Hronisks aizcietējums ir veselības problēma, kuras sastopamības rādītājs vispārējā pieaugušo populācijā variē no 3 % līdz 27 %. Aizcietējuma gadījumā pacienti sūdzas par neregulāru vēdera izeju (mazāk par trim defekācijas reizēm nedēļā), vēdera izeja ir sāpīga, pacientam ir sajūta, ka zarnas iztukšojas nepilnīgi, fēču masas ir cietas un sausas, vēderā rodas saspringums un diskomforts, raksturīga vēdera uzpūšanās un spiediena sajūta anorektālajā apvidū.
Kairinātas zarnas sindroms (KZS) ir simptomu kopums, kas iekļauj vēdersāpes un izmainītu vēdera izeju — gan caureju, gan aizcietējumus, gan mainīgu vēdera izeju, kad caurejas mijas ar aizcietējumiem. Šādu simptomu gadījumā, kad ir izslēgtas organiskas patoloģijas gremošanas traktā, var runāt par KZS. [1]
Visos veselības aprūpes līmeņos strādājošie bērnu speciālisti ļoti bieži konsultē pacientus ar aizcietējumiem. Pirmajā dzīves gadā aizcietējumi sākas 17—40 % bērnu. Tie bieži asociējas ar neregulāru un/vai sāpīgu defekāciju, enkoprēzi (fēču nