PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Asoc. prof. DACE ZAVADSKA — sasniegt maksimumu

M. Lapsa
Asoc. prof. DACE ZAVADSKA — sasniegt maksimumu
Pediatre, bērnu infektoloģe DACE ZAVADSKA jau vairākus gadus vada Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu vakcinācijas centru, ir Latvijas Bērnu infektologu biedrības viceprezidente un Latvijas Infektologu un hepatologu biedrības biedre. Paralēli šiem pienākumiem izglīto topošos ārstus Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedrā. Pārliecināta, ka ir savā vietā gan slimnīcā, gan Stradiņa universitātē, taču dzīvi nespēj iedomāties bez praktiskā ārstes darba.

Bērnu slimnīca aicināja atsaukties vecākus, kuru bērni pārslimojuši Covid–19, lai iegūtu datus par iespējamām vīrusa sekām un postvirālā sindroma pazīmēm. Kādi ir secinājumi?

Pagaidām secinājumu nav, jo koronavīruss tikai sācis savu gaitu, turklāt ar Covid–19 slimojuši vai slimo ļoti maz bērnu (domāju, ka šāda tendence saglabāsies arī turpmāk!). Izskatās, ka riska pacienti ir vecāka gadagājuma cilvēki, toties gripa ir riskantāka mazajiem pacientiem. Patlaban vācam datus, bet nopietni secinājumi varētu būt pēc gada vai diviem. Šis ir jauns vīruss, tāpēc, protams, pētīsim, kāds tas ir akūts un kā vēl izpaužas. Bet tikpat svarīgi ņemt vērā, ka ir citas infekcijas, piemēram, Epšteina—Barras vīruss, citomegalovīruss, kas pēc slimošanas atstāj lielākas vai mazākas sekas: ir nogurums, dažādas subfebrilitātes. Koronavīruss būs vēl viens no spēlētājiem, kas pēc akūtām infekcijām liks sevi manīt īsāku vai ilgāku laiku — nedēļu, divas vai vairākus mēnešus.

Latvijā tādu gadījumu, ko citu valstu pētnieki aprakstījuši par šo vēl līdz galam neizprasto autoimūno reakciju, līdz šim nav bijuši. Lielbritānijā to bijis diezgan daudz, arī citviet Eiropā.

Ar kādām domām gaidāt rudeni un ziemu Covid–19 kontekstā?

No veselības viedokļa noteikti būs sarežģītāk, nezinu, vai smagāk, jo daudz kas par Covid–19 ir nezināms. Valstī un, protams, arī ārstniecības iestādēs ieviesti ļoti stingri epidemioloģiskie ierobežojumi, taču Covid–19 simptomi īpaši neatšķiras no vairāku citu infekcijas slimību simptomiem, tāpēc ir sarežģīti atpazīt agrīni.

Mana infektoloģes pieredze un zināšanas liek teikt, ka mēs to velnu esam uztaisījuši mazliet melnāku, nekā tas patiesībā ir, un paši no tā ciešam. Tagad daļai cilvēku, izdzirdot tikai pieminam Covid–19, jau šķiet, ka viņi ir inficējušies. Jo tālāk būsim no pandēmijas sākuma, jo skaidrāka būs bilde par šo vīrusinfekciju, piemēram, kāpēc virkne valstu cieta vairāk, bet citas — mazāk. To noteikti neietekmēja tikai viens faktors, bet gan faktoru kopums: ģenētika, vide, vecums, veselības aprūpes kapacitāte, cilvēku uzvedības modeļi. Mēs pieradīsim pie jaunās situācijas, iemācīsimies sadzīvot ar šo vīrusu, tāpat kā tas ir noticis ar citiem vīrusiem. Kaut kad vajadzētu atsākties normālai dzīvei.

Bērnu ārsti Covid–19 pandēmijas laikā teica: beidzot slimnīcā samazinājies to pacientu skaits, kas ierodas ar paaugstinātu temperatūru vai banālu vemšanu. Kā ir tagad — vai dzīve atgriezusies normālajās sliedēs?

