INGUS VILKS ir otolaringologs, sertifikātu ieguva pirms pieciem gadiem. Strādā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Otorinolaringoloģijas klīnikā, specializējies galvas un kakla onkoloģiskajās slimībās un deguna un deguna blakusdobumu endoskopiskajā ķirurģijā. Viņš atzīst: “Medicīnā nav īsceļu, prasmes parādās tikai vingrinoties un darot.” Ar viņu tiekamies pēc septiņu stundu operācijas, priekšā vēl dežūra. Dakteris smejoties atzīst, ka profesionālie mērķi ir lieli, bet tuvākais mērķis esot izgulēties, jo pirms piecām nedēļām ģimenē piedzimis dēls.
Biju volontējis daudzās specialitātēs, izņemot otolaringoloģijā
“Studiju laikā biju volontējis dažādās specialitātēs — kardioloģijā, neiroloģijā, pēc sestā kursa aizbraucu uz Zviedriju mēnesi pastažēties kardiotorakālajā ķirurģijā Gēteborgā un sapratu, ka vēlos strādāt ķirurģiskā specialitātē. Bet tā sanāca, ka līdz rezidentūrai biju visu ko pamēģinājis, bet ne otolaringoloģiju. Papētīju un sapratu, ka otolaringoloģijā ir ļoti plašas iespējas ārstēt pacientus gan ķirurģiski, gan ambulatori. Turklāt šī specialitāte ietver gan mikroķirurģiju, otoneiroķirurģiju, deguna un deguna blakusdobumu, galvaskausa pamatnes endoskopiskās operācijas, gan lielo ķirurģiju, kas ir onkoloģiskā ķirurģija galvas—kakla rajonā.
Man sirdij tuvākā šobrīd ir deguna blakusdobumu un galvaskausa pamatnes endoskopiskā ķirurģija un LOR onkoloģija.
Nodaļā esam desmit ārsti, bet labi sadalījuši interešu sfēras.
Strādāju tikai Stradiņa slimnīcā, darba ir tik daudz, ka neatliek laika pieņemt nekur citur. Operēju katru darbdienu, izņemot ceturtdienas, kad pieņemu poliklīnikā. Mēnesī ir vēl četras dežūras, kā arī pasniedzu otorinolaringoloģiju un galvas—kakla ķirurģiju ārzemju studentu grupām Rīgas Stradiņa universitātē. Cenšos divas trīs reizes gadā aizbraukt uz kursiem kādā no Rietumeiropas valstīm (pagaidām tālāk nav sanācis izrauties), tie ir praktiskie 2—4 dienu kursi, kur operējam uz līķu galvām, kakliem. Protams, arī Eiropas un pasaules kongresi, kurus cenšos regulāri apmeklēt.”
Latvijā ir manas mājas un mani cilvēki
“Esmu apsvēris domu braukt prom no Latvijas, bet notikumi manā dzīvē salikušies tā, ka vienmēr ir bijis kaut kas, kā dēļ vērts palikt. Kad biju Erasmus studijās deviņas nedēļas Sanktpeltenes Universitātes slimnīcā, vienā no lielākajām Austrijas otorinolaringoloģijas klīnikām, man veicās ļoti labi. Klīnikas vadītājs teica — ja kādreiz ir vēlme, vari droši rakstīt un interesēties par darba iespējām. Taču īsi pēc tam satiku savu nu jau sievu, kurai vēl bija rezidentūras studijas, saņēmu arī darba piedāvājumu Latvijā, kas mani apmierināja gan iespēju, gan finansiālā ziņā. Par spīti kopīgajai sūdzēšanās tendencei šķita, ka varēšu nodrošināt savu ģimeni, turklāt te ir mani cilvēki un mājas ir un paliek mājas.”
Jauns ārsts sevi pierādīt Latvijā var ātrāk nekā ārzemēs
“Gana daudzās specialitātēs, kurās esmu interesējies, iespējas profesionāli attīstīties Latvijā ir ļoti labas, varbūt mums nav visas modernākās tehnoloģijas, bet uzskatu, ka nodrošinājums ir pietiekami labs, lai varētu darīt daudz ko no tā, ko dara ārzemēs ļoti augstā līmenī.
Vēl būtiski — salīdzinot ar citām valstīm (esmu daudz kur bijis ne tikai kursos, bet arī stažējies slimnīcās Zviedrijā, Austrijā, Slovākijā, Horvātijā), mums ir priekšrocība, ka diezgan daudz vari darīt kā jauns speciālists.
Varbūt tas daļēji saistāms ar personāla trūkumu vai tradīcijām, bet uzskatu, ka manā specialitātē man ir bijusi iespēja ļoti daudz ko uzņemties darīt pašam, kamēr ārzemēs līdzīgas operācijas veic kolēģi ar daudz lielāku pieredzi.
Varbūt no pacientu viedokļa tas varētu skanēt mazliet biedējoši, bet mūsdienās ir visas iespējas tikt pie jaunākajām publikācijām, braukt uz kursiem, mācīties pie vadošajiem speciālistiem. Biju Barselonā uz galvaskausa pamatnes un deguna blakusdobumu ķirurģijas kursiem pie vadošajiem deguna endoskopijas speciālistiem, šovasar apmeklēju galvas—kakla ķirurģijas kursus Nīderlandē, kurus vadīja vieni no labākajiem galvas—kakla ķirurgiem.”
Ar uzņēmību un uzcītību, bet bez pārdrošības
“Ne tik sen pats biju rezidents, bet nu jau pie manis nāk rezidenti, tātad varu paraudzīties uz abām monētas pusēm. Manuprāt, galvenā personības kvalitāte ir uzņēmība un neatlaidība, centība. Vecākie kolēģi pamana, ka interesējies, esi gatavs izdarīt vairāk, nekā no tevis prasa. Ja sertificētajam ārstam, pie kura esi “piestiprināts”, kādā dienā nav operāciju, ej pie citiem, skaties, kā strādā viņi, iemācies vēl ko jaunu. Tomēr jāvar atrast balanss, ka esi uzņēmīgs, centīgs, bet neesi pārdrošs un tev var uzticēties. Situācijā, kad netiec pats galā, sauc palīgā vecākos kolēģus, nevis izdari pavirši tikai tādēļ, lai būtu izdarīts.
Studiju un rezidentūras laikā ir svarīgi mācīties pašam. Es mācu studentus, un man patīk studenti, kuri uz nodarbību nāk sagatavojušies, tad varam padiskutēt par temata detaļām. Bet, ja pēc desmit minūtēm skaidrs, ka studenti neko nav lasījuši, ja jāstāsta definīcijas, man zūd interese. Tad ir žēl, ka studenti neizmanto laiku, kurš patiesībā ir ļoti īss, bet kurā varētu praktizējošam ārstam uzdot specifiskus jautājumus, jo viņi taču māk lasīt un definīcijas varētu izlasīt paši.
Man paveicās ar pretimnākošiem mentoriem. Noteikti gribētu minēt klīnikas vadītāju doc. Guntu Sumeragu. Viņa ir ne tikai klīnikas vadītāja, pie viņas biju arī rezidentūras ciklā, varēju vērsties gan ar medicīniskiem, gan organizatoriskiem jautājumiem. Daudz mācījos arī no Dr. Jura Tāra, kurš Rīgas Austrumu slimnīcā Onkoloģijas centrā vadīja galvas—kakla nodaļu. Protams, tas bija arī ikviens ārsts, kurš veltīja savu laiku un dalījās zināšanās ar mani.”
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada janvāra numurā
