Piecsimt kilometru no Polārā loka. Anita Dresmane

Klausoties Anitas stāstījumā, nepamet doma par kontrastu. Anita ir smalka, sievišķīga, runā emocionāli, pieklusinātā maigā balsī, lieto daudz pamazināmās formas, bet viņas kodolā ir kas ļoti stiprs. Ne jau tik vienkārši 41 gada vecumā trīs bērnu mammai pārlauzt dzīvi un teikt: mēs neaizbraucam uz laiku, aizbraucam pavisam. Pieradināt un saaugt ar norvēģu skarbumu un savvaļīgumu.

Domājot par bērnu nākotni un cienīgām vecumdienām

"Vakar ienācu savā kabinetā. Īsu mirkli bija savādi... un klikšķ, un vairs nav. Dīvaini, bet man nepietrūkst Latvijas. Esmu no Jelgavas, un daudzus gadus, kad sāku mācīties un dzīvot Rīgā, man bija nostalģija pēc dzimtās pilsētas. Šobrīd tādas izjūtas nav. Varbūt tāpēc, ka lēmums nebija gluži labprātīgs," stāstu sāk Anita.

Lēmums briedis divus gadus. Tas bija ģimenes kopīgs lēmums. Ne tāpēc, ka klātos materiāli slikti. Grēks sūdzēties. Anitai bija mīļa prakse, izveidota kopā ar kolēģēm, vīram savs bizness. Bet... pietrūka psiholoģiskā komforta, pārliecības par nākotni, drošības, stabilitātes.

Domāja: kamēr jauni, iet labi, tikmēr viss kārtībā. Bet kas būs pēc divdesmit pieciem gadiem? Kas tagadējiem četrdesmitgadniekiem maksās pensijas? Kāda jēga, ja maksā lielus nodokļus? Vai tas garantē cienīgas vecumdienas? Negarantē! "Bet es gribu vecumdienas kā norvēģu kundzītēm, kas dzīvo veco ļaužu mājā, socializējas, viņas apčubina ārsts un septiņus aukstos mēnešus pavada Kanāriju salās. Negribu atrasties nabaga latviešu pensionāra vietā."

Arī par bērniem daudz domājuši. "Kad gāju bērnudārzā, man bija mīļā Ilzes audzinātāja, viņu apciemoju arī tad, kad sāku iet skolā, un viņa joprojām strādā turpat. Manam bērnam viena gada laikā nomainījās astoņas audzinātājas - bērnā neveidojas piederība, drošība. Lielā meita beidza Hanzas vidusskolu, gribēja studēt medicīnu (tagad to dara), bet nebija ķīmijas skolotāja, to pasniedza vēstures skolotāja. Izvēlējās apgūt vācu valodu, bet pēc pusgada visiem bija jāmācās krievu valoda, jo nebija vācu valodas skolotāja."

Dresmaņu ģimene, labu laiku skatījusies uz šiem procesiem, nolēma - nu mazie bērni paaugušies, sasnieguši septiņus un astoņus gadus, tā kā varētu...

Brīvdienās brokastis... ar meitu skaipā

"Man nepietrūkst komunikācijas ar draugiem. Draugi ir! It sevišķi man. Otrajā nedēļā Tronheimā iepazinos ar latviešu vijolnieci. Kur? Sieviešu tualetē," smejas Anita. "Viņai bija kontakti vēl ar divām latvietēm, viena no viņām dejo tango. Visas trīs ir precējušās ar norvēģiem. Esam nobriedušas kopā iet vingrot - latviešu meitenes atrada jogas nodarbības, ko vada indiete."

Kad Anita Tronheimā biju nostrādājusi divas nedēļas, vietējās slimnīcas kolēģi uzaicināja iepazīties. Arī kaimiņi esot jauki, Anita gan smej, ka sākumā īsti nav sapratusi, ko kaimiņš runā - viņa kundze bijusi tulka vietā, taču maijā, kad kaimiņi uzaicinājuši uz kūku, tulku vairs nevajadzēja. Tā Norvēģijā nav neparasta parādība, ka cits citu saprot ar grūtībām. "Norvēģija ir gara, izstiepta zeme, Tronheima - kā mūsu Latgale. Ar kolēģēm māsiņām biju aizbraukusi uz apmaksātu pasākumu, sēdējām kafejnīcā un viesmīle nesaprata, ko manas "latgaliešu" kolēģes vēlas pasūtīt brokastīs," atceras Anita.

Viņa novērojusi, ka norvēģi savu valodu ne īpaši mīl, tā pastāv tikai simts gadu, raksta ar dāņu alfabēta burtiem. Daudzi ārsti, kas atbrauc no Zviedrijas, nerunā norvēģu valodā, turpina sazināties zviedriski. Sākumā bijis grūti, kad pacients runā zviedru valodā, bija jāuzdod daudz jautājumu, lai saprastu, par ko ir runa. Tagad vairs nekādu grūtību!

Integrēties vidē ļoti palīdz bērni, viņiem ir daudz aktivitāšu ārpus skolas. Tā vienmēr ir bijis, viņi turpina aktīvi it visā piedalīties arī Tronheimā, strauji paplašinās mūsu paziņu loks, katrā vietiņā sapazīstamies ar citiem vecākiem. Labāks kontakts veidojas ar zviedriem, vāciešiem, kuru šeit ir ļoti daudz." Anita brīdi klusē un tad bilst: "Visvairāk man pietrūkst lielās meitas, kas palika Rīgā un studē 2. kursā medicīnu. Esam sarunājušas, ka sestdienās, svētdienās pulksten deviņos brokastojam. Nevaram samīļoties, bet dators uz ēdamgalda, skaips vaļā un esam kopā!"

Norvēģu valodas perfekcioniste

Norvēģiju Anita izvēlējās racionālu apsvērumu dēļ. Uz šo zemi Dresmaņu ģimene vairākas ziemas devusies slēpot, vide šķitusi demokrātiska bērnu augšanai un dzīvošanai. Anitas studiju biedrene Norvēģijā dzīvo jau astoņus gadus un strādā par psihoterapeiti, ar viņu ievadītas sarunas, palīdzējusi sakārtot dokumentus profesionālās kvalifikācijas atzīšanai.

Sākumā darbu lūkojusi atrast ar darbā iekārtošanas firmu palīdzību, taču tās piedāvājušas darbu stacionārā. "Lai strādātu slimnīcā, valodas zināšanām nav jābūt augstā līmenī, pietiek ar bāzes līmeni. Taču ne jau valodas apguve mani biedēja. Problēma tā, ka nekad neesmu riktīgi strādājusi stacionārā." Rezidentūru Anita pabeidza 2001. gadā, kopš tā laika stacionārā nebija strādājusi. "Pirms aizbraucu, devos voluntēt pie kolēģiem uz Dzemdību namu. Paldies dakterei Grīnbergai, dakterei Miltiņai, viņas man ļoti palīdzēja ar taktiku, taču pie operācijām maz tiku, kolēģu atsaucība bija niecīga. Braucu uz Jelgavas slimnīcu, Bulduru slimnīcu, tur man vairāk ļāva darīt pašai." Anita labi zināja, ka viņai patīk ambulatorais darbs, taču, kad ar kolēģiem ierunājusies, ka to vēlētos darīt arī Norvēģijā, visi noraidoši purinājuši galvu - nē, uz tādu darbu neceri, to jau visi grib! "Bet neatlaidība un spīts dara savu," pārliecināta ir Anita. "Sapratu - lai darītu to, ko vēlos, man norvēģu valoda jāzina gandrīz perfekti."

