Mihails Gruzdovs Nacionālajā teātrī iestudējis izrādi «Jūtu tektonika» (kad zemes garoza kustas, ir izvirdumi, vulkāni); pārfrāzējot tās nosaukumu, varam teikt, ka arvien spēcīgāk būs jaušama «varas tektonika», jo ar joni tuvojas 12. Saeimas vēlēšanas.
Mūsu veselības aprūpē netrūkst glītu birku, un brīžam šķiet, ka tās ir svarīgākas par pašu «drēbi»… Lūk dažas no birkām.
Vecāku sapulce. 9. klases audzinātāja stāsta, ka audzināšanas stundā ar jauniešiem runājusi par «Spice» maisījumiem. Sākumā visi mulsi klusējuši – neko daudz it kā nezinot, bet vārds pa vārdam: jā, gandrīz katrs zina kādu draugu, paziņu vai paziņas paziņu, kas pamēģinājis spaisiņu…
Lūk, ko dara mūslaiku staidzīgais formāts! Lonley Planet aicina aprakstīt pilsētu 140 rakstuzīmēs. Tieši tik daudz zīmēs reklāmisti cenšas satilpināt reklāmu. Kozdami brokastu maizē, cilvēki atklāj privātās dzīves smalkumus.
Doctus novembra numurā par diviem harismātiskiem mediķiem – Nobela prēmijas laureātu Albertu Šveiceru, kas pirms simt gadiem piestāja Gabonas piekrastē Rietumāfrikā un pamazām uzbūvēja slimnīcas pilsētiņu Lambarenē, un mūsu pašu gastroenteroloģijas patriarhu Nikolaju Skuju. Diviem mediķiem, kam piemita īpaša spēja vest aiz sevis citus.
Rudens nāk ar lieldarbiem: nozarei piešķirto piecu miljonu latu dalīšanu, dažādu koncepciju un stratēģiju piepucēšanu un nokļūšanu līdz happy end titriem (cerams, būs izskaitļots, cik liels profesionāļu iztrūkums mums ir un kādi speciālisti līdz 2018. gadam nepieciešami, sameklēti trumpji, lai jaunie ģimenes ārsti vieglāk varētu tikt pie savas prakses un farmaceiti nesēdētu uz rezervistu soliņa, bet spēlētu vienā komandā ar ārstu u.c.). Taču šoreiz ne par rudens lieldarbiem, bet par ko citu.
Gatavojot Doctus septembra numuru, redakcijā esam strādājuši ar priecīgu svarīgumu sirdī, jo šis ir Doctus 150. numurs. Laiks skrien ātri, līdz 100. numuram pagāja 12 gadi (1997–2009), bet, augot žurnāla iznākšanas biežumam no četriem līdz 12 numuriem gadā, skat, šogad jau varam smaidīt pie 150. numura atzīmes.
Jūlijā trīspadsmit slimnīcu vadītāji parakstīja atklātu vēstuli – valsts atkal palikusi parādā par pacientu ārstēšanu. Kopš 2009. gada veselības aprūpes pakalpojuma tarifi nav pārrēķināti. Pacienti no slimnīcas tiek izrakstīti neizārstēti, atgriežas nodaļās smagāki, tērē vēl vairāk naudas.
Mūsdienās labie darbi bieži vien ir ar mārketinga etiķeti – skrējieni, gājieni, muzicēšana… Šoreiz par citādiem labajiem darbiem. Tādiem, kur došana un ņemšana nav likumsakarīgās attiecībās. Arī starp ārstiem ir daudz sirds darbu darītāju. Prieks, ja varam uzdāvināt satikšanos ar šādiem cilvēkiem Doctus lappusēs.
Tirgotāju rosināta, maijā uzvirmoja diskusija par dažu bezrecepšu zāļu pārdošanu veikalos un degvielas uzpildes stacijās – Latvija varētu sekot dāņu, norvēģu, zviedru paraugam! Un saņēma pretsitienu no profesionāļiem. Vai degvielas uzpildes stacijas kasieris klientam stāstīs par ibuprofēna blaknēm?!
Latvieši ir skrējēju tauta. Ja domājam par to, ka maijā daudzi tūkstoši pulcēsies uz Nordea Rīgas maratona starta līnijas, tas ir apsveicami un veselīgi. Taču latvieši ir arī tie skrienošie ļautiņi, par kuriem rakstījis Imants Ziedonis: vieni skrien ar minūšu rādītāju, otri ar sekunžu rādītāju, trešie iet lēni ar stundeni…
Veselības aprūpe pašlaik atgādina upi, kurā drūzmējas vižņu blāķi. Daudz nopietnu rīcības plānu, projektu, stratēģiju… Apstiprināšanai valdībā sevi pieteicis Sirds un asinsvadu veselības uzlabošanas rīcības plāns 2013.–2015. gadam.
Vairāki simti jauniešu Latvijas slimnīcās ēnoja ārstus. Uz kardioķirurga vienu ēnojamo vietu bija pieteikušies pat 77 pretendenti! Glīti noformētās vēstulēs viņi rakstīja, ka kļūt par ārstu ir viņu lielais dzīves sapnis, ka apgūst medicīnu jauno mediķu kursos, ka mācās tajā pašā skolā, kurā reiz mācījusies kāda no tagadējām Latvijas medicīnas personībām…
Kāds bijis aizvadītais gads? Katram no mums bijušas savas mazās veiksmes un neveiksmes, bailes un uzdrīkstēšanās, nopūtas un apņemšanās. Ceram, ka veiksmju, uzdrīkstēšanos, apņemšanos jums katram bijis vairāk. Kopumā 2012. gadu varētu dēvēt par gadu zemajā startā - aizkadra spēles, gatavošanās dažādām nākotnes reformām un labākai dzīvei. Nākamgad, aiznākamgad...
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Ir maz zināms par ieguvumiem no statīnu terapijas gados vecākiem pieaugušajiem ar demenci. Pētījuma mērķis bija novērtēt statīnu lietošanas nozīmi visu cēloņu mirstībā pansionāta iemītniekiem ar un bez demences.
