Igauņi pussoli priekšā?

Aptiekā atgriežas pēc padoma, nevis atlaides

Pulksten vienpadsmitos Tartu universitātes Kesklinna aptiekā, kas atrodas pašā pilsētas centrā, laiku pa laikam durvis ver padzīvojušas kundzes. Kā vēlāk stāstīs aptiekas vadītāja ANNE VĪDALEPA, tad aptiekas klienti pārsvarā ir gados vecāki cilvēki. Labprāt nāk arī studenti, kuri zina, ka Tartu universitātei ir sava aptieka. Ārēji tā izskatās mazliet aizkavējusies 80. gados, taču telpas ir mūsdienīgas un darbs rit nesteidzīgā gaisotnē. Ilgu laiku bijusi viena no Tartu populārākajām aptiekām. Lai gan apkārtnē ir saaudzis krietns skaits jaunu, cilvēki turpina nākt tieši uz Kesklinna aptieku: pieraduma, tradīciju, labā servisa dēļ.

Aptiekas portrets

Smaidīgā, 42 gadus vecā Anne Vīdalepa teju trīsdesmit gadu veco Kesklinna aptieku (starp citu, visu šo laiku tā atradusies vienā vietā) vada kopš 2006. gada. Tūliņ pēc studijām Anne šeit gadu strādājusi - tolaik aptiekai bijusi enerģiska vadītāja, kura jauno speciālisti mudinājusi braukt mācīties uz Somiju. Viņa paklausījusi un nenožēlo: tā bijusi laba praktiskās pieredzes skola.

Kesklinna aptiekas īpašniece ir Tartu universitāte, un aptiekas vadītāja to uzskata par priekšrocību. "Neizjūtu īpašnieka ietekmi, kā tas būtu ķēdes aptieku gadījumā. Mums neviens nenorāda, kas būtu vai nebūtu jādara. Turklāt esam apmācību bāze topošajiem farmaceitiem - ik gadu pie mums praksē pusgada garumā ir seši līdz astoņi pēdējo kursu studenti, kuri apgūst medikamentu klāstu, farmakoloģiju, mācās klientu konsultēšanu un farmaceitisko aprūpi."

A. Vīdalepas komandā ir septiņi provizori, viens farmaceita asistents, veterinārārsts un grāmatvedis. Viņa tūliņ arī steidz izskaidrot terminu atšķirību - par provizoriem Igaunijā tiek saukti tie, kuri universitātē ieguvuši augstāko farmaceitisko izglītību, un viņiem netīk, ja uzrunā par farmaceitiem.

Aptiekas vadītāja pati pie kases strādā reti - tikai tad, kad jāaizvieto kolēģes; aptieka strādā bez brīvdienām. "Pagājušā gada augustā svētdienās nestrādājām, jo, manuprāt, nav būtiski, ka aptieka ir atvērta arī svētdienā, taču... ir grūti aptieku turēt slēgtu, ja citas līdzās ir atvērtas," teic A. Vīdalepa.

Kesklinna aptieka uz pārējo fona izceļas ar lielāko ekstemporālo zāļu nodaļu Tartu - ik dienas tajā, pagatavojot zāles, speciālists strādā četras stundas.

Vai farmaceiti ir pieprasīti?

"Tie, kuri izvēlas farmāciju, manuprāt, ir īpašs cilvēku tips. Viņi nav no trakajiem, kas grib apgriezt pasauli kājām gaisā. Es pat teiktu - farmaceiti ir konservatīvi cilvēki. Arī mums problēmas sagādā tas, ka enerģiskākie jaunieši pēc studiju beigām dod priekšroku darbam, piemēram, farmācijas kompānijā," atzīst A. Vīdalepa.

Viņa teic, ka ļoti patīkot strādāt kopā ar jauniešiem, un tas itin nemaz nenogurdina, drīzāk - uztur tonusā. Igaunijā ir ap 800 provizoru un ap 560 farmaceita asistentu. Atbildot uz jautājumu, vai farmaceiti Igaunijā ir pieprasīti un novērtēti, viņa stāsta: "Esmu apmierināta ar savu izvēli. Nevarētu teikt, ka Tartu universitātes Farmācijas fakultātē nemaz nav konkursa. Uz vienu studiju vietu piesakās mazliet vairāk nekā viens pretendents. Esmu ievērojusi, ka pēdējos gados daudzi krievu tautības jaunieši vēlas studēt farmāciju."

Lojālie klienti

"Mūsu klients nav steidzīgais lielveikalu apmeklētājs, lielākoties tie ir cilvēki 50-70 gadu vecumā, kam vajadzīga bagātīgāka informācija par zālēm un vairāk laika izskaidrošanai: kā zāles lietot, par mijiedarbību ar citiem medikamentiem, par blakusefektiem," stāsta A. Vīdalepa. "Vienā reizē klients parasti nāk ar divām trim receptēm, bet ir reizes, kad ar sešām septiņām. Aptiekā ir laba datorprogramma, kas mūs brīdina par konkrēto zāļu mijiedarbību un saderību. Aptiekām, kas apvienojušās ar nosaukumu Apotheka, tādu radīja igauņu informāciju tehnoloģiju kompānija kopā ar farmakologiem. Tomēr tas ir jutīgs jautājums, jo gan daļa pacientu, gan ārstu uzskata, ka farmaceita pienākums ir pēc ārsta receptes izsniegt medikamentus, pastāstīt, kā tie jālieto, nevis kas notiks, ja dzersi konkrēto medikamentu kopā ar citu. Pacientam ir jautājums - kāpēc es tos nedrīkstu lietot, dakteris taču izrakstīja!"

Aptiekā nav pašapkalpošanās nodaļas, taču A. Vīdalepa ir pozitīvi noskaņota pret pašapkalpošanās nodaļām. "Jā, tādā veidā aptieka var vairāk nopelnīt, taču svarīgākais - lai šajās nodaļās būtu zinīgs speciālists, kam pacients var vaicāt pēc padoma."

Starp citu, intereses un izziņas nolūkā iegriezāmies arī kādā no ķēdes aptiekām turpat blakus. Un pamanījām to, ko diemžēl vēl nevar ieraudzīt Latvijas aptiekās, - plašās pašapkalpošanās zāles vienā stūrī bija ierīkotas četras ērtas vietas, kur pacients var apsēsties un izrunāties ar farmaceitu; turklāt farmaceits bija ne tikai pie kases aparāta, bet arī zālē.

Kāpēc klientam atgriezties konkrētajā aptiekā?

"Manuprāt, klienti atgriežas aptiekā cilvēciskās saskarsmes dēļ. Mūsdienās aptiekas klientus ķer, piedāvājot klientu kartes, atlaides... Taču es priekšroku dodu atbalstošai un individuālai attieksmei - pacientus piesaistot caur konsultāciju, padomu sniegšanu un pacientam veltīto laiku," stāsta Ke sklin na aptiekas vadītāja. Līdztekus asinsspiediena mērīšanai un osteoporozes riska noteikšanai aptieka saviem klientiem piedāvā arī dietologa konsultāciju - reizi nedēļā klientus aptiekā konsultē Igaunijā populāra diētas profesore Selma Tēsalu.

Aptiekai izveidojusies laba sadarbība ar dermatologiem (viņi iecienījuši ekstemporālās zāles), onkologiem un otorinolaringologiem - pirms kāda laika aptieka rīkojusi kopīgas tikšanās ar lor klīnikas speciālistiem, stāstot par bezrecepšu medikamentu klāstu.

Pārdevēji vai konsultanti?

"Zināmā mērā caur finansējumu, ko saņemam par kompensējamiem medikamentiem, zāļu uzcenojumiem, esam atkarīgi no valsts. Un valstij ir izdevīgāk mūs uzlūkot kā pārdevējus, kas pelna naudu, pārdodot zāles, nevis kā speciālistus, kas izglīto un sniedz padomus pacientiem. Jo speciālistos daudz vairāk jāiegulda, piemēram, viņu mūžizglītībā. Ir kāds svarīgs aspekts - farmaceits Igaunijā nav veselības aprūpes sastāvdaļa. Mēs esam ieskaitīti uzņēmējdarbības sektorā. Protams, farmaceitiem nepieciešama arī uzņēmēja domāšana, tomēr farmaceitam vienmēr primārais ir pacients," teic A. Vīdalepa.

 Viņa domā, ka farmaceitu balss varētu skanēt skaļāk, ja paši speciālisti nebūtu tik sadrumstaloti. Igaunijā ir sešas septiņas profesionālās biedrības - tik mazai valstij tas ir par daudz! "Apmēram trīs no šīm biedrībām ir aktīvas. Ja ir kāds aktuāls jautājums, piemēram, par uzcenojumu zālēm, tās sanāk kopā un sākas lielas diskusijas un jezga. Nav arī viena atbildīgā par farmaceitu mūžizglītību. Valstij tā nerūp, farmaceitu biedrības rīko kursus gan Tallinā, gan Tartu, bet nav neviena, kas laiku pa laikam uzņemtos atestēt farmaceitu tālākizglītību."

Elektroniskās receptes

Atvērta tipa aptieku skaits Igaunijā no 1992. līdz 2007. gadam ir teju divkāršojies - no 270 līdz 523. No septembra Igaunijā tiek īstenots digitālās receptes pilotprojekts. Kesklinna aptieka tajā nepiedalās, taču ar jauno gadu papīra receptes paredzēts izskaust visās aptiekās. A. Vīdalepa: "Domāju, ka aptiekas lielākoties ir gatavas elektroniskajiem procesiem. Tiek diskutēts, kas notiks ar tām, kuras nevarēs pievienoties šim projektam (aptuveni piecdesmit mazās aptiekas). Iespējams, tās varētu tikt arī aizvērtas. Taču elektroniskās receptes skars ne tikai farmaceitus, bet arī ārstus. Domāju, ka daļai vecākās paaudzes ārstu, kuri nelieto internetu, tas varētu radīt zināmas problēmas.

Esmu atvērta jaunajam. Teorētiski elektroniskajai receptei vajadzētu atbrīvot vairāk laika, ko veltīt pacientam un padarīt darbu aizraujošāku.

Galvenais, lai darbs rada prieku

Dr. RUTHA KALDA ir atvaļinājumā, taču neatsaka izrādīt savu praksi. Tā vēl kopā ar trim ģimenes ārstiem ierīkota vecajā poliklīnikas ēkā - daudzstāvu kompleksā. "Esmu ģimenes ārste uz pusslodzi. Uz četriem ārstiem ir trīs tūkstoši pacientu, tātad man - 700 pacientu. Pacientu pieņemšanas laikā strādājam trijatā: viens ārsts, kuram palīgos ir divas māsiņas," stāsta R. Kalda. Pusslodzes darbs viņu apmierina, jo divi tūkstoši pacientu ģimenes ārsta aprūpē tomēr esot par daudz. Viņas pamatdarbs ir cits: jāšķērso vien šaura ieliņa, un viņa jau ir savā otrajā darba vietā - Tartu universitātē, kur topošajiem ārstiem pasniedz ģimenes medicīnu.

Ielēkusi no internās medicīnas

R. Kaldas ceļš līdz ģimenes ārsta praksei bijis līkumots: pabeigusi Tartu universitāti 1989. gadā, strādājusi slimnīcā Tallinā un turpinājusi mācīties internatūrā, kur viņas izvēlētā specialitāte bija iekšķīgās slimības. Tad profesionālajā dzīvē paņēmusi četru gadu pauzi - viena pēc otras piedzimušas meitiņas. "Kad atsāku mācības internatūrā un atkal nonācu slimnīcā, diezgan ātri sapratu, ka šis darbs nav man piemērots. Tas sakrita ar laiku, kad tikko sāka veidoties ģimenes ārstu sistēma Igaunijā. Spriedu - tas mani patiešām varētu interesēt! Pirmkārt, tas ir ļoti krāsains darbs; tajā ir mazāk rutīnas - ikdienā sastopos ne tikai ar smagi slimiem, hroniskiem pacientiem, bet arī ar jaundzimušajiem un ar jauniem, veseliem cilvēkiem, kas ārstu apmeklē profilakses nolūkos. Otrkārt, kamēr bērni bija mazi, man bija svarīgi nestrādāt garās dežūras slimnīcā."

Tā kā viņas profesionālajā karjerā bija garš pārtraukums, vienīgais ceļš, lai turpinātu izglītību, bija doktorantūra. Vēlāk viņa doktorantūru apvienojusi ar rezidentūru. Jāteic, igauņi pirmie no visām trim Baltijas valstīm saprata ģimenes ārsta filozofiju: pirmie pārapmācījās par ģimenes ārstiem, augstskolā izveidoja ģimenes medicīnas katedru, kur strādā pasniedzēji, kas pieredzi ieguvuši Rietumos, sāka veidot programmas gan studentu apmācībai, gan pēcdiploma apmācībai. Kamēr mēs Latvijā tikai par to sapņojām...

Vai ģimenes medicīna ir populāra?

"Strādājot ar studentiem, redzu, ka pēdējo divu gadu laikā atkal vērojama interese par šo specialitāti. Uz 22 ģimenes medicīnas rezidentūras vietām šogad bija pieteicies 30 pretendentu. Mēs paņēmām visus, lai ar laiku būtu iespēja izvēlēties," teic R. Kalda.

Viņa stāsta, ka Igaunijā ir aptuveni 800 ģimenes ārstu; tas nav pietiekams skaits, taču nevarētu teikt, ka ir liels darbaroku trūkums. Tāpat ģimenes ārsti nevar sūdzēties par savu iztikšanu. "Galvenais komponents ģimenes ārsta prakses finansējumā ir nauda par vienu pacientu. Protams, ikvienam ir jāplāno savas prakses ieņēmumi un izdevumi un jāsap rot, ko var un ko nevar atļauties. Nauda ir vajadzīga algām, īrei, kabinetu nodrošinājumam, arī tālākizglītībai. Taču ir dažādi līgumi un iespējas paplašināt savu prakses darbu, pelnīt dažādus bonusus. Piemēram, valsts apmaksātās programmas ietver kardiovaskulārās slimības, diabēta, vēža, ginekoloģisko slimību skrīningu."

