PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

ROBERTS RUMBA: Jāskrien tik ātri, cik vari

D. Ričika
ROBERTS RUMBA, asinsvadu ķirurgs
ROBERTS RUMBA, asinsvadu ķirurgs FOTO: Ilze Kalniņa/ no Roberta Rumbas albuma
ROBERTS RUMBA ir asinsvadu ķirurgs, sertifikātu specialitātē ieguva 2021. gadā, pašlaik strādā Paula Stradiņa Klīniskās univesitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centra komandā, konsultē pacientus arī Jelgavas poliklīnikā. Savulaik saņēma nomināciju Gada rezidents, bet Latvijas Medicīnas fonda Zariņu ceļojuma stipendija ļāva stažēties Nīderlandes Groningenas Universitātes centrā. Viņš saka: ļoti daudz jāstrādā, sākumā tam neredzi taustāmu rezultātu, bet viss sasummējas — kontaktos, iespējās, prasmēs.

Desmit stundas dienā sešas darba dienas nedēļā 

“Metaforu līmenī ir kā Alisei Brīnumzemē — jāskrien tik ātri, cik vari, lai tikai paliktu uz vietas. Pamatā darba diena paiet operāciju zālē Stradiņa slimnīcā, papildus ir pacientu apskates, menedžments nodaļā, darbs Stradiņa slimnīcas poliklīnikā, dežūras, kā arī pieņemu sestdienās Jelgavā. No četrām sestdienām trīs ir aizņemtas. Darbs no pusastoņiem līdz reizēm sešiem septiņiem vakarā. Taču man ļoti patīk mans darbs, tas ir izaicinošs, kolēģi forši, nav sajūtas, ka būtu jānes smaga nasta. Nāku uz darbu ar entuziasmu un prieku.” 

Ej pie galvenā un esi atvērts dzīves pavērsieniem!

“Izvēli par labu ķirurģijai izdarīju diezgan agri — trešajā kursā sāku volontēt pie daktera Māra Pavāra vispārīgajā ķirurģijā. Pieklauvēju pie viņa durvīm — viņš tāds stingra rakstura vīrs, pārvarēju bailes, aizgāju pie viņa kā nodaļas vadītāja.

Dakteris Pavārs deva zaļo gaismu, teica: ja tevi nedzen prom, nāc pie operāciju galda! 

Labā atmiņā bezmiega naktis Stradiņa slimnīcas 23. nodaļā uzņemšanā piektdienās, brīvdienās un svētku dienās uz dīvāniņa gaiteņa galā, kur pacienti staigāja garām un modināja. 

Volontēju arī pusgadu bērnu neiroķirurģijā, tad Jūrmalas slimnīcā — te biju jau ievadījis sarunas par darbu pēc rezidentūras beigām. Bet tad sekoja nejaušs pavērsiens. 

Vispārīgās ķirurģijas otrajā rezidentūras gadā biju rotācijā asinsvadu ķirurģijā pie daktera Gediņa. Esam novadnieki — viņš no Penkules, es no Bēnes, sakrita mentalitāte un raksturi, un viņš man jautāja, vai gribētu startēt konkursā un pievienoties asinsvadu ķirurgu komandai. Es nesteidzos ar atbildi, pārdomāju un pieņēmu lēmumu, ko neesmu nožēlojis. Pievienojos visās dežūrās, gāju līdzi uz izsaukumiem operācijās, braucu brīvdienās un svētku dienās (regulāri iekrita strādāt savās dzimšanas dienās un vārda dienās), un uzskatu, ka galu galā nopelnīju iespēju strādāt šajā klīnikā.

Mani piesaistīja vairāku faktoru kopums. Jā, asinsvadu ķirurģija ir šaurāka specialitāte, bet redzēju nozari, kurā nākotnē būs darba iespējas (populācija noveco, aterosklerozes izplatība tikai pieaug!), konkrētā klīnika ir ļoti progresīva, tendēta uz attīstību, redzēju, ka varēšu iekļauties kolektīvā un daudz iemācīties no profesora Daiņa Krieviņa, virsārsta Mārča Gediņa, daktera Kaspara Ķīša, ka man uzticēs un arī no manis prasīs daudz.” 

Palikt vai nepalikt Latvijā? 

“Studiju sākumposmā īsu brīdi apsvēru domu doties strādāt uz Lielbritāniju, bet diezgan laicīgi noliku šo ideju malā. Man Latvija ļoti patīk, man te ir viss un es te kaut kas esmu. Salīdzinot ar Holandes praksi asinsvadu ķirurģijā, nevarētu teikt, ka saskatīju viņu milzīgu pārākumu. Protams, finansējumā, materiālu pieejamībā, instrumentos, to svaigumā, atsevišķās modernās tehnoloģijās viņi ir mums priekšā. Arī māsu un ārstu attiecība ir daudz labvēlīgāka ārstiem, māsiņas veic daudzas funkcijas, ko Latvijā veic ārsti. Groningenas medicīnas centrs apkalpo ļoti plašu teritoriju, darbojas kā references centrs, liek fenestrētās endoprotēzes, tāpēc vēdera un krūšu aortu endoprotezēšanas skaits gada laikā viņiem ir nesalīdzināmi lielāks. Šajā aspektā ir vērts aizbraukt kādu laiku pamācīties. Bet tehnisko prasmju, darba efektivitātes, laika izmantošanas ziņā nav tā, ka iepaliekam. Strādājam pat efektīvāk.” 

Kā tikt pamanītam?

Mūsu studentiem un jaunākiem kolēģiem stāstu, ka visas aktivitātes — vai tā būtu volontēšana, pasniegšana studentiem, dalība ķirurģijas pulciņā, publikāciju sagatavošana, dalība klīniskajos pētījumos, stažēšanās — paliek cilvēku atmiņā.

Tagad es studēju doktorantūrā, braucu pieņemt uz Jelgavu, arī tas mani pilnveido un noliek, kā angliski saka, uz spotlight. Jebkura aktivitāte rada kontaktus, jaunas iespējas. Mazās lietas dažādās dimensijās un plaknēs sasummējas. 

Ja redzu izaicinājumus, nebēgu, sevi mēģinu ielikt situācijā, kurā sākumā nav patīkami, ir diskomforts, ka esmu iesācējs, bet neviens ar pirmo reizi nav bijis meistars.”

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada janvāra numurā