PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

DOCTUS padomnieki 2014

D. Ričika
DOCTUS padomnieki 2014
Jau 12 gadus Doctus īsteno sirsnīgu tradīciju — tikšanos ar saviem lasītājiem. Šoreiz Doctus padomniekus bijām pulcinājuši Gaismas pilī un diskusija kā allaž izvērtās spraiga un interesanta. Padomnieki sprieda, kāda ir Doctus vērtība laikā, kad pasaulē valda informācijas pārbagātība, un stāstīja, kādi ir viņu lasīšanas paradumi. Paldies par labajiem vārdiem un vērtīgajiem ieteikumiem! Tie ļauj mums augt!

Doctus padomnieki:

Dr. Anita Eglīte, ģimenes ārste un endokrinoloģe no Jēkabpils

Dr. med. Ilze Vīberga, ginekoloģe, dzemdību speciāliste, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore

Dr. Māris Pļaviņš, nefrologs, LĀB viceprezidents

Dr. med. Haralds Plaudis, ķirurgs, Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas ķirurģijas galvenais speciālists, RSU docents, Latvijas Ķirurgu asociācijas prezidents

Dr. Andris Skride, kardiologs, P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca

Džeina Mežale, RSU 6. kursa medicīnas studente

Agnese Ritene, farmaceite, Tukuma Centra aptiekas vadītāja

Inga Gūtmane, farmaceite, TOS slēgta tipa aptiekas vadītāja

Viola Merke, farmaceite, Benu aptieka-59 vadītāja

Žurnāla misija: kopt valodu, personiski sarunāties un rakstīt vēsturi

Ar ko, jūsuprāt, vērtīgs žurnāls Doctus?

Doc. H. Plaudis  (pa kreisi) rekomendē  kolēģiem publicēties Latvijas medicīnas žurnālos. “Tas ir mūsu virsuzdevums,  tā varam darīt labu  Latvijas medicīnai  kopumā.” Dr. Māris Pļaviņš  bija gatavojies —  uz diskusiju  paņēmis līdzi  žurnālu, ko abonē  j Doc. H. Plaudis  (pa kreisi) rekomendē  kolēģiem publicēties Latvijas medicīnas žurnālos. “Tas ir mūsu virsuzdevums,  tā varam darīt labu  Latvijas medicīnai  kopumā.” Dr. Māris Pļaviņš  bija gatavojies —  uz diskusiju  paņēmis līdzi  žurnālu, ko abonē  j
Doc. H. Plaudis (pa kreisi) rekomendē kolēģiem publicēties Latvijas medicīnas žurnālos. “Tas ir mūsu virsuzdevums, tā varam darīt labu Latvijas medicīnai kopumā.” Dr. Māris Pļaviņš bija gatavojies — uz diskusiju paņēmis līdzi žurnālu, ko abonē j
M. Pļaviņš: Ļoti svarīgi, ka ārsti var sarunāties dzimtajā valodā augstākajā līmenī par profesionālām tēmām. Tāpēc uzrakstīt rakstu latviešu medicīnas žurnālam ir svētīgs darbs. Medicīnas žurnāls atspoguļo medicīnas terminoloģijas attīstību. Tas ir žurnāla redakcijas un mūsu (ārstu) kopīgs, svarīgs darbs - pārvērtēt, kā rakstām, ko rakstām. Biju viens no tiem, kas zvanīja uz Doctus redakciju un "piesējās" par vārda "saslimšana" lietojumu. Esmu profesora Lazovska audzēknis. Jauns ārsts būdams, viņam teicu: saslimšana vai slimība, kāda atšķirība? Viņš man skaidroja: kas notiek stadionā - tur visi skraida šurpu turpu vai arī notiek 100 m, 200 m skrējiens? Ja nezināt, kas pacientam kaiš, tad var teikt, ka tā ir saslimšana, bet, ja runājat konkrēti, tad tā ir onkoloģiska vai kardioloģiska slimība. To labi atceros. Tāpat viņa diskusiju par motoriem vai motoriskiem nerviem, ambulatoru vai ambulatorisku pieņemšanu.

Asoc. prof. Vīberga mudināja publicēties  tieši jaunos ārstus — raksta gatavošana tāpat  kā ārsta profesionālās iemaņas jātrenē Asoc. prof. Vīberga mudināja publicēties  tieši jaunos ārstus — raksta gatavošana tāpat  kā ārsta profesionālās iemaņas jātrenē
Asoc. prof. Vīberga mudināja publicēties tieši jaunos ārstus — raksta gatavošana tāpat kā ārsta profesionālās iemaņas jātrenē
I. Vīberga: Visu cieņu profesoram Lazovskim, negribu oponēt, bet valoda ir dzīva, tā mainās. Mūsdienās nāk klāt daudzi jauni, no angļu valodas atvasināti termini. Man arī bijušas diskusijas ar lingvistiem - kā mēs kādu vārdu saprotam, piemēram, uztriepe vai iztriepe?...

M. Pļaviņš: Nav runa par terminiem. Protams, mūsdienās lietojam citus terminus nekā 1930. gados. Dažreiz jokojos ar rezidentiem, saku: ieskaiti dabūs tie, kas pateiks, kā latviski sauc nieres. Reti kurš zina. Atbilde: īkstis. No tā nāk vārds "īkstīte", "pākstīte". Par jauniem terminiem vajag diskutēt, bet par pareizrakstību nediskutē. Piemēram, vārdu "patoloģija" bieži raksta kļūdaini. Šis vārds cēlies no grieķu vārda "patos" - ciešanas, taču pat slimnīcās var ieraudzīt nekorektu šā vārda lietojumu. "Pata" spāniski nozīmē ķepa, tā nu mums medicīna ir pilna ar "ķepaloģiju".

Dr. A. Skride:  “Doctus ir žurnāls, no kura es uzzinu,  kas notiek citās specialitātēs!” Dr. A. Skride:  “Doctus ir žurnāls, no kura es uzzinu,  kas notiek citās specialitātēs!”
Dr. A. Skride: “Doctus ir žurnāls, no kura es uzzinu, kas notiek citās specialitātēs!”
A. Skride: Starp citu, žurnālā Doctus bija burvīga sadaļa par latviešu valodas pareizu lietojumu medicīnā. Tas mazais rakstiņš bija viens no pirmajiem, ko sameklēju un izlasīju. Piemēram, atceros par vārda "ablācija" lietojumu.

H. Plaudis: Runājot par Latvijas medicīnas žurnālu uzdevumiem, tie, manuprāt, ir ļoti skaidri. Nelolosim ilūzijas, cilvēki diezgan maz lasa. Galvenais iemesls, kāpēc katru gadu cenšos žurnālā Doctus vai Latvijas Ārsts nopublicēt rakstu - tā ir iespēja man kā mācību spēkam nodot paša izlolotās, apkopotās zināšanas kolēģiem, kas ikdienā netiek līdz šādai informācijai. To, ko esmu izlasījis vienā, otrā, trešā ārvalstu žurnālā, kā arī dalīties savā pieredzē. Un te nav runa par Impact faktoru, par Evidence-Based vai to, kādu statistikas metodi lietojam, - tas nav tik svarīgi. Būtiskāk - publicējoties varam kolēģus uzrunāt personīgi, varam šaubīties, dalīties savā pieredzē. Un darīt to latviešu valodā. Tie, kas publicējušies starptautiskā izdevumā, zina, cik raksta sagatavošanas kritēriji ir sausi, strikti.

M. Pļaviņš: Dažreiz man patīk pāršķirstīt vecos Doctus žurnālus, palūkot notikumu hroniku, tas ir līdzīgi kā vecu fotoalbumu pārskatīt. Ļoti interesanti uzzināt, kas notika pirms desmit, piecpadsmit gadiem, kā viss attīstījies, mainījies. Žurnāls atspoguļo Latvijas medicīnas vēsturi.

Lasīšanas nervs, kas būtu jāieraksta ārsta amata aprakstā

I. Vīberga: Izstāstīšu pašas pieredzēto. 1999.-2000. gadā man bija medicīnas literatūras pieejamības šoks. Upsalas universitātes bibliotēkā man iedeva pieeju elektroniskām datubāzēm, toreiz šķita: dzīvē, iespējams, man vairs nekad nebūs tādas pieejas žurnāliem! Es drukāju rakstus, sūtīju uz mājām, tagad man mājās ir viens plaukts ar izdrukātiem rakstiem. (Smejas.) Nebiju domājusi, ka Latvijā tik ātri būs dabūjama visa šī informācija. Tā man bija lieliska skola. Protams, tagad zinu, kur un kādu informāciju varu atrast, šīs iemaņas trenēju arī ar rezidentiem. Taču tas nenozīmē, ka Latvijas vietējie žurnāli nav vajadzīgi. Ir! Gan vecākās paaudzes ārstiem, kas nelasa angļu valodā, tāpat arī jaunajiem ārstiem.

Dž. Mežale: Studentiem to veidu, kā viņš meklē informāciju, lielā mērā nosaka ārsts, pie kura viņš mācās. Ārsts ir kā gids medicīniskajā literatūrā. Mums kā studentiem ļoti patīk tādi medicīnas avoti kā Medscape, kur viss ir vienviet - ieraksti patoloģiju un iegūsti informāciju par etioloģiju, patoģenēzi, diagnostiku, ārstēšanu. Latviešu valodā lasu ļoti maz, Doctus ir vienīgais no medicīnas žurnāliem; to lasu ne pirmo gadu.

Cik daudz lasa ģimenes ārsti? Vai angļu valoda nav šķērslis?

A. Eglīte: Angliski runājošu ģimenes ārstu nebūt nav tik daudz, tā ir taisnība un problēma. Tāpēc izdevumiem latviešu valodā jābūt - obligāti! Kā endokrinoloģe lasu angļu valodā, jo tur man jābūt pakāpi augstākā līmenī. Kā ģimenes ārste nespēju izlasīt visu, tas vienkārši nav iespējams - profesionālās asociācijas izstrādā vadlīnijas, nabaga ģimenes ārsts to visu nevar paturēt prātā. Ja es izlasītu visus žurnālus, kas man salikti pie gultas, būtu gudrākā ārste Latvijā. (Smejas.) Ģimenes ārsts grib to visu vienkāršāk, konspektīvāk, bez tik liela zinātniskā piesitiena. Man patīk, ka žurnāls Doctus to piedāvā, raksti ir dažādi: gan speciālistam, gan ģimenes ārstam noderīgi.

H. Plaudis: Ja esi pasniedzējs, tad lasīšana ir ikdienas nervs, bez tā nevar. Informācijas trūkums šobrīd nav aktuāls, gluži otrādi - kā no pelavu kaudzes atsijāt sīkos dārgakmeņus un saprast, kas ir vērtīgs. Esmu pasaules hepato-pankreato-biliārās ķirurģijas asociācijas biedrs, un šīs asociācijas žurnāls ir fundamentāls izdevums, ko skatīt, lasīt, pētīt. Ikdienā regulārie informācijas avoti ir dažādas datubāzes, kā arī lielie pasaules medicīnas žurnāli: The Lancet, BMJ, NEJM... Lasīšana ir vēl viens papildu darbs, ko vajadzētu ierakstīt ārsta amata aprakstā!

M. Pļaviņš: Varu citēt profesoru Skuju: ja katrs ārsts tikai vienu stundu dienā lasītu medicīnisku literatūru, tas būtu ārsta ideāls. Svarīga regulāra, sistemātiska pieeja.

