumā (piedalījās 20 cilvēki) tika salīdzināta magnija oksīda un magnija citrāta uzsūkšanās spēja. Eksperiments parādīja, ka labāka biopieejamība ir citrāta formai. [2] Citā divkārt maskētā, ar placebo kontrolētā pētījumā (piedalījās 46 cilvēki) tika salīdzināta magnija citrāta, oksīda un helāta biopieejamība. Magnija koncentrācija siekalās, urīnā un asinīs tika mērīta pirms preparātu lietošanas, 24 h pēc preparātu lietošanas un 60 dienas pēc regulāras lietošanas. Visi pētījuma dalībnieki saņēma 300 mg elementārā magnija. Pēc rezultātiem var spriest, ka visaugstāko magnija līmeni serumā gan pēc īsa laika, gan pēc ilgākas lietošanas deva magnija citrāts, tam sekoja magnija helāts. [7]

Kādā citā pētījumā noskaidroja, ka magnija citrāts uzsūcas 4,5 reizes labāk nekā magnija oksīds. [8] Vēl dažos mazos pētījumos novērota magnija aspartāta, citrāta, laktāta un hlorīda labāka uzsūkšanās spēja salīdzinājumā ar magnija oksīdu un sulfātu. Vēl novēroja, ka no kompleksiem uztura bagātinātajiem ar augstu cinka saturu magnijs uzsūcas sliktāk. [6]

Pētījumā par 16 cilvēkiem vecumā no 25 līdz 55 gadiem novērots, ka magnija laktāts, aspartāts un hlorīds uzsūcas labāk nekā magnija oksīds. Pacientiem magnija biopieejamība mērīta pēc koncentrācijas urīnā 24 h garumā. [1]

Magnija helāta forma uzrādīja labāku uzsūkšanās spēju pacientiem ar ileus rezekciju salīdzinājumā ar magnija oksīdu. Lai gan pacientu skaits nebija liels un pētījums nebija ilgstošs, dati liek aizdomāties, ka helāta forma būtu lietderīga tieši pacientiem ar magnija uzsūkšanās traucējumiem kuņģa—zarnu trakta funkcijas traucējumu dēļ. [8]

Tomēr nevajag aizmirst, ka uzsūkšanos var ietekmēt arī preparāta ražošanas metodes un fizikālās īpašības. Nelielā dzīvnieku pētījumā salīdzināja dažādus magnija oksīda preparātus. Labāku rezultātu uzrādīja preparāti, kam bija labāka šķīdība ūdenī vai mazāks daļiņu izmērs. Bet šādu datu par cilvēkiem nav. [8]

KOPSAVILKUMS

  • Pacientam ar magnija deficītu vienlaicīgi varētu būt arī citu minerālvielu vai vitamīnu trūkums organismā (piemēram, kālija, kalcija, nātrija, D vitamīna).
  • Lai samazinātu magnija zudumu caur nierēm un blakusparādību risku, jāizvēlas preparāti ar pakāpenisku uzsūkšanos.
  • Labāka biopieejamība ir organiskiem magnija savienojumiem, jo tie labāk šķīst ūdenī.
  • Magnija oksīdam novērota vissliktākā uzsūkšanās spēja.
  • Magnija helāts varētu būt lietderīgs pacientiem ar ileus rezekciju.

________________________________________________

Literatūra

  1. Firoz M, Graber M. Bioavallability of US commercial magnesium preparations. Magnesium research: official organ of the International Society for the Development of Research on Magnesium. 2002; 14: 257–262.
  2. Kappeler D, Heimbeck I, Herpich C, et al. Higher bioavailability of magnesium citrate as compared to magnesium oxide shown by evaluation of urinary excretion and serum levels after single-dose administration in a randomized cross-over study. BMC Nutrition, 2017; vol. 3, article number: 7.
  3. Tibor Fulop. Hypomagnesemia Treatment & Management. Medscape, Aug 23, 2018.
  4. Hypomagnesemia: Evaluation and treatment, Uptodate (1.03.2020.)
  5. Hypomagnesemia, Elsevier. Clinical key, Nov 6, 2018.
  6. Magnesium. Fact Sheet for Health Professionals. National institutes of health, Oct 11, 2019.
  7. Walker AF, et al. Mg citrate found more bioavailable than other Mg preparations in a randomised, double-blind study. John Libbey Eurotext, 2003; Vol. 16, issue 3.
  8. Robert A. Di Silvestro. Handbook of Minerals as Nutritional Supplements, 2004.
  9. Taylor K. The management of hypomagnesaemia in primary care. CCG Pharmacist, 2014.
  10. Ranade VV, Somberg JC. Bioavailability and Pharmacokinetics of Magnesium After Administration of Magnesium Salts to Humans. Am J of Therapeutics, 2001; 8: 345–357.
  11. Schwalfenberg GK, Genuis SJ. The Importance of Magnesium in Clinical Healthcare. Hindawi Scientifica, Vol. 2017.
  12. Jahnen-Dechent W, Ketteler M. Magnesium basics, Clin Kidney J, 2012: 5[Suppl 1]: i3–i14.
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti