Drošībai vajag histērisko šuvīti. Ķirurgs MĀRIS NAĻIVAIKO

“Nē, to es nevarēšu izturēt, labāk mācīšos par terapeitu!” — tā studiju laikā pēc pirmajiem operāciju zālē redzētajiem skatiem nosprieda topošais ārsts MĀRIS NAĻIVAIKO. Tagad viņš jau 34 gadus ir vispārējais ķirurgs, kā arī Liepājas reģionālās slimnīcas 5. Ķirurģijas nodaļas virsārsts un Ķirurģiskā bloka virsārsts. Ķirurgs, pie kura rindā pierakstās pacienti no visas Kurzemes.

Mēs ar dakteri Māri Naļivaiko tiekamies piektdienā, kad viņam ir diennakts dežūra. Ir Covid–19 laiks, un mūsu intervija norit sejas maskās. Tādi ir noteikumi slimnīcā, un mēs tos ar cieņu ievērojam. Ar situācijas skaidrojumu par Covid–19 arī sākas mūsu saruna.

Kāda ir tava un kolēģu ikdiena Covid–19 ēnā? (Ar dakteri Naļivaiko daudzus gadus esam personiski pazīstami, tāpēc sarunā atļaujos uzrunas formu “tu” — aut.)

Protams, šī slimība ir ieviesusi korekcijas gan slimnīcā, gan vispār cilvēku ikdienā. Man šķiet, mēs visi bijām pārāk lielā skrējienā un tagad esam nolikti uz citiem noteikumiem. Skaidrs, ka nevienam negribas saslimt — arī mediķiem ne. Tāpēc mums katrs pacients jāuztver kā iespējamais Covid–19 slimnieks un saskarsmē jāievēro attiecīgi noteikumi.

Tev šodien ir dežūra, un tas nozīmē, ka jebkurā brīdī mūsu sarunu var pārtraukt izsaukums uz Uzņemšanas nodaļu un tu nevari zināt, vai pacients nebūs inficēts.

Ja ir jebkādas sūdzības, kas varētu līdzināties Covid–19 simptomiem, pacients tūlīt tiek izolēts no pārējiem un, tērpušies aizsargtērpos, mēs dodamies viņu izmeklēt. Katrā ziņā slimnīcā ir gādāts par visu, lai gan pacienti, gan mediķi būtu pasargāti. Bet bīstamākais ir tad, ja pacientam nav vīrusa pazīmju, taču viņš var būt inficēts. Tad mums jāizvērtē, vai nepieciešams veikt eksprestestu, kas stundas laikā uzrāda Covid–19. Šo testu skaits, ko diennaktī drīkstam veikt, ir ierobežots — astoņi līdz desmit testi, tāpēc tos izmanto pacientiem, kam neatliekami nepieciešama operācija vai citi nopietni izmeklējumi — vārdu sakot, manipulācijas, kur ir cieša saskare ar personālu.

Tev un citiem kolēģiem darba laiks praktiski paiet ar masku uz sejas, bet sabiedrībā virmo dažādas sazvērestības teorijas un pat protesti pret to lietošanu, jo maska apgrūtinot elpošanu, ierobežojot cilvēktiesības un tamlīdzīgi.

Nē, sejas maska nevienam neko ļaunu nenodara. Grūtāk ir cilvēkiem ar brillēm, bet arī tur var atrast risinājumus. Sazvērestības teorijām es nepiekrītu un tajās neiedziļinos, taču tam gan sliecos piekrist, ka daba ar dažādām slimībām regulē pasaules pārapdzīvotību, jo dabā vairs nepietiek resursu, lai patērētājsabiedrībai saražotu pārtiku un citas preces, kas prasa aizvien lielākus ieguldījumus. Un tad daba ķeras pie regulēšanas. Jā, drastiskas! Tāpēc uzskatu, ka labāk ir piesargāties nekā nodarboties ar sazvērestībām. Un arī pārskatīt savas vajadzības un ieradumus.

Ieskicē, kāda ir tava darba ikdiena!

Lielākoties negaidītu pārsteigumu tur nav. Pulksten astoņos no rīta pieņemam maiņu, māsiņa pastāsta, kas pa nakti nodaļā noticis. Tad ir visu dienestu — ķirurgu, ginekologu, terapeitu, pediatru — apspriede, pēc tam vēl ir ķirurģiskā piecminūte, kad izvērtējam savus pacientus. Tālāk, ja ieplānota operācija, dodos uz operāciju zāli, ja ne — pārējais darbs: vizītes, pacientu apskate, sarunas ar piederīgajiem un tā tālāk. Kad darba diena nodaļā beigusies, seko vai nu ambulatorā pieņemšana, vai dežūra, un laiks paiet ļoti naski. Kādam varētu šķist — tas ir garlaicīgi, bet tā nav, jo pat rutīnas operācijas atšķiras un arī var sagādāt pārsteigumus — pat visvienkāršākais gadījums var pārvērsties sarežģītā, ko iepriekš nevar paredzēt. Var sākties neparedzēta asiņošana vai citas komplikācijas.

Cik apmēram stundu nedēļā paiet operāciju zālē?

Viss atkarīgs no operāciju skaita nedēļā — ne katru dienu ir operācijas. Esmu skaitījis, ka tās bijušas arī divdesmit stundas.

Tev ir kādi rituāli, kā noskaņoties operācijām?

Nē, nav nekā specifiska, taču, pirms ķerties pie operācijas, domās vienmēr izeju cauri tās gaitai. Vienmēr jāpatur prātā, ka pat rutīnas operācijās tie etapi ir vienādi, bet cilvēki atšķirīgi.

Bez pārtraukumiem 34 gadi profesijā — tas ir daudz?