Doctus - satikšanās vieta ārstiem un farmaceitiem

V. Merke: Farmaceitiem ir sava profesionālā literatūra, taču labprāt lasu arī Doctus. Man tā vērtība ir kopsavilkumi, vadlīniju apskati, pētījumu konspekti. Atnāk pacients ar kaudzi recepšu, un, ja esmu informēta un orientējos jaunākajās tendencēs, varu izskaidrot situāciju pacientam.

M. Pļaviņš: Kā jūs tās receptes šķirojat?

V. Merke: Ir reāli gadījumi, kad pacients atnāk ar 12 receptēm! Pie ārsta visu izrunājis, bet viņam vēl ir šaubas un viņš meklē šaubām apstiprinājumu vai noraidījumu. Ja esmu lasījusi pēdējās vadlīnijas un redzu, ka dakteris kaut ko pamainījis, ir vieglāk pacientam paskaidrot, kāpēc ārsts izrakstījis konkrēto medikamentu.

A. Eglīte: Esmu sastapusies ar to, ka farmaceiti mēģina koriģēt ģimenes ārsta izrakstīto medikamentozo terapiju. Mani pacienti man uzticas, nāk no aptiekas pie manis atpakaļ un izstāsta, ko ieteicis farmaceits. Ja ārsts izrakstījis konkrēta medikamenta devu vai konkrētas zāles, tad viņam ir pamatojums. Varbūt tad, kad zāles ienāca tirgū, bija aktuāla viena deva, bet notiek zinātniskie pētījumi - tagad ir cita situācija, cita deva. Kāpēc farmaceitam tas jāapšauba? Kāpēc mēs nevaram darīt katrs savu darbu?!

V. Merke: Ir arī likumdošanas puse, kas farmaceitam jāievēro, piemēram, par lētāko līdzvērtīgo kompensējamo zāļu izsniegšanu. Vadu mazu aptieciņu, man ir sadarbība ar četrām ģimenes ārstu praksēm, tātad vienmēr ir iespēja piezvanīt ģimenes ārstam. Arī dakteri nekautrējas, zvana, pārjautā — par zāļu devām, mijiedarbību.

M. Pļaviņš: Man bijuši kuriozi gadījumi, kad manis nozīmētās zāles urīnceļu infekcijai aptieķnieks koriģē, uzskatot tās par miega zālēm. Taču ir bijuši labi piemēri, kad farmaceits mani ir izglābis, jo esmu kaut ko neuzmanībā sajaucis. Jūs, farmaceiti, esat lieli speciālisti izlasīt ārsta rokrakstu. Kādreiz aptieķniece mani velk uz zoba: dakter, mēs jums iedosim trīs receptes (par laimi, ne manis izrakstītas), izlasiet! Nevaru. Farmaceite saka: bet es varu! (Smejas.)

A. Ritene:  “Izlasu žurnālā personības intervijas,  kolēģu pieredzi. Tā motivē kā labais piemērs!” A. Ritene:  “Izlasu žurnālā personības intervijas,  kolēģu pieredzi. Tā motivē kā labais piemērs!”
A. Ritene: “Izlasu žurnālā personības intervijas, kolēģu pieredzi. Tā motivē kā labais piemērs!”
A. Ritene: Doctus risina dažādas veselības aprūpes tēmas, ar speciālistu viedokļiem, žurnāls varētu būt arī satikšanās vieta ārstiem un farmaceitiem. Negribētu, ka esam pretējās frontēs, jo darām vienu darbu - pacienta labā. Es neatbalstu farmaceitus, kas pie letes sāk komentēt: kas jums te izrakstīts un kāpēc tik daudz! Ja pamana kādu neatbilstību, tad mums jārunājas savā starpā, klientam nedzirdot, koleģiāli.

Pilnu rakstu lasiet Doctus decembra numurā

                   Foto: Inese Austruma