Žurnāli

← Atpakaļ

Autors

Krumholcs_oskars-large
Oskars Krumholcs

Dr., ārsts psihiatrs, Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca, RSU doktorants

Visi autora raksti

  • Atšķirības starp šizofrēniju un depresiju fenomenoloģiskās psihiatrijas, psihoanalīzes un evolucionārās psihiatrijas skatījumā

    Krumholcs O. | 2013. gada 24. jūlijs

    "Brīdī, kad cilvēks ir atzinies, ka viņam mazāk par visiem citiem ir stingras zināšanas par to, kas viņš ir, un viņu vairs nebiedē neviena iespējamā atbilde uz šo jautājumu, viņā laikam ir iemitinājusies jauna patiesīguma drosme izvirzīt šo būtisko jautājumu jaunā veidā, [..] attīstīt jaunu savas pašapziņas un pašuzlūkojuma formu." (Makss Šēlers) [1]   Lasīt visu

  • “Es” jēdziens un šizofrēnijas slimība

    “Lielākais apdraudējums no visiem ir zaudēt pašam sevi. Tas var notikt ļoti klusi, it kā tā nebūtu vispār. Citi zaudējumi nenotiek tik klusi; visi citi zaudējumi – roka, kāja, piecu dolāru naudas zīme vai sieva – ir pārliecinoši pamanāmi,” teicis Sērens Kjerkegors. [1] Katrs jūt savu “es” (self), tā tagadējo pieredzi, savu ķermeni un mentālos procesus šajā brīdī (domas, emocijas, sajūtas) – līdz ar uztveri par ārējo pasauli tagadnē, pagātnes atmiņām un projekciju nākotnē. Tā ir vieta, kur mēs spējam sevi just, kur uztveram pasauli un arī darbojamies. Vai vienmēr tas ir pašsaprotami? Lasīt visu

  • “Dopamīnerģiskais prāts” cilvēka evolūcijā Freda H.Previca skatījumā

    Krumholcs O. | 2011. gada 1. decembris

    Ko nozīmē būt cilvēkam? Šī jautājuma atbildes daļa slēpjas mūsu intelekta evolucionārajā veidošanās procesā. Ir daudz teoriju, kas pārsvarā koncentrējas vai nu uz smadzeņu izmēra nozīmi, vai specifiskām ģenētiskām izmaiņām. Freds H.Prevics piedāvā gana provokatīvu teoriju, kurā galvenais faktors, kas nosaka “modernā cilvēka” uzvedību, ir augsts dopamīna līmenis, uzsverot epiģenētiskos faktorus, nevis ģenētiskos faktorus, kas veicinājuši dopamīna pieaugumu cilvēces vēsturē un formējuši mums labi pazīstamo “moderno cilvēku”. Lasīt visu

  • Evolucionārās bioloģijas piedāvājums mūsdienu psihiatrijai. Garastāvokļa traucējumi

    Vienotas izpratnes trūkumu par garīgo slimību cēloņiem, to klīniskajām izpausmēm parāda dažādās psihiatrijas skolas, bet slimību klasifikatori (DSM-IV, SKK-10 utt.) ir kā kompromiss dažādībai. Tie neietver atsevišķo skolu klīniskās īpatnības, bet ir balstīti uz pēdējiem – vai nu patofizioloģijas, vai arī psiholoģijas, vai ģenētikas, vai ontoģenēzes – atklājumiem, slimības apskata šauri, viena indivīda robežās. Iespējams, ar to ir par maz, lai izprastu mūsu uzvedības modeli. Tā kā psihiatrija atrodas starp sociālajām un bioloģiskajām zinātnēm, tad kopēju skatu uz mūsu uzvedības modeli var iegūt, integrējot mūsdienu zinātnes paradigmu – evolucionāro bioloģiju, kas atļauj aplūkot saslimšanas (arī psihiskās) no evolūcijas adaptācijas skatpunkta, ļauj ieraudzīt psihopatoloģiju citā gaismā, aktualizē iespēju nākotnē runāt par jauna “adaptācijas” klasifikatora veidošanu psihiatrijā. [1] Lasīt visu