PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

VERNERS LOZOVSKIS, alergologs: darba pilnas rokas

M. Lapsa
VERNERS LOZOVSKIS, alergologs: darba pilnas rokas
Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centra vadītājs Dr. med., doc., alergologs VERNERS LOZOVSKIS medicīnai veltījis vairāk nekā pusgadsimtu. Interese par alergoloģiju viņam bijusi jau kopš studiju gadiem, un viņš ir viens no alergologiem Latvijā, kas strādāja pirmajā alerģisko slimību kabinetā, ko izveidoja 1969. gadā.

Mana darba mūža laikā notikušas milzīgas pārmaiņas uz labo pusi, īpaši pēc neatkarības atgūšanas, — atzīst pieredzējušais alergologs: “Ja savulaik valstī bijām tikai četri šīs medicīnas jomas speciālisti, tad tagad mūsu centrā vien strādā astoņi.”

Cik darbīga ir jūsu ikdiena?

Joprojām ārstēju cilvēkus un izglītoju topošos ārstus. Divas reizes nedēļā pieņemu pacientus Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centrā. Esmu centra vadītājs. Mūsu centrā ir arī tāda kā mācību bāze internās medicīnas studentiem un ģimenes ārstiem, kuri šeit iziet alergoloģijas ciklu.

Cik gadi nostrādāti medicīnā?

To var viegli aprēķināt! Augstskolu beidzu 1966. gadā, tātad medicīnā esmu jau piecdesmit divus gadus.

Kas jums palīdz saglabāt labu fizisko un garīgo formu, lai varētu būt aktīvā ierindā? Labi gēni? Veselīgs dzīvesveids?

Par gēniem nevaru sūdzēties — māte nodzīvoja 95 gadus, tēvs gandrīz tikpat. Par veselību arī nav iemesla kreņķēties.

Lielu uzmanību pievēršu veselīgam dzīvesveidam. Sākot ar skolas gadiem, esmu sportojis, studiju laikā nodarbojos ar sporta vingrošanu. Nu fiziskās aktivitātes kļuvušas par organisma nepieciešamību.

Darbdienās mostos ap pieciem pussešiem (brīvdienās mazliet vēlāk) un eju uz stadionu kādu stundu vingrot un skriet. To daru visos gadalaikos un jebkādos laikapstākļos.

Fiziskajām aktivitātēm seko kontrastduša, kas gan norūda, gan uzmundrina. Pēc tam paēdu brokastis un dodos uz darbu. Brīvdienās regulāri dodos garās pastaigās pa mežu. Esmu izstrādājis aptuveni desmit kilometrus garu maršrutu caur priežu mežu, kas sagādā patīkamas emocijas, reizēm var izdomāt kādas problēmas labāku atrisinājumu, kā arī saelpoties svaigu gaisu.

Brīvdienās diezgan bieži braucu uz laukiem. Esam mantojuši sievas vecāku zemi. Cenšamies to apstrādāt. Man tur ir bišu drava ar sešām saimēm, ar tām darbojos aptuveni trīsdesmit gadu. Bites prasa daudz rūpju, taču biškopība mani aizrauj. Esmu dzimis un uzaudzis laukos, jūtos šai videi piederīgs — savā elementā.

Cik liela vērtība medicīnā ir pieredzei, nostrādātajiem gadiem?

Gan cilvēks, gan speciālists veidojas pamazām, un šajā procesā iesaistās daudzi: darbs, darba biedri, pirms tam — skolotāji un augstskolas pasniedzēji.

Medicīnā ienākušas mūsdienu tehnoloģijas, tiek izdarīti arvien jauni atklājumi, tāpēc tagadējās izmeklēšanas un ārstēšanas iespējas nevar salīdzināt ar tām, kādas bija manā jaunībā, kad sāku strādāt. Taču vairākas pamatvērtības — ārsta izglītība, zināšanas, prasme izmeklēt un uzklausīt pacientu — nozīmīgumu nezaudē un nekad nezaudēs. Tas veido ārsta darbības pamatu, bet viss jaunais ir papildinājums, tāda kā rozīnīte.

Protams, pieredzei un nostrādātajiem gadiem medicīnā ir liela nozīme. Ārstam jau no pacienta pirmajiem vārdiem ir skaidrs, kas viņam kaiš un kā var palīdzēt.

Kāds ir vidējais pacients jūsu centrā?

Tie pārsvarā ir cilvēki, kuri cieš no elpošanas ceļu alerģijas, kas izpaužas kā alerģiskās iesnas, astma. Daudziem ir ādas alerģiskās slimības, piemēram, atopiskais dermatīts, vai alerģiska reakcija uz kādu no medikamentiem, ķīmisku vielu, kukaiņu dzēlieniem vai pārtiku.

Alerģija neiedzimst, toties iedzimst nosliece uz to. Tas, vai cilvēks saslims, atkarīgs no dzīves un darba apstākļiem, pārciestajām slimībām.

Kā panākat, ka pacients klausa? Sarājat vai daudz runājat, skaidrojat? Savulaik izcilais dermatologs Vilis Krasts lika pacientiem pašiem ar roku pierakstīt rekomendācijas.

Es nežēloju laiku un izskaidroju pacientam, kāda ir slimības būtība, kas slimību izraisa un veicina tās attīstību, no kā vajadzētu izsargāties. Stāstu, kādam vajadzētu būt miteklim un darba videi, lai, piemēram, nerastos alerģiskās iesnas. Tāpat skaidroju, kuri medikamenti un ārstēšanas metodes būtu piemērotākās konkrētajā gadījumā, kādi riski var būt. Ja pacientam ir izpratne par slimību un ārstēšanas gaitu, viņš parasti aktīvāk piedalās tās novēršanā, veselības uzlabošanā un uzturēšanā. Nevar izārstēt pacientu, ja viņš nav līdzestīgs!

Reizēm pacients jāsarāj. Teiksim, atnāk vīrietis, kas sirgst ar astmu un ir smēķētājs. Tad gan nekautrējos pavaicāt: “Vai jūs domājat ar galvu? Smēķējot jūs taču katru dienu graujat bronhus! Pirms nākat pie mums, jums vajadzēja izdomāt, ko pats varat izdarīt savas veselības labā!”

Tātad iznāk ar pacientiem runāt arī paskarbi. Esmu novērojis, ka daži tikai tad ieklausās ārsta teiktajā.

Ko sakāt tad, ja pacienti meklē alternatīvus risinājumus — homeopātiju, adatu terapiju, staigā no viena speciālista pie cita?

Man pret to nav noliedzošas attieksmes. Ja pacients uzskata, ka homeopātija un adatu terapija viņam palīdz atveseļoties, lai viņš tās izmanto. Savukārt tiem, kam ir hroniska slimība, pat iesaku uzklausīt divu vai trīs speciālistu domas, pameklēt citas ārstēšanās metodes. Domāju, ka nav pareizi radikāli iestāties pret netradicionālo medicīnu. Ir taču zināms, cik liela loma ir pacienta ticībai, ka konkrētā metode palīdzēs, un arī vēlmei izārstēties. Bieži vien šī ticība ir iedarbīgāka par medikamentiem. Tāpēc, manuprāt, ārstam būtu jāveicina process, kad tiek iedarbināta zemapziņa, kas cilvēku virza uz izārstēšanos.

Jums ir lieliska iespēja salīdzināt, kā alergoloģijas pacients mainījies pēdējos piecdesmit gados. Kādi ir jūsu novērojumi?

Pirms piecdesmit gadiem bija ievērojami mazāk astmas slimnieku, mazāk cilvēku ar alerģiskām ādas slimībām. Tagad pie alergologiem dodas ļoti daudz pacientu, kam ir alerģija pret dažādām ķīmiskām vielām. Parasti tas izpaužas ar ādas izsitumiem vai apsārtumu, dažkārt rodas arī smagas alerģiskas reakcijas, kas ilgi nepāriet.

Pārtikas produktu nepanesību var veicināt sadzīves ķīmijas, kosmētikas un medikamentu lietošana. Saskare ar ķīmiskām vielām organismu padara ļoti jutīgu. Izstrādājas antivielas, kas liek saasināti reaģēt uz līdzīgām ķīmiskām vielām arī pārtikas produktos, piemēram, uz pārtikas piedevām. Organismam ir imunoloģiskā atmiņa, kas raida signālus, kad cilvēks saskaras ar ķīmiskām vielām, ar kurām jau bijusi negatīva pieredze. Šīm vielām var būt cita struktūra nekā tām, ar kurām cilvēks iepriekš saskāries, taču tās spēj izraisīt atmiņu “atdzīvināšanos”.

Milzīgs apdraudējums ir ķimizācija, kas mūs aptver gan apkārtējā vidē, gan dzīvesvietā, gan uzturā un medicīnā. Un tas ir galvenais iemesls, kāpēc lavīnveidīgi pieaug ar alerģiskajām slimībām sirgstošo skaits.

Tagad industriāli attīstītās valstīs un pilsētās no ziedputekšņu izraisītām alerģiskajām iesnām un konjunktivīta cieš aptuveni četrdesmit procenti iedzīvotāju! Agresīvā pilsētas vidē, kur gaiss pilns ar dūmiem, putekļiem un izplūdes gāzēm, deguna un acu gļotādas kļūst caurlaidīgākas, vieglāk pakļaujas dažādiem iekaisuma un alerģiskiem procesiem. Pētījumi liecina, ka cilvēki, kas dzīvo lielo automaģistrāļu tuvumā, ar ziedputekšņu alerģiju slimo biežāk nekā lauku iedzīvotāji.

Mainās arī uzskati alergoloģijā. Piemēram, par uzturu bērniem — tiem, kam pirmajos dzīves mēnešos ir ekzēma.