Kursos Latvijā norvēģu valodu apguvusi priekšzināšanu līmeni, mācījusies valodu skaipā (ļoti paveicies ar skolotāju!), pagājušā gada maijā devusies uz Oslo - uz norvēģu valodas kursiem. "Intensīvi valodas kursi katru dienu pa sešām stundām. No maija līdz augusta beigām. Papildus turpināju nodarbības ar savu skolotāju skaipā. Sanāca 12-14 stundas diennaktī. Valodas mācīšanās bija grūts darbs - tāds pats kā medicīnas studijas pirmajos kursos. Tajā brīdī man nebija viegli. Skumu pēc bērniem. Viņi tajā laikā bija ar vīru un mammu. Bet šis laiks vie-natnē man bija ļoti vajadzīgs. Lai mācītos, bija vajadzīga nedalīta uzmanība. Augusta sākumā bērni pārcēlās uz Norvēģiju, jo 20. augustā viņiem sākās skola. Septembrī es sāku strādāt."

Ārste Oslo, Bergenā, Tronheimā

"Kāds ir darba atlases ātrums Norvēģijā? Pirmo reizi uz darba interviju aizbraucu 2011. gada decembrī, strādāt sāku 2012. gada septembrī. Deviņi mēneši," rēķina daktere Dresmane. Studiju biedrene izstāstījusi par daudziem darba piedāvājumiem Norvēģijas Ārstu biedrības mājaslapā. Aizrakstījusi vairākiem potenciālajiem darba devējiem. Viens no piedāvājumiem bija ginekologa privātpraksē Oslo. "Piezvanīja man jau nākamajā dienā pēc CV nosūtīšanas. Mans CV izskatoties labi. Paraugu biju aizņēmusies no rekrutēšanas firmām. Smalks un pamatīgs paraugs uz sešām lappusēm!"

Daktere Dresmane stāsta, ka pirmais darbs Oslo nav bijis slikts, kolēģis - burvīgs vecs kungs, revolucionārs ārsts, kam piederēja prakse. Visu mūžu strādājis trīs dienas Oslo un divas dienas Bergenā. Kungs cienījamā vecumā - 75 gados vēlējās uzrakstīt grāmatu par maksts mikrofloras traucējumiem, seksuāli transmisīvajām slimībām, mikroskopiju, tāpēc bija samazinājis darba slodzi. Anita sāka darbu Oslo un reizi vai divas reizes nedēļā lidoja uz Bergenu. "Bergena ir 600 km no Oslo, stundas lidojumā. Man ļoti nepatīk lidot, sāku nogurt. Pārdzīvoju elementāru stresu: no rīta jāpaspēj uz vilcienu, tad lidmašīnu. Ziema, putenis, reisus atceļ, Bergenā ir pieraksts, jāzvana, nezinu, kad tikšu. Mājās laikā arī netieku, jo reiss kavējas. Atlidoju naktī, bet pusdeviņos jābūt darbiņā Oslo. Man ir divi mazi bērni, un gluži tādā režīmā es nebiju domājusi strādāt." Tāpēc turpinājusi izskatīt darba sludinājumus. Pamanījusi, ka lielākā ambulatorā klīnika Norvēģijā "Aleris" (filiāles ir piecās lielākajās Norvēģijas pilsētās, klīnika darbojas arī Zviedrijā un Dānijā) meklē pilnas slodzes ginekologu Tronheimā. "Ilgi minstinājos, sludinājuma elektronisko veidlapu aizpildīju divas minūtes pirms pieteikšanās termiņa beigām. Domāju - ja nu piedāvās darbu, vai gribēšu pārcelties uz Tronheimu," atceras Anita. Tronheimā ārstu vajadzēja ļoti steidzami - darba intervija notika novembrī, jau decembrī daktere Dresmane sāka strādāt. "Sanāca ļoti interesants mēnesis, pēdējās divas decembra nedēļas biju ārste gan Bergenā, gan Oslo, gan Tronheimā."

Par pārcelšanos uz Tronheimu Anita stāsta ar vieglumu. "Tas nebija sarežģīti vai grūti. Mana ģimene mani vienmēr vilkusi uz zoba: šodien mūsu mammīte atkal pamodās trusīša noskaņojumā. "Vinnijā Pūkā" Trusītim dažas dienas bija rosīgais noskaņojums. Un tad, kad man ir rosīgais noskaņojums, jāļauj kaut ko saorganizēt. Viss, ko daru ar pozitīvu enerģiju, man nerada problēmas. Turklāt Tronheima ļauj ģimenei būt vairāk kopā, man vairs nav jātērē laiks pārbraucienos un lidojumos."

