Divi spilgti mēneši Izraēlā. Pieredze traumatoloģijā ortopēdijā

Iespēja strādāt blakus prof. Aleksandram Lerneram, kas ir viens no pasaules ievērojamākajiem traumatologiem ortopēdiem militāru konfliktu izraisītu ekstremitāšu ievainojumu ārstēšanā, kultūras kolorīts, terora draudu tuvums, cilvēku atvērtība un lojalitāte savai zemei, skaļais temperaments, dabas šarms — Dr. IGORS PIKAĻEVS sauc atslēgas vārdus, kas vēl un vēlreiz liek atgriezties atmiņās.

Traumatoloģijas ortopēdijas rezidents Dr. Pikaļevs Erasmus programmas ietvaros divus mēnešus pavadīja Zifas medicīnas centrā Izraēlā. Uz Izraēlu viņš devās novembra sākumā un atgriezās mājās brīdī, kad Covid–19 sāka uzliesmot Ķīnā, bet pasaulē vēl bija informācijas klusums. Izraēlā tajā laikā bija citas lokālas problēmas, kara draudi, jo Amerika raķešu uzbrukumā Bagdādes lidostai nogalināja Irānas ģenerāli Kasemu Soleimani un Irākas militārā grupējuma Hashed al Shaabi (“Tautas mobilizācijas spēki”) vadītāja vietnieku Abu Mahdi al Muhandisu. Sākās mobilizācija. “Tas šajā valstī nav nekas ārkārtējs, jo, braucot pa ceļiem, bieži var redzēt ainu, ka tiek pārvesti tanki, sabiedriskās vietās patrulē bruņoti cilvēki. Atgriežoties no darba slimnīcā, ne reizi vien redzēju karavīrus civilajā apģērbā ar automātiem. Periods, kad atgriezos mājās, bija diezgan trauksmains,” atceras Dr. Pikaļevs.

Profesora Lernera vieslekciju aizrauts

“Kāpēc tieši Izraēla? Rīgas Stradiņa universitātei ir akadēmiska saikne ar šo valsti, RSU ir izveidojusi klīnisko bāzi Zifas medicīnas centrā (Ziv Medical Center), tur notiek studiju kurss RSU ārzemju studentiem. Taču iestrādes ir senākas, docente Ruta Jakušonoka kontaktus bija nodibinājusi jau deviņdesmitajos gados. Šobrīd galvenais pievilkšanās punkts ir profesors Aleksandrs Lerners (Alexander Lerner), viņš ir arī RSU vieslektors.

Atceros, savā pirmajā rezidentūras gadā traumatoloģijā ortopēdijā apmeklēju viņa vieslekcijas. Viena bija par kara traumām, otra par ārējās fiksācijas ierīču izmantošanu, bet trešā lekcija — par medicīnu mākslā. Viņš rādīja dažādas slavenas mākslas bildes un tās analizēja: atrada dažādas patoloģijas, ko cilvēki, skatoties šos attēlus, neiedomājas un nepamana. Tas bija ļoti interesanti. Viņš mani aizrāva kā personība. Un praktiskā pieredze, kurā viņš dalījās, bija fantastiska! Skatījos ar muti vaļā, kādus brīnumus profesors Lerners paveic, ārstējot pacientus pēc smagām traumām, piemēram, bojājumiem pēc raķešu sprādzieniem, mīnu, tanku ievainojumiem, milzīgiem vaļējiem lūzumiem ar lielu audu zudumu, un šie pacienti atguvuši funkcionalitāti. Iespaidīgi! Viņš rādīja ne tikai traumu, bet arī rezultātu — pēc sešiem mēnešiem, pēc gada, pēc diviem gadiem. Pēc lekcijas teicu: jā, es gribētu tur tikt! Un burvīgā kārtā, pateicoties docentei Jakušonokai, profesoram Jumtiņam un RSU sadarbībai, man tika dota šāda iespēja.”

Skarbais kara draudu tuvums

“Kad ielidojām Telavivā (ceļoju kopā ar sievu), mūs sagaidīja dakteris Stavs Brodskis, kas mācījies Rīgas Stradiņa universitātē, bet tagad ir viens no RSU sadarbības partneriem, strādā ātrajā palīdzībā Cfatā (Tzfat jeb Safed). Izbraucot no lidostas, uzreiz sekoja skarba ievadekskursija: milzīga siena pa ceļa labo pusi, kas norobežo Palestīnas teritorijas no Izraēlas. Dzeloņdrātis. Un stāsts par spridzināšanām, kā Stava draugi miruši no sprādzieniem Haifā, gājuši bojā skolēni. Bailes noteikti nebija, visā tur pavadītajā laikā jutāmies droši. Varbūt nedaudz beigās, kad sāka briest konflikts ar Irāku.