Burtiski nedēļu vai divas pēc ārkārtas situācijas atcelšanas atgriezāmies pie vecajiem niķiem un iestaigātās taciņas. Vecāku rīcību šajā gadījumā nosaka gan ģimenes ārsta pieejamība, gan vēlēšanās, lai viss notiktu “tagad un tūlīt” — uzreiz tiktu veikti izmeklējumi un iegūtas analīzes, tiktu sniegta kvalificēta palīdzība. Taču uz to jāparaugās arī no otras puses — ja ārstam uzņemšanā ir divdesmit “klepiņi”, “temperatūriņas” un “vēmieniņi” un starp tiem tikai viens ir nopietni slims pacients, tad notiek kā tai teicienā par vilku aitās. Vairākas reizes ir viltus sauciens par vilku aitās, bet, kad tas patiešām sāk plosīt aitas, uz palīgā saucieniem vairs nereaģē. Ārsts, kas uzņemšanas nodaļā izmeklējis divdesmit pacientus ar nenozīmīgiem simptomiem, beigās ir piekusis, kļūst neuzmanīgāks un, domādams, ka ir kārtējais neakūtais gadījums, var nepamanīt ko būtisku. Jāņem vērā arī tas, ka pacienti, gaidot savu kārtu, atrodas kopā ar citiem slimiem bērniem. Tāpēc nereti gadās, ka atnāk ar savu problēmu, ko slimnīcā atrisina nepilnā diennaktī, bet pēc divām trim dienām sākas tā problēma, kas bija bērnam, kurš sēdēja blakus uzņemšanas nodaļā. Ar to ir jārēķinās, tā notiek visā pasaulē. Pacientu plūsma uz mirkli noplok tikai tad, kad izskan informācija, ka Bērnu slimnīcas uzņemšanas nodaļā bijis Covid–19 pozitīvs cilvēks. Bailes attur no braukšanas uz slimnīcu. Te gan gribu aicināt šos inficētos cilvēkus neuzskatīt par spitālīgajiem, tas nav arī Ebolas vīruss, nedz lepra, ar ko viņi inficējušies. Tā ir normāla infekcija, normāla dzīves sastāvdaļa.

Kāds ir jūsu pacients? Pirmajā vietā ir zarnu infekcijas, tad elpceļu infekcijas?

Tas atkarīgs no sezonas, gada aukstajos mēnešos elpceļu infekcijas varbūt dominē pār zarnu infekcijām. Statistika arī liecina, ka zarnu infekcijas maziem bērniņiem ir biežāk nekā skolas vecuma bērniem. Te jāteic, ka vakcīna pret rotavīrusu izdarījusi milzīgu pakalpojumu — mūsu slimnīcā tikpat kā nav bērnu ar rotavīrusu, lielos bērnus šī infekcija skar pavisam reti, tāpēc uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt gadījumus, kad nepieciešama stacionēšana. Vakcīna pret rotavīrusu mūsu Imunizācijas kalendārā tika iekļauta pirms desmit gadiem — un, lūk, kāds rezultāts! Taču nekur nav pazuduši citi vīrusi, tagad pie mums dominējošais ir Norvalkas jeb norovīruss, kas arī izraisa akūtu zarnu infekciju.

Strādāju Infekcijas slimību nodaļā, kur pacientus iespējams izolēt, tāpēc pie mums tiek stacionēti pacienti, ja viņiem ir vējbakas, masalas, difterija, ērču encefalīts. Kontingents diezgan raibs.

Ja rītdien jūs varētu pieņem vai mainīt kādu likumu, lai labotu situāciju bērnu infekcijas slimību jomā, tas būtu...?

Ķecerīgs jautājums... Droši vien ieviestu stingrākus noteikumus, kas liegtu saslimušus bērnus vest uz bērnudārzu vai skolu. Puņķojas, klepo, vakar vakarā vairākkārt vēma, bet nākamajā dienā tiek vests uz bērnudārzu vai skolu. Ar infekcijas slimību sirgstošs bērns ir apdraudējums citiem, īpaši pirmsskolas izglītības iestādēs, jo šajā vecumā vēl ir ļoti uzņēmīga imūnsistēma. Skolas vecuma bērnu imūnsistēma jau iepazinusies ar lielāko daļu bioloģisko aģentu — vīrusiem, baktērijām un parazītiem, tāpēc slimošana noris vieglāk. Tomēr sasirgušu bērnu nevajadzētu laist uz skolu, tas ir diezgan egoistiski: nevaru uz sitienu atrast nevienu, kas paliek ar bērnu, pašai jābūt darbā, tāpēc lai viņš iet uz skolu. Pēc manis kaut vai ūdens plūdi. Tā nav korekta un ētiska rīcība attiecībā pret līdzcilvēkiem.

Uzskatu, ka valstī pieņemtie Vakcinācijas noteikumi ir labi, tikai vairāk jāpievēršas sabiedrības izglītošanai, nevis sodīšanai. Noteikts, ka bērni obligāti jāvakcinē, taču vakcīnu nesaņem simtprocentīgi visi. Ārsts tāpēc netiek sodīts, ka viņš nepilda to, kas viņam pēc līguma ar valsti un profesionālās atbildības būtu jādara. Arī vecāki netiek sodīti. Lai veidotos izpratne par vakcīnu nozīmīgumu, izglītošana jāveic jau bērnudārzos un skolās. Tāpēc esmu par to, ka skolās tiek ieviesta veselības mācība. Un tā jāmāca kvalitatīvi, nevis formāli. Kad bērni pieaugs, viņiem jau daudz kas būs skaidrs, nevajadzēs skaidrot, sākot no nulles.

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada oktobra numurā