Zvani ārpus darba laika, mājas vizītes un papīru lietas

"Vai pacients drīkst man zvanīt pēc darba laika? Nē. Tā ir īsā atbilde, bet būtībā jau nav tik vienkārši," atzīst R. Kalda. "Ģimenes ārsta institūcija tomēr nenozīmē, ka esmu pacientiem pieejama divdesmit četras stundas dienā. Es vienmēr esmu gatava palīdzēt tad, kad strādāju, taču man ir nepieciešama atpūta. Tāpēc lūdzu pacientus respektēt manu brīvo laiku. Protams, vienmēr ir izņēmumi. Sarežģītos gadījumos vai jaunajām ģimenēm, kas gaida bērniņu, esmu devusi savu mājas tālruņa numuru."

Mājas vizīšu - pacients par to maksā 50 igauņu kronas jeb aptuveni divus latus - lietderību igauņu ārsti vērtē kā diskutējamu. "Protams, ir tikai normāli, ja mēs dodamies pie gados vecākiem pacientiem un pie jaundzimušajiem. Taču, ja pacients var nokļūt līdz ģimenes ārstam, viņam tas arī būtu jādara," uzskata ģimenes ārste.

Par birokrātijas slogu, kas Latvijā ne reizi vien kritizēts, R. Kalda saka: "Tā kā mums ir elektroniskā saziņas un uzskaites sistēma, tad birokrātiskām lietām patērēju ļoti maz laika. Kāda mana studente par to izstrādāja praktisku darbu. Viņas secinājums bija šāds: ne lie to jot elektronisko sistēmu, laiks, kas ģimenes ārstam jātērē papīru darbiem, ir viena stunda dienā. Tas nav ļoti daudz. Bet, ja procesi ir elektroniski, laika patēriņš ir vēl mazāks. Ir viegli ieskatīties slimību vēsturē: saprast pacienta anamnēzi, uzzināt, kādas zāles lietotas, kāda ir to mijiedarbība... Un, ja es vēlos to visu darīt zināmu speciālistam, pie kura nosūtu pacientu, tas ir tikai viens datorpeles klikšķis. Tas tiešām ir lieliski!"

Sadarbība ar speciālistiem

"Kad apmeklēju kādas konferences, vienmēr tiek minēts tas, ka ģimenes ārstu un speciālistu saskarsmē ir daudz problēmu. Taču domāju, ka sadarbība nav slikta. Protams, ir gadījumi, kad speciālisti un ģimenes ārsti nesaprotas un nerisina problēmas konstruktīvi, ir ģimenes ārsti, kuri vaino speciālistus, un otrādi, taču ir arī ļoti labas sadarbības piemēri. Piemēram, Ģimenes ārstu asociācija regulāri aicina dažādu specialitāšu ārstus apspriest problēmas. Laba sadarbība ir izveidojusies ar kardiologiem un ginekologiem. Manuprāt, svarīgākais ir sarunāties!" teic R. Kalda.

Viņas praksē katru nedēļu notiek apspriedes, kur ar kolēģiem tiek runāts gan par klīniskām, gan organizatoriskām problēmām. Arī par kļūdām. "Turklāt poliklīnikā līdzās ir daudzi speciālisti, tāpēc apspriesties ir ļoti vienkārši, - Tartu vispār ir pieņemts savstarpēji sazināties."

Kāds ir labs ģimenes ārsts?

"Saviem studentiem mācu, ka galvenais - lai darbs rada prieku! Tikai tad ārsts to paveiks profesionāli un pacienti būs gandarīti un apmierināti. Vēl ļoti svarīgi - lai patiktu strādāt ar cilvēkiem. Jābūt gatavam pieņemt lēmumus. Lai to izdarītu divdesmit minūšu garas vizītes laikā, zināšanām jābūt bagātīgām.

Ģimenes ārstam īsā laika sprīdī jāsaskaras ar dažādām slimībām un to simptomiem, tāpēc prātam jāstrādā kā orientierista kompasam. Jāizprot problēma un jāsaredz virziens: vari to atrisināt pats vai jāsūta tālāk pie speciālista. Bieži ļoti strauji jāpārslēdzas no vienas problēmas uz citu, jo katrs nākamais pacients nāk ar atšķirīgu problēmu. Ja to nevari, tad labs ģimenes ārsts nebūsi. Vēl svarīga ir prasme klausīties un uzdot pareizos jautājumus pacientam."

Foto: Diāna Ričika