Man brīžiem pat bail iedomāties, cik tas ir daudz! Jā, man no tā skaitļa ir mazliet bail! Nē, nu ne bail, bet man šķiet — tas bija tik sen, kad sāku.

Toties operāciju spektrs plašs: krūškurvja, vēderdobuma, onkoloģiskā ķirurģija, vairogdziedzera ķirurģija, fleboloģija. Vai kāda no šīm jomām tev patīk vislabāk?

Man īsti nepatīk mazās Latvijas iedalījums Rīgā un laukos, taču mums, reģiona ārstiem, jārēķinās, ka palīdzības spektram jābūt plašam. Un, jā, vispārējam ķirurgam jāspēj izdarīt daudz. Krūškurvja operācijas gan mums nav bieži — tie ir ekstrēmi gadījumi, kad, piemēram, ir sadurta sirds un nav vairs laika pacienta transportēšanai uz galvaspilsētu, kad viņa laiks ir limitēts un palīdzība jāsniedz nekavējoties. Tad nevar teikt — es to nevaru! Ir jābūt tik drosmīgam, lai darītu. Bet visas pārējās pieminētās ir jomas, ko darām ikdienā. Strādāju arī fleboloģijā, apguvu mūsdienīgas metodes vēnu ārstēšanā. Neoperēju vairogdziedzeri — ar to nodarbojas kolēģe Diāna Aigare. Mēs kopīgi ar Jevgēņiju Veļicki veicam daudz onkoloģisku operāciju. Un tāpat mums ikvienam jāiet palīgā kolēģiem. 4. ķirurģijas nodaļas virsārsts Viesturs Rozītis veic bariatriskās operācijas, praktiski visās es arī esmu piedalījies. Bet, lai teiktu, ka kāda operācija ir īpašāka par citu — nē, tā man nav. Drīzāk ir vieglākas vai grūtākas, bet ne sirdij tuvākas.

Varbūt tāda daudzpusība ir interesantāka nekā šaura specializācija?

Tas ir filozofisks jautājums, cik dziļi iespējams specializēties, jo katrā jomā ir jāsasniedz kaut kāds līmenis — nevar apgrābstīt pa virsu un domāt, ka būs labi.

Liepājas reģionālā slimnīca ir vieta, kur māca studentus un rezidentus.

Mūsu slimnīcai ir līgums ar Rīgas Stradiņa universitāti, pie mums praksē veselām grupām brauca piektā un sestā kursa studenti, bija gan teorētiskās, gan praktiskās mācības. Tagad mazliet citādi — katrs students strādā kopā ar konkrētu ārstu tieši praktiskajās mācībās. Man arī ir viens students. Un tad ir rezidenti, kas brauc uz dežūrām, un arī tādi, kas parakstījuši līgumu un paliks darbā mūsu slimnīcā. Ķirurģijā tādi varētu būt četri, tā ka ceru — pēc kāda laika papildspēki būs.

Jums viņus vajag?

Protams, vienmēr vajag! Jo mēs neviens jaunāks nepaliekam. Un šis darbs cilvēku izspiež kā citronu.

Droši vien ir labi pašiem sev sagatavot kolēģus — pieradināt gan pie slimnīcas, gan kolektīva, gan arī sava profesionālā rokraksta.

Interesanti ir tad, ja redzi, ka jaunajam kolēģim darbs patiešām interesē. Tad arī ir vērts tajā ielikt sevi un savus spēkus, jo ķirurģijā ko darīt ir ļoti daudz.

Starp citu, par ķirurģu rokrakstu — kā tu domā, vai jums, liepājniekiem, ir tāds savējais, ko atpazīst citur un saka: ā, tas ir Liepājā operēts?

To nu gan grūti pateikt. Man šķiet, mums nav nekā tik specifiska, kā stāsta anekdotiskajā gadījumā no senākiem laikiem par kādu savulaik Liepājā populāru ķirurģu, kurš reiz pacientam jautājis: kurš muļķis jūs iepriekš ir operējis? — un saņēmis atbildi: jūs, dakter!

Foto: Ģirts Gertsons

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada janvāra numurā

Uz augšu ↑
  • No aplausiem līdz agresijai. Sabiedrības reakcija Covid–19 laikā

    Starptautiskās publikācijas ziņo, ka Covid–19 laikā pieaug neiecietība, emocionāla (mutiska) vardarbība, stigmatizācija, kas vērsta pret medicīnas darbiniekiem. To labi var redzēt arī sociālajos tīklos: sabiedrība sadalījusies divās frontēs. Vieni pauž atbalstu mediķiem, citi — agresivitāti. Saruna ar profesori ANDU ROŽUKALNI, RSU Komunikācijas fakultātes dekāni, Komunikācijas studiju katedras vadītāju. Lasīt visu

  • Medicīnas zinātnes jaunuzņēmumi Latvijā

    Azartiski, gatavi jauniem izaicinājumiem, mēģināt vēl un vēl, līdz iecerētais vainagojas ar panākumiem un peļņu. Laimīgi par to, ka ar savu darbu var risināt pasaules problēmas. Lielākie panākumi viņiem vēl tikai priekšā. Latvijas medicīnas zinātnes jaunuzņēmumi. Lasīt visu

  • Sirds glābējs. Kardioķirurgs prof. PĒTERIS STRADIŅŠ

    Profesors PĒTERIS STRADIŅŠ šīs intervijas fotogrāfijai izvēlējās simbolisku fonu — Paula Stradiņa KUS būvniecības procesā. Vēsturisku foto, kas sasien pagātni ar tagadni un norāda uz nākotni. Simboliski norāda uz pārmaiņām, kuras piedzīvojam: Covid–19, slimnīcas attīstība, medicīnas virzība. Arī transformācijas, kas notiek katrā no mums. Lasīt visu