PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Jaungada svinības jūras dzelmē

L. Meķe
Jaungada svinības jūras dzelmē
“Niršana ir skaista atpūta no ikdienas rūpēm,” saka onkologs—ķirurgs ANDREJS SREBNIJS, kad tiekamies Latvijas Onkoloģijas centrā. Dakteris ar prieku un reizē skumjām stāsta par savu aizraušanos, jo situācija pasaulē pēdējā laikā ļoti mainījusies un nav zināms, kad atkal varēs relaksēties zemūdens pasaulē.

Andrejs SREBNIJS Andrejs SREBNIJS
Andrejs SREBNIJS
Gribētu atkal nokļūt Šarm el Šeihā, kur ir ļoti skaisti koraļļi un krāsainas zivis. Izraēlā ir skaistas vietas, Maldivu salās, Karību jūrā — sapņiem ļaujas Dr. Srebnijs. Šogad viņš bija plānojis doties uz Ēģipti, bet teroristisko aktu dēļ brauciens pajucis. Gaidīdams  “labākus laikus”, viņš spēlē tenisu, lai uzturētu tonusu, apmeklē trenažieru zāli. “Man patīk daba, dzīvnieki. Mājās man ir divi akvāriji, kaķis un suns, bija arī žurciņas. Ēdamistabā kā starpsiena ir trīssimt litru liels akvārijs. Kad ēdu, vienmēr skatos uz akvāriju. Tas mani nomierina. Niršana man ir atslābināšanās no problēmām. Ieiešana citā pasaulē.”

Andrejam Srebnijam  niršana ir gan skaista atpūta,  gan arī savu spēku pārbaude Andrejam Srebnijam  niršana ir gan skaista atpūta,  gan arī savu spēku pārbaude
Andrejam Srebnijam niršana ir gan skaista atpūta, gan arī savu spēku pārbaude
Baseinā — ar akvalangu

“Tas notika pirms gadiem piecpadsmit. Ar ģimeni atpūtāmies Turcijā. Viesnīcā bija niršanas centrs. Vispirms staigāju un skatījos, kā citi baseinā mācās nirt. Tad uzdrošinājos pamēģināt. No malas šī nodarbošanās laikam izskatījās uzjautrinoša, jo apkārt stāvēja atpūtnieki un smējās, kā cilvēki ar akvalangiem mācās nirt baseinā! Peldēšana zem ūdens atšķiras no parastās peldēšanas. Atzīšos, bija bailes, bet centos tās pārvarēt. Kad sapratu, ka niršana izdodas, ļoti priecājos. Man ir kāda fotogrāfija: tikko esmu izkāpis no jūras un, kā teica sieva, izskatos bezgala laimīgs. Tā tiešām ir, izjūtas neaprakstāmas! Toreiz tās bija divas trīs mācības baseinā, tad devāmies uz jūru, kur dziļums pie mola bija trīs četri metri. Tas jau bija izaicinājums! Iesācējam katra niršana (iegremdēšanās) ir liels stress, var teikt, cīņa par dzīvību. Galvenais — pareizi elpot. Šī prasme jāapgūst pamatīgi. Sākumā gaisu no balona izelpo trīs četras reizes ātrāk nekā pieredzējis nirējs. Ja nirsti kopā ar instruktoru, viņam parasti paliek divreiz lielāka gaisa rezerve nekā iesācējam, jo stresa dēļ cilvēks elpo ļoti ātri. Taču, kad izkāp krastā, pārņem laimes izjūta — izdevās!

Ja mācības notiek kūrortā, tadīpašas veselības pārbaudes nenotiek. Katram pašam jāizvērtē savi spēki un varēšana. Pirms katras niršanas jāparaksta dokuments, ka esi informēts par šīs nodarbes riskantumu. Ja kas notiks, pats par to atbildēsi. Ja grib mācīties Latvijā, tad gan prasa ārsta atļauju un sagatavošana ir nopietnāka un ilgāka. Nirēji vienmēr nirst pa pāriem. Ja ar pārinieku kas notiek, tad katram ir papildu stobrs un no viena gaisa balona var elpot divi. Instruktāžā māca arī zemūdens žestu ābeci, kā ar roku palīdzību parādīt radušos problēmu. Tā ir zemūdens komunikācija.”