Dažas īpatnības: ko Dieviņš devis, tā tam būs būt!

"Dienas ritms praksē man ir tāds pats kā Latvijā. Vienīgā atšķirība - ir ļoti liels papīru darbs. Nu jau iet krietni ātrāk, esmu izveidojusi shēmas, varu taisīt copy-paste," stāsta daktere Dresmane. "Kaimiņš bija saticis ginekoloģi, kas strādā slimnīcā, viņa par mani bija sacījusi: āā, tā dakterīte, kas ļoti smuki raksta... Norvēģiem rakstība reizēm ir ļoti negramatiska - pa pusei zviedriski, pa pusei dāniski."

Konsultācija ilgst pusstundu, darbdienas garums - no pusdeviņiem līdz trijiem, vienu dienu nedēļā - no diviem līdz astoņiem vakarā. Pa vidu stundu garš pusdienlaiks - svēta lieta! Papīru darbi pēc konsultācijām. Ik dienu viņa konsultē 10-11 pacientes. "Aleris" centru daktere Dresmane salīdzina ar mūsu "Ars" vai "Veselības centru 4". Divos stāvos strādā dažādi speciālisti, ārstu kolektīvs - internacionāls: dermatologs no Horvātijas, plastikas ķirurgs no Krievijas, daudz vāciešu, norvēģu ārstu maz, norvēģi vairāk strādā vidējā personālā. Daktere Dresmane ir vienīgā ginekoloģe šajā centrā.

"Māsiņas man nav. Ja vajag palīdzīgas rokas, piemēram, lai paņemtu analīzes, man ir kam palūgt, bet visu daru viena pati. Bet arī Latvijā visu pati darīju," stāsta daktere Dresmane. "Ja Latvijā man bija daudz pacienšu, kam nav ne vainas, kas nāca uz profilaktiskajām apskatēm ("Quartus" strādāju ekskluzīvā vidē, vienmēr savā privātpraksē priecājāmies, cik mums jaukas, izglītotas pacientes!), tad Tronheimā tādu nav. Nāk slimas sievietes. Tik daudz vēža gadījumu savos piecpadsmit ārstes gados neesmu redzējusi! Lielākā problēma - sievietes ir neinformētas, nezina, kas viņām kaiš. Ārsti nerunā ar pacientēm. Kā sociālismā. Apskates nav taisītas desmit piecpadsmit gadu. Nāk pie ginekologa tikai tad, kad ir sūdzības, simptomi."

Norvēģijā ģimenes ārstam ir uzdevums reizi trijos gados paņemt dzemdes kakla citoloģiju - paņem, bet neko neizstāsta pacientei, tik aizsūta vēstuli, ka sievietei ir šūnu izmaiņas, tāpēc vajadzīgs nākamais izmeklējums. "Sieviete atnāk pie manis nobijusies, neziņā, jo no ģimenes ārsta saņēmusi vēstuli. Pašai savas analīzes nav pieejamas. Daudzas pacientes man teikušas, ka viņām nekad neviens tik labi nav izstāstījis, kas noticis. Bet kā citādi! Arī Latvijā vienmēr esam tā strādājušas - ja cilvēks saprot, kas ar viņu notiek, ir vieglāk arī ārstam."

Norvēģijā pacientiem ir valsts apmaksāta veselības aprūpe, jāmaksā pacienta nodeva, taču pie speciālistiem ir garas rindas. Pie valsts apmaksāta ginekologa jāgaida trīs četri mēneši. Un cilvēki tiešām raduši gaidīt. Tikai pēdējos gados Norvēģijā strauji attīstās maksas medicīna, veselības apdrošināšana.

Vairākums dakteres Dresmanes pacienšu ir kundzes gados. Viņa cenšas piesaistīt arī jaunās sievietes. "Kad sāku strādāt, par mani veidoja reklāmu. Kad to saskaņoja, teicu, ka vajag ierakstīt arī par izdalījumu ārstēšanu. Jaunās sievietes ilgu laiku cīnījušās ar ģimenes ārstu, stāstot, ka viņām nepatīk savi izdalījumi, bet ģimenes ārsts apgalvojis, ka tas ir normāli. Cenšos šo problēmu risināt."

Grūtniecēm nav pieņemts nākt pie ginekologa, viņas aprūpē valsts finansēts ģimenes ārsts vai vecmāte. Norvēģijā pirmā trimestra skrīningu neveic, tas ir aizliegts, to nedrīkst par samaksu veikt privātā klīnikā. "Ko dieviņš devis, tam būs būt. Tas man šķiet dīvaini. Kad strādāju Oslo, bija liels skaits pacienšu, kas 12. nedēļā nāca uz sonogrāfiju. Ja radās aizdomas, ka nav kaut kas kārtībā, analīzes viņas brauca veikt uz Kopenhāgenu. Tronheimā, ja pacientes nāk uz sonogrāfiju 12. nedēļā, tad vairāk kā uz šovu, nevis situācijas izvērtējumu," stāsta Anita. Pirmā trimestra skrīningu var veikt tikai pēc 38 gadu vecuma - to apmaksā valsts.

Daktere Dresmane stāsta vēl par dažām īpatnībām, ko grūti pieņemt. "Ļoti daudz ir "nesmuku" sieviešu pēc dzemdībām - ar starpenes traumām. Tronheimas slimnīcā dzemdībās ir astoņi procenti ķeizargriezienu. Vakuums, stangas, "sabojāti" bērniņi un "sabojātas" sievietes. Tad viņas nāk pie manis, es viņas sūtu uz Oslo," daktere kļūst emocionāla. "Norvēģi ļoti cīnās par sieviešu emancipāciju, par sieviešu tiesībām, bet vēsturiski pārāk spēcīgi ir tas, ka sievieti tur neciena. Ļauj notikt dabai. Taču neņem vērā, ka šobrīd nedzemdē divdesmitgadīgas sievietes, pirmā grūtniecība nereti ir sievietēm, kam tuvojas 40 gadi. Ginekologs, pie kura es Oslo strādāju, bija norvēģu revolucionārs - viņš runāja, ka sievietei jābūt brīvai izvēlei, ja vēlas ķeizargriezienu. Par to izcēlās skandāls - viņam gribēja atņemt sertifikātu un izslēgt no ginekologu asociācijas. Viņš uzskatīja, ka sievietei jābūt izvēlei - nedzemdēt bērniņu ar Dauna sindromu. Paši pēcāk pētījumos pierāda, ka izjūk puse ģimeņu, kurās aug šāds bērns. Pārim tā ir trauma.

Bet kopējais iespaids... Kad gāju skolā, teātrī spēlējām Māras Zālītes lugu "Dzīvais ūdens". Tur bija tāds teksts: salīdzinot gadsimtus, cilvēki nemainās. Mainās apģērbs, stāvi, bet tas, kas ir mūsos - cerības, sāpes -, nemainās. Ar sievieti ir tieši tāpat. Kāda viņa ir Latvijā, tāda pati Norvēģijā. Tas, ko viņa vēlas, par ko uztraucas, pārdzīvo - tam nav tautības."