Dakteris Stavs palīdzēja atrast apmešanās vietu netālu no Cfatas. Mēs dzīvojām mošavā Kerem Ben Zimra, nosauktā rabīna vārdā, deviņu kilometru attālumā no manas darbavietas. Mošavi un kibuci ir lauksaimniecības komūnas ar saviem saimniekošanas paņēmieniem. Vienkāršoti ilustrējot šos komūnas tipus: kibucā visiem iedzīvotājiem pieder ražotne, kas ir kopienas ienākumu avots, visi pelna ienākumus kopienai, ko pēcāk sadala; savukārt mošavā ir mazāk komunisma — ražotni var lietot visi iedzīvotāji, bet katrs pelna sev. Dzīvojām ļoti skaistā vietā, no mājas varēja redzēt kalnus, kur sākas Libāna. Stavs stāstīja, ka pirms pāris gadiem šo teritoriju no helikoptera apšaudīja.

Pretraķešu sistēmas tur joprojām nostrādā regulāri. Vienu dienu slimnīcā nodarbojāmies ar ikdienas lietām, televīzijā rāda ziņas, un kolēģis operāciju blokā izvelk telefonu: skaties, to man dēls atsūtīja! Pilsēta valsts dienvidos, nostrādājusi pretraķešu sistēma: paceļas raķešu baterija un sāk šaut, tas viss blakus iedzīvotāju mājai. Es savā tālrunī lejupielādēju lietotni, kas brīdina par raķešu palaišanu. Atpūtāmies Telavivā, pēkšņi mans mobilais sāk “bļaut”, skatos, jā, raķetes palaistas, bet ārpus Telavivas. Pārsvarā apšaudes notiek teritorijas dienvidos. Biju noīrējis auto, pārvietoties tā bija mierīgāk. Cfatā viss bija mierīgi.”

Daudz ārstu, daudz krieviski runājošo

“Zifas medicīnas centrs ir reģionāla līmeņa slimnīca Cfatā, Izraēlas ziemeļos (30 tūkstoši iedzīvotāju, reģionā — 200 tūkstoši) ļoti ainaviskā vietā. Traumatoloģijas un ortopēdijas nodaļā darbs sākas pulksten septiņos ar piecminūti, noslēdzas ap diviem trijiem pēcpusdienā. Piecminūte variabla — no desmit minūtēm līdz stundai, kurā tika apskatīti jaunie, operētie un kritiskie pacienti. Dažkārt šajās apspriedēs vaicāja teoriju; arī man tika jautājumi.

Salīdzot ar Latviju, bija neliels šoks — ko, tiešām tik daudz ārstu?! Nodaļā oficiāli ir 30 gultas, faktiski ārstējas 35—40 pacienti, bet ārstu komanda aptuveni 18 kolēģi (kopā ar rezidentiem), uz diviem pacientiem viens ārsts. Taču nekāda drūzmēšanās nenotika: viens gāja uz ambulatoro pieņemšanu, otrs uz konsultācijām pilsētā, trešais strādāja tikai nodaļā, vēl citi operēja (slimnīcā ir četras operāciju zāles, traumatologi operē divas trīs dienas nedēļā).

Operāciju dienās parasti devos līdzi uz operāciju zāli, jāatzīst, tā bija vairāk skatīšanās pār plecu, pat vietējie rezidenti maz darbojās, viņiem vairāk patstāvīgas darbošanās tika dežūrās. Interesanti, ka pārsvarā runāju krieviski, lielākā daļa sertificēto traumatologu ortopēdu tur ir no bijušām padomju valstīm, pārsvarā no Krievijas, Baltkrievijas. Profesors Lerners arī runā krieviski. Diezgan interesants komandas sastāvs: krievu izcelsmes ebreji, daži arābi un daži ebreji, vietējie izraēlieši. Tas gan nav indikatīvi, bet specifiski profesora Lernera komandai, jo viņš komandu komplektējis no ārstiem, kam ir pieredze, strādājot ar Iļizarova ārējās fiksācijas aprātu. Šī metode radusies bijušajā Padomju Savienībā, tur pieredze ir masīva, joprojām populāra Krievijā, jo neprasa tik lielus finanšu ieguldījumus.”

Foto: No Igora Pikaļeva albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada augusta numurā

 

Uz augšu ↑