Lasiet Dr. Līgas Mekšas ceļvedi migrēnas profilakses izvēlei. Dakteres atbildes sniedz iedrošinājumu un padomu virpārējās prakses ārstiem, terapeitiem un ģimenes ārstiem uzsākt profilaktisku migrēnas terapiju ar nespecifiskiem profilaktiskiem migrēnas profilakses līdzekļiem, īpaši situācijās, kad migrēnas lēkmes ir 4 un vairāk dienas mēnesī.
Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisko slimību divvirzienu saistību. Lai panāktu iespējami labāku šo pacientu aprūpi, neirologam ir būtiski izvaicāt pacientus arī par viņu miegu. Šī ir raksta otrā daļa (pirmā Doctus 2026. gada maija numurā), kur uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos īsā aprakstošā veidā.
Saspringuma tipa cefalģija ir visbiežāk sastopamais primāru galvassāpju veids. Tās izplatība dažādos literatūras avotos atšķiras, tomēr globāli vidējā prevalence ir 26 %, un tā nedaudz biežāk sastopama sievietēm nekā vīriešiem ar attiecību 1,2 pret 1. Pēc Starptautiskās galvassāpju traucējumu klasifikācijas 3. izdevuma (The International Classification of Headache Disorders; ICHD-3) tensijas tipa cefalģijas iedala epizodiskās un hroniskās (1. tabula). [1; 2]
Neskatoties uz jauniem, efektīviem un labi panesamiem migrēnas profilakses medikamentiem, joprojām ir un būs aktuāla arī klasisko jeb nespecifisko migrēnas profilakses līdzekļu lietošana. Daudzās valstīs, arī Latvijā, lai varētu nozīmēt jaunākās paaudzes anti–CGRP medikamentus ar kompensācijas iespējām; ir jābūt izmēģinātiem vismaz 2—3 nespecifisko migrēnas profilakses līdzekļu grupas medikamentiem (katrā valstī noteikumi atšķiras).
Primārās galvassāpes bija saistītas ar 38 % paaugstinātu depresijas risku gan vīriešiem, gan sievietēm, savukārt saspringuma tipa galvassāpes (TTH) bija būtiski saistītas ar paaugstinātu pašnāvības risku — taču tikai vīriešiem —, liecina jauns retrospektīvs kohortas pētījums.
Mayo klīnikā veikts pētījums par rizatriptāna 10 mg ieguvumu vestibulāras migrēnas simptomu atvieglošanā. Rezultāti nav iepriecinoši: stundu pēc medikamenta ieņemšanas rizatriptāns uzrāda līdzvērtīgu efektu placebo vertigo un nestabilitātes sajūtas mazināšanā.
Bērnu slimnīcā ir izveidota jauna Galvassāpju vienība, lai uzlabotu diagnostikas un ārstēšanas iespējas bērniem un jauniešiem, kuri cieš no galvassāpēm.
Protonu sūkņa inhibitori (PSI), ko izmanto skābes refluksa kontrolei, ir saistīti ar palielinātu migrēnas un citu smagu galvassāpju risku, liecina jauna pētījuma rezultāti.
Tiek uzskatīts, ka dzīvesveids ietekmē galvassāpju biežumu jauniešiem. Pētījuma mērķis bija novērtēt saistību starp dažādiem dzīvesveida faktoriem un biežām atkārtotām galvassāpēm bērniem un jauniešiem.
Galvassāpes ir ļoti plaša tēma, tāpēc visu, kas ar tām saistīts, nelielā apskatā aplūkot nav iespējams. Rakstā akcentēti dažu primāro un sekundāro galvassāpju diagnostiskie kritēriji un terapijas iespējas un sniegts ieskats pacientu un ārstu sadarbībā šā traucējuma atrisināšanā.
Pašreizējie pierādījumi par saistību starp pašu ziņoto pasīvās smēķēšanas iedarbību un galvassāpēm vai migrēnu ir ierobežoti un pretrunīgi. Svarīga problēma ir faktiskās pasīvās smēķēšanas iedarbības novērtējuma trūkums, izmantojot biomarķierus.
Jaunākajos akūtas migrēnas ārstēšanas pētījumos tiek rekomendēts izvērtēt efektivitāti tieši pret traucējošāko no simptomiem. Pētnieku grupa Korejā noskaidroja, kāda ir migrēnas un iespējamas migrēnas* traucējošāko simptomu kopa vietējā populācijā.
Saskaņā ar meta-analīzes rezultātiem, cilvēki, kuri bērnībā ir piedzīvojuši traumatiskus notikumus, piemēram, vardarbību, nolaidību vai sadzīves disfunkciju, pieaugušā vecumā var piedzīvot galvassāpes.
Latvijas Iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu jaunākā pētījuma dati rāda, ka 45 % respondentu pēdējā mēneša laikā kaut reizi sūdzējušies par galvassāpēm. Biežākā galvassāpju slimība, kas saistīta ar īslaicīgu darbnespēju, ir migrēna. Tā ir neiroloģiska slimība, kuru tās biežās sastopamības dēļ plaši pēta un kuras ārstēšanai mūsdienās ir radītas speciālas zāles.
Ir medicīnas jomas, kurās ārsta darbs prasa ne vien izcilu profesionālo sagatavotību, bet arī spēju katru dienu sastapties ar cilvēka dzīves trauslumu. Transplantācija ir viena no tām. Par šīs medicīnas jomas izaicinājumiem un nākotni saruna ar Latvijas Transplantācijas centra vadītāju transplantologu JĀNI JUŠINSKI.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
Anorexia nervosa un bulimia nervosa ir nopietni ēšanas traucējumi, kuru attīstība saistīta gan ar ģenētiskiem, gan vides riska faktoriem, kā arī ar medicīniskām, psiholoģiskām un sociālām sekām. Šie ēšanas traucējumi biežāk skar pusaudžus un jaunus pieaugušos un lielākoties ir hroniskas vai recidivējošas gaitas. Pētījuma autoru mērķis bija aprēķināt pasaules, reģionālo un nacionālo anoreksijas un bulīmijas prevalenci, kā arī ar anoreksiju saistītos mirstības rādītājus no 1990.-2023.gadam, kā arī izteikt prognozes slimību slogam tuvā nākotnē.
Ilgtermiņa Itālijas kohortas pētījumā konstatēts, ka 65,2 % pieaugušo ar alerģisku rinītu (AR) attīstījās hronisks rinosinusīts (HRS), parasti aptuveni piecus gadus pēc AR diagnosticēšanas. Pēdējā novērošanas vizītē HRS bija vienīgais faktors, kas neatkarīgi bija saistīts ar vidēji smagu persistējošu AR, palielinot tā attīstības risku gandrīz trīs reizes.