Speciālisti uzskata, ka bērnu līdz gada vai pat pusotra gada vecumam nevajadzētu barot ar pārtikas produktiem, kam raksturīgas izteiktas antigēnas īpašības. Un tādi ir rieksti, olas, arī govs piens. Šie produkti mazulim nav ieteicami, īpaši tad, ja ģimenē ir ģenētiska nosliece uz alerģiskām reakcijām. No minētajiem produktiem bērna dzīves sākumā vajadzētu atteikties, taču piebarot gan noteikti vajag — dot dārzeņus, putras, gaļu. Ja piebarošanu novilcina, bērni attīstībā atpaliek no vienaudžiem.

Ieteicams zināt alergoloģijas anamnēzi ģimenē. Ir pierādīts — ja māte un tēvs necieš no alerģijas, pēcnācējiem tā iespējama septiņpadsmit astoņpadsmit procentos gadījumu. Risks pieaug, ja alerģija ir vienam no vecākiem (tad pēcnācēji to pārmanto četrdesmit procentos gadījumu) vai abiem (tad bērnam risks saslimt ar alerģiju pieaug līdz sešdesmit vai pat septiņdesmit procentiem). Pēcnācējiem šī slimība neiedzimst, toties iedzimst nosliece uz to. Un noslieci var attālināt vai novērst, pareizi barojot, izvēloties mājokli cilvēkam labvēlīgā vietā, vēlāk — profesiju, kas ļauj strādāt nekaitīgā vidē.

Ir alergologi, kas saka: nākotnē mainīsies arī vecais diagnožu princips. Tipisks piemērs ir astma un HOPS. Bieži vien grūti diferencēt, jo pacientam vērojamas abām slimībām raksturīgās izpausmes. Pēdējos gados parādījies jauns jēdziens — “ārstējamas īpatnības”.

Ja runājam par astmu, tā nav viendabīga slimība. Ir vairāki astmas fenotipi. Vienam šīs slimības simptomi aktīvāk izpaužas, kad ir liela fiziska slodze, otram, kad lieto nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus. Vienam slimība norit smagi, agresīvi, otram astma, kas bijusi jaunībā, vēlākajos gados var pazust un neatkārtoties. Ārsta internista, alergologa uzdevums ir saskatīt astmas īpatnības un izvēlēties atbilstīgu terapiju un medikamentus.

Astma un HOPS ir divas dažādas slimības, bet tās var kombinēties. Piemēram, smēķētājiem bieži ir gan hroniska obstruktīva plaušu slimība, gan astma. Parasti pirmā parādās HOPS, vēlāk tai pievienojas astma.

Kas ir svarīgi, lai nonāktu pie pareizās diagnozes?

Pat ar mūsdienu tehnoloģiju sniegtajām iespējām pieredzējis ārsts aptuveni astoņdesmit procentos gadījumu diagnozi var noteikt tikai pēc anamnēzes un fizikālās izmeklēšanas. Pacientu apskatot no galvas līdz pat papēžiem: kāds ir viņa matu, uzacu, zobu un ādas stāvoklis, kādi ir roku un kāju nagi, kādā stāvoklī ir limfmezgli un aizdegune. Citi izmeklējumi bieži vien vajadzīgi tikai tādēļ, lai apstiprinātu vai precizētu ārsta domu. Tātad pirmais un galvenais faktors, lai nonāktu pie pareizas diagnozes, ir pacienta detalizēta un rūpīga iztaujāšana. Protams, tas prasa laiku, bet jāļauj pacientam izstāstīt, no kādām veselības problēmām viņš cieš.

Dažkārt viens teikums vai pat viens vārds izšķir diagnozi, īpaši alergoloģijā. Gadījies arī tā, ka ar pacientu esam visu izrunājuši, viņš grasās iet prom, taču pēdējā brīdī pasaka vēl vienu teikumu, kas ir tik būtisks, ka es pārskatu diagnozi.

Atceros, ka studiju gados leģendārais profesors Kristaps Rudzītis kā nelāgu piemēru minēja ārsta nevērīgu attieksmi pret anamnēzi, pacienta izmeklēšanu. Tikai tad, kad pacients pie ārsta bijis vairākkārt, tas pamana, ka pacients ar vienu aci neredz, — tā viņš zobojās par šādiem speciālistiem.

Vai varat atklāt, kas jums darbā padodas vislabāk?

Cenšos atbildēt uz diviem katram pacientam ļoti svarīgiem jautājumiem — kas viņam kaiš un kāpēc konkrētā slimība vai alerģiskie traucējumi radušies. Tas man bieži izdodas. Protams, jābūt pacietībai uzklausīt pacientu ne vien pirmajā vizītē, bet arī nākamajās reizēs, jo bez tā nevar iztikt, ja grib precīzi noteikt diagnozi un izvēlēties atbilstīgu terapiju. Nenoliegšu, ka mēdzu arī šaubīties, vai man bijusi taisnība, nosakot diagnozi. Lai kliedētu šaubas, nekautrējos pacientu izvaicāt vēl un vēl.

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2018. gada oktobra numurā