Disbakterioze kā termins lielākoties sākotnēji saistās tikai ar problēmām zarnu traktā, nereti piemirstot mikroorganismu nozīmi ārpus tā. Līdzsvars visās jomās — to noteikti varam teikt arī par cilvēka mikrobiomu: pārmērīga nevēlamo baktēriju augšana un labvēlīgo baktēriju samazināšanās ietekmē gan zarnu traktu, gan citas orgānu sistēmas. Šajā rakstā ekspertes gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un zobārstniecībā stāsta par disbakteriozes nozīmi šo specialitāšu ietvaros.
Čūlainais kolīts (ČK) ir viena no divām nopietnām iekaisīgām zarnu slimībām, kurai raksturīga viļņveidīga gaita (paasinājumi—uzlabošanās), tāpēc vajadzīgas dažādas terapeitiskas stratēģijas, lai iespējami ilgi uzturētu slimības remisiju. Šobrīd ČK nav izārstējams, taču ir iespējas mazināt simptomus, uzlabot dzīves kvalitāti un novērst risku komplikāciju attīstībai.
Antibiotiku lietošanas izraisīta caureja ir izplatīta problēma mūsdienās un sastopama 6—25 % pacientu, no tiem 10—20 % gadījumu caureja saistīta ar <em>C. difficile</em> infekciju (CDI). Tā kļuvusi par būtisku saslimstības un mirstības cēloni gados vecākiem pacientiem.
Gastroezofageālā refluksa slimības (GERS) sastopamības rādītāji pasaulē ir 8—33 %. Katram desmitajam pieaugušajam rietumvalstu iedzīvotājam GERS simptomi izpaužas ik nedēļu. Pacientiem, kuriem ir smagas pakāpes GERS, attīstās tādas komplikācijas kā ezofagīts, peptiska striktūra, Bareta barības vads.
Kolonoskopija ir izšķirīgs diagnostikas un terapeitiskais instruments, ar kura palīdzību pārbaudīt pacienta resno zarnu. Tomēr ir būtiski ņemt vērā indikācijas un kontrindikācijas procedūrai, lai izvairītos no nepamatotas vai nevajadzīgas kolonoskopijas. Kolonoskopija ir kļuvusi par populāru metodi kolorektālā vēža skrīningam un dažādu kuņģa—zarnu trakta apakšējo daļu slimību ārstēšanai.
Vēdersāpes ir viens no izplatītākajiem simptomiem bērniem, kura dēļ satrauktie vecāki meklē ārsta palīdzību. Sāpes var izpausties dažādi: akūti, kad vajadzīga neatliekama iejaukšanās, un tad tās var būt dzīvībai bīstamas slimības pazīme, bet tās var būt arī hroniskas, kad diagnostika ir ilgstoša un rūpīgi jāievāc anamnēze.
Kairinātas zarnas sindroms (KZS) ir simptomu kopums, kas iekļauj vēdersāpes un izmainītu vēdera izeju — gan caureju, gan aizcietējumus, gan mainīgu vēdera izeju, kad caurejas mijas ar aizcietējumiem. Šādu simptomu gadījumā, kad ir izslēgtas organiskas patoloģijas gremošanas traktā, var runāt par KZS. [1]
Žults reflukss (duodenogastroezofageālais reflukss, duodenogastrālais reflukss) ir stāvoklis, kas rodas, kad žults un/vai cits saturs, piemēram, bikarbonāti un aizkuņģa dziedzera enzīmi, plūst uz augšu no divpadsmitpirkstu zarnas kuņģī un barības vadā. [20] Savukārt skābes reflukss (gastroezofageālā refluksslimība) ir rezultāts kombinācijai, kas rodas paaugstināta skāba kuņģa satura dēļ refluksa barības vadā un pasliktināta refluksa klīrensa dēļ no barības vada. [5; 25] Par atšķirīgo un kopīgo — šajā rakstā.
Šķiet, nav uz pasaules slimības, kas līdz šim kaut reizi nebūtu pētīta caur zarnu trakta mikrobiotas prizmu. Teorijas aizsākumi, iespējams, jāmeklē jau Hipokrata laikā, kad tika paziņots — “nāve sēž zarnās” un “visas slimības sākas zarnu traktā”. Vai šādu postulātu šobrīd varam apstiprināt pavisam noteikti? Droši vien ne, tas būtu strīdīgi. Taču ieskatīties jaunākajos pētījumos par probiotiku ietekmi uz cilvēka veselību varētu būt lietderīgi.
Iekaisīga zarnu slimība (IZS) ir hroniska, progresējoša slimība, kas skar kuņģa—zarnu traktu. IZS grupā ietilpst čūlainais kolīts, Krona slimība un mazāk izplatītais mikroskopiskais kolīts (limfocitārs un kolagenozs). Šobrīd šīs slimības nav izārstējamas pilnībā, taču terapija uzlabojusi pacientu dzīves kvalitāti un mazinājusi ķirurģiskas ārstēšanas nepieciešamību IZS terapijas procesā (ķirurģiska ārstēšana Eiropā nepieciešama 10—30 % Krona slimības gadījumu un 5—10 % čūlainā kolīta gadījumu). [1]
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
Šķērsgriezuma aptauja parādīja, ka sociālie mediji bieži ietekmē ārstēšanas lēmumus bērniem un jauniem pieaugušajiem ar alopēciju, taču tieši patērētājiem paredzētie ārstēšanas līdzekļi bija saistīti ar nevienmērīgu efektu, zemu apmierinātību un atsevišķos gadījumos arī blaknēm.
Lielai daļai vīriešu ar zemas pakāpes prostatas vēzi (PV) ir sagaidāma lieliska dzīvildzes prognoze pēc radikālas prostatektomijas veikšanas. Tomēr PV pacienti var saskarties ar hipogonādismu un tā saistītiem simptomiem, kas pasliktina dzīves kvalitāti kopumā. Vairākās vadlīnijās testosterona aizstājterapija (TRT) uzskatīta kā kontrindikācija pacientiem ar PV anamnēzē, jo iztrūkst nejaušinātu klīnisko pētījumu par terapijas drošumu un efektivitāti.