Niršanai savulaik Andrejs Srebnijs pievērsa arī dēlus.  Tagad dēli izauguši Niršanai savulaik Andrejs Srebnijs pievērsa arī dēlus.  Tagad dēli izauguši
Niršanai savulaik Andrejs Srebnijs pievērsa arī dēlus. Tagad dēli izauguši
Pulkstenis no kuģa vraka — dēlam

“Ja gadu neesi niris, tad pēc noteikumiem ir jāatjauno sertifikāts. Kad pēdējo reizi braucu nirt, Rīgā aizgāju uz niršanas kursiem. Katram nirējam ir dienasgrāmata, kur ierakstīts, cik reižu viņš niris, kādā dziļumā, cik stundu. Ja brauc nirt, obligāti jāņem līdzi sertifikāts un dienasgrāmata. Sākumā no ģimenes mācījos nirt vienīgais, pēc tam piebiedrojās dēli. Jaunākajam tolaik bija deviņi gadi. Sieva gan mums nepievienojās, jo viņai bail atrasties zem ūdens. Viņa zemūdens pasauli bauda, peldot ar masku. Dēliem šī nodarbošanās ļoti patika, varbūt lielā mērā pateicoties zemūdens peldēšanas kluba Dive Life instruktora Vjačeslava Zadniprjanija profesionālismam mācībās. Viņš bija ļoti atsaucīgs: kad man vajadzēja atjaunot sertifikātu, kopā ar mani brauca nirt uz kādu no karjeriem. Uz viņu tiešām var paļauties! Atceros, nirām arī Baltijas jūrā pie Liepājas, netālu no ostas. Tur jūrā ir kuģa vraks, ko zina gandrīz visi nirēji. Tas bijis vācu kuģis, kas kara laikā bija vedis apbalvojumus — pulksteņus vācu karavīriem. Neatceros, kāpēc tas nogrimis — varbūt torpedēts. No manas komandas viens atrada pulksteni un uzdāvināja manam dēlam. Iespējams, ka vrakā joprojām var atrast pulksteņus, jo to bijis ļoti daudz. Tas tāds neliels piedzīvojums.”

Tauriņzivs — skorpēna,  indīga, ūdenī it kā lido Tauriņzivs — skorpēna,  indīga, ūdenī it kā lido
Tauriņzivs — skorpēna, indīga, ūdenī it kā lido
Pārgalvība nesader ar niršanu

“Ir nosvērti cilvēki, kas saprot, ko dara, un tādi, kam patīk risks. Un ir nirēji, kas iet bojā pārgalvības dēļ. Ēģiptē netālu no Dahabas ir vieta, ko sauc par Zilo caurumu.Jūrā ir apaļš caurums, kas no augšas izskatās kā zila, liela acs apmēram simt metru diametrā. Tas ir koraļļu rifs, kas pēc formas ir kā otrādi apgāzta glāze, kurai viena mala pie krasta, otra — atklātā jūrā. “Glāzei” pašā dibenā ir “izgriezts” gabaliņš. Dziļums tuvu simt metriem. Ir cilvēki, kas laikam grib sevi pierādīt un izpeldēt caur šo “izgriezto” gabaliņu un iznirt atklātā jūrā, bet tur, atklātās jūras pusē, uzreiz sākas “bezdibenis” — dziļums ap astoņsimt metriem un stipra straume. Un tur, dzelmē, jau vairākus gadus atrodas šie pārgalv-nieki... Viņu mirstīgās atliekas nav iespējams izcelt, jo vajadzīga speciāla ierīce. Varbūt arī neko nedara, lai citiem nirējiem tā būtu mācība. Ir jāatbild par to, ko dari. Jābūt atbildībai pret sevi un tuviniekiem. Pārgalvība nav īpašība, kas sader ar niršanu.”

Andrejs Srebnijs:  “Esmu redzējis lielas murēnas,  kas nebija agresīvas...” Andrejs Srebnijs:  “Esmu redzējis lielas murēnas,  kas nebija agresīvas...”
Andrejs Srebnijs: “Esmu redzējis lielas murēnas, kas nebija agresīvas...”

Atvērt šampanieti zem ūdens

“Reiz manīju haizivi, tiesa gan — diezgan lielā attālumā, redzēju arī napoleonu — divarpus metru garu zivi, kas sver ap trīssimt kilogramiem. Nirēji viņas piebaro ar olām, jo napoleoniem tās ļoti garšo. Instruktori ar olām nebaro, jo tas ir aizliegts, bet ņem līdzi porolona bumbiņas. Zivs metās virsū bumbiņai, domādama, ka tā ir ola. Napoleonu var paglaudīt ar roku — tā ir ļoti miermīlīga zivs. Esmu redzējis lielas murēnas, kas nebija agresīvas. Kad nirstu, man patīk vērot zemūdens dzīvi, kuģa vraki mani neinteresē. Jūrā pie Ēģiptes ir vieta, kur nogrimis kuģis ar santehnikas kravu — jūras dzelmē tualetes podi, vannas. Tā nirējiem ir populāra vieta. Arī nirējiem patīk jokot: dažus podus viņi nolikuši tā, lai var apsēsties un nofotografēties!

Ēģiptē svinējām arī Jaungadu zem ūdens (gan ne pa nakti, bet 31. decembrī), pirms niršanas instruktors attaisīja šampanieti, pudelē ielika speciālo korķi ar vārstuli, tad ienirām, apsēdāmies aplī, attaisījām šampanieti un izdzērām. Dzerot tomēr bija jūtams jūras ūdens sāļums. Pārāk garšīgi nebija, bet interesanti!”

Foto: no A. Srebnija albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada janvāra numurā.