Urīna inkontinence (UI) tiek definēta kā spontāna, patvaļīga un nevēlama urīna noplūde. Riska faktori lielākoties ir daudzfaktoru. Nav līdz galam skaidrs, kā fiziskās aktivitātes, to intensitāte un biežums var ietekmēt UI attīstības risku vispārējā populācijā. Lielāka UI izplatība novērota starp augstas intensitātes kontakta sporta veidu sportistiem, bet līdz šim veiktie pētījumi ir nepilnīgi spēka sporta veidu vidū. Ņemot vērā, ka pēdējā laikā Olimpiskās svarcelšanas sacensībās ir pieaudzis sieviešu dalībnieču skaits, šajā pētījumā paredzēts noskaidrot, kāds UI risks ir šīm sievietēm.
Līdz šim iegūtā informācija par riska faktoriem futbola traumu iegūšanā bija nepilnīga un pretrunīga. Šajā pētījumā autori analizējuši saistības starp spēlētāju raksturojošiem lielumiem un citiem spēles faktoriem, kas varētu ietekmēt profesionālu futbolistu traumu attīstības risku.
Regulāras fiziskās aktivitātes sniedz daudz priekšrocību fiziskajai un garīgajai veselībai, un lielākā daļa no tām izskaidrojama ar spēju veicināt adaptāciju dažādās organisma sistēmās: kardiovaskulārajā, endokrīnajā un nervu sistēmā, balsta—kustību aparātā. Tās sekmē ilgmūžību un uzlabo dzīves kvalitāti. [1] Regulāras fiziskas aktivitātes uzlabo arī enerģijas metaboliskos procesus visā ķermenī un muskuļus padara stiprākus un izturīgākus pret nogurumu. Par laimi, interese par fiziskām aktivitātēm pieaug visā pasaulē. [2]
Gandrīz puse no visiem brīvdienu skrējējiem (skrējēji, kas to dara neprofesionāli, brīvajā laikā) gūst traumas, galvenokārt saistībā ar ceļiem, ikriem vai Ahileja cīpslām, un riska līmenis ir vienlīdz augsts neatkarīgi no skrējēja vecuma, dzimuma vai skriešanas pieredzes.
Biežākās sporta traumas ir mīksto audu (muskuļa, cīpslas, saites) sastiepumi, sasitumi, kā arī pārslodzes radīti mīksto audu bojājumi. Šo audu (saišu, muskuļu, cīpslu, nervu) sastiepumi rodas tad, ja attiecīgais loceklis tiek pārāk strauji, pārāk stipri stiepts. Sasitumi tiek gūti no tieša sitiena pa attiecīgo muskuli.
Nebūs viegli atrast cilvēku, kas pilnībā noliegtu aktīva dzīvesveida un sportošanas pozitīvo nozīmi. Vieniem sports ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, toties citiem fiziskās aktivitātes ir neregulāri periodiskas, nereti sezonālas. Bet kurš gan no mums nav sācis “jaunu un skaistu dzīvi” no 1. janvāra, pirmdienas vai “tad, kad nokusīs sniegs”?
XXIII ziemas olimpiskās spēles notiks Korejas Alpos — Phjončhanā, 180 kilometru attālumā no Dienvidkorejas galvaspilsētas Seulas. No 9. līdz 25. februārim pasaules spēcīgākie atlēti sadalīs 102 medaļu komplektus 15 dažādos sporta veidos. Latvijas olimpiešiem līdzi dosies četri sporta ārsti un četri fizioterapeiti.
Skriešana ir viena no populārākajām fiziskajām aktivitātēm pasaulē. Amerikas Savienotajās Valstīs ar skriešanu nodarbojas 50 miljoni iedzīvotāju. Diemžēl konstatēta varbūtība, ka 70% skrējēju ik gadu gūs traumas. Ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka tieši iesācējiem ir augstāks traumatisma riska līmenis nekā profesionāliem skrējējiem vai maratonistiem.
Bobslejs lielā mērā ir komandas sporta veids. Tātad Sočos mūsu četrinieka izcīnītajā olimpiskajā sudrabā ir kāds grams dārgā metāla, kuru nopelnīt palīdzējis arī jaunais sporta ārsts JĀNIS KAUPE.
Vasaras sporta veidi ir ļoti dažādi gan profesionālajā, gan amatieru sportā. Liela daļa amatieru sporta cienītāju ziemas mēnešos nav fiziski aktīvi, bet aktivitāti sāk vēlā pavasarī vai atvaļinājuma laikā vasarā.
Dažādas lokalizācijas sāpes mīkstajos audos (muskuļos, gļotsomiņās, cīpslās, saitēs, skrimšļaudos, locītavu kapsulās, to piestiprināšanās vietās pie periosta) ir raksturīgas plašam dažādu diagnožu pacientu lokam. Praktiski jebkuras specializācijas ārsti praksē saskaras ar pacientu sūdzībām par akūtām vai hroniskām dažādas intensitātes sāpēm balsta un kustību aparātā. Biežāk sāpju sindromi skar tieši muskuļus. Šajā rakstā – īss apskats par mīksto audu traumatiskajiem bojājumiem, ko biežāk novēro sporta medicīnā.
Rehabilitācijas pasākumi pacientiem pēc insulta ir būtisks ārstēšanās un atjaunošanās posms. Taču daļai intervenču, piemēram, pastaigu treniņiem nav noteiktas skaidras rekomendācijas par vēlamo intensitāti un ilgumu, lai veicinātu maksimālo ieguvumu pacienta rehabilitācijas procesā.
Ar nedzīstošu diabēta pēdas čūlu saistīta amputācija ir viena no komplikācijām, no kurām pacients baidās visvairāk. Un šīs bailes ir ļoti pamatotas. Ar cukura diabētu saistīta pēdas čūla un sekojoša amputācija tiek asociēta ar piecu gadu mirstības rādītāju.
Ausu sāpes ir viena no biežākajam sūdzībām, ar kurām pacienta vecāki nekavējoties dodas pie ģimenes ārsta vai otorinolaringologa. Vidusauss iekaisums ir viens no šā simptoma cēloņiem. Lai gan to uzskata galvenokārt par bērnu slimību, tā sastopama arī pieaugušajiem.
Bruksisms ir stāvoklis, kad novēro zobu rīvēšanu vai saspriegošanu, pārsvarā naktī miega laikā. Taču arī dienas laikā var būt sastopams bruksisms, kad cilvēks stipri sasprindzina žokļa muskulatūru un saspriež zobus, cilvēki to paši arī pamana. To mēdz saukt par dienas bruksismu, kas visbiežāk asociēts ar psihisku spriedzi.
Magnijs (Mg) ir ceturtais visbiežāk sastopamais minerāls cilvēka organismā pēc kalcija, nātrija un kālija, un tas ir otrs visizplatītākais intracelulārais katjons pēc kālija. Intracelulārie Mg krājumi lielā koncentrācijā ir atrodami mitohondrijos, kur šim elementam ir galvenā loma ATF ražošanā. Cilvēkam, kurš sver 70 kilogramus, rezervē ir vidēji 25 grami Mg, no kuriem 53% ir kaulos, 27% muskuļos, 19% mīkstajos audos un mazāk nekā 1% serumā. [1]