Ārsti nevar sūdzēties

Savā ziņā Norvēģija ārstam ir paradīzes maliņa zemes virsū. Ārstu trūkst, atalgojums - ļoti labs. "Tagad saprotu, kāpēc man darba līgumā rakstīts, ka apsolos divus gadus strādāt katru dienu. Ārsti Norvēģijā nopelna tik labi, ka viņiem nav vajadzības strādāt pilnu darba laiku. Norvēģijā tikai katrs trešais ārsts strādā pilnu slodzi. Man pietiktu, ja es strādātu trīs dienas nedēļā. Bērniņiem viss, protams, maksā - par aktivitātēm jāmaksā, par pagarināto grupiņu jāmaksā. Skola gan ir par brīvu, visi mācību materiāli ir apmaksāti. Bet ar ārsta algu pietiek, lai uzturētu ģimeni. Mēs dzīvojam ļoti labi," atklāj daktere Dresmane. Norvēģi rūpējas, lai ārsts būtu atpūties, nebūtu pārstrādājies, jo tikai tad kvalitatīvi var paveikt darāmo. "Tiesa, norvēģu ģimenes ārsti sūdzas, ka ir pārstrādājušies. Lasīju vienu pētījumu: gandrīz 68 procenti ir vai nu ārstējuši, vai jutuši depresiju - jo stress un slodze par lielu."

Maksa par konsultāciju visās "Aleris" klīnikās neatkarīgi no tās atrašanās vietas ir 1550 kronu (150 latu), kas sedz visu attiecīgajai vizītei: sonogrāfiju, analīzes. Lielā klīnika pakalpojumiem uztur nedaudz augstāku cenu nekā mazās viena ārsta privātprakses. Cenas joprojām kāpj, pagājušajā gadā par konsultāciju "Aleris" bija jāmaksā 1450 kronas. Speciālistam no konsultācijas maksas paliek 55 procenti, pārējais tiek uzņēmumam. Ārsti ir reģistrēti kā pašnodarbinātas personas, pašiem jāmaksā nodokļi.

Oslo praksē, kur daktere Dresmane strādāja, konsultācijas cena līdz ar analīzēm, sonogrāfiju bija 1300 kronu; ja veica tikai sonogrāfiju - 1200 kronu. Bergenā konsultācija maksāja 1200 kronu. Kad daktere Dresmane sāka strādāt, klientu piesaistīšanas dēļ maksa tika samazināta līdz 1000 kronām (900 kronām, ja veica tikai ultrasonogrāfiju). No šīs summas viņas ienākumos palika 30 procenti.

Norvēģijā ārstam diploms tiek izsniegts uz 70 gadiem, obligātas tālākizglītības sistēmas nav. Tikai tagad sāk runāt, ka derētu tādu ieviest, jo viens kolēģis mācās, cits ne. Pašlaik profesionālās iespējas augt ir atkarīgas no katra paša vēlmes un motivācijas. "Jūnijā biju uz sonogrāfijas kursiem Londonā - par akūtu ginekoloģiju un agrīnu grūtniecību, lai atsvaidzinātu zināšanas. Maksāju pati. Ārstu biedrībā uzzināju, ka var aizbraukt uz mikroskopijas kursu Oslo - mikroskops man ir, tagad pati varu paņemt uztriepīti. Tas man nedod iespēju vairāk nopelnīt, bet profesionāli interesantāk strādāt."

Lai sāktu strādāt, Anitai Dresmanei bija vien jāsagatavo dokumenti. "Pedantiski pa punktiņam sarakstīju. Aizbraucu uz Oslo, pieteicos uz konsultāciju, pēc piecām nedēļām dokumenti tika apstiprināti. Norvēģijas Ārstu biedrībā specialitātes dokumentus apstiprināja vēl ātrāk - pēc nedēļas. Nekādi eksāmeni nebija jākārto. Uzreiz varēju startēt." Ar rūgtumu viņa atceras dokumentu kārtošanu Latvijas pusē. "Lai apstiprinātu sertifikātu, vajadzēja doties vai nu pie notāra, vai uz Ārlietu ministriju. Devos uz Ārlietu ministriju. Saņemu papīrus, skatos - īsti nav tas, ko prasīju. Saku ierēdnim. Viņš pretī ar apvainojumiem: visi šitādi prombraucēji, ko gribējāt, to arī dabūjāt! Nekautrējas pat no tā, ka man blakus stāv divi mazi bērni. Tajā brīdī jutos ļoti pazemota. Mūsu valstī pamatproblēma ir tā, ka valsts neciena pilsoņus un pilsoņi neciena valsti."

Foto: no A.Dresmanes personīgā arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2013. gada oktobra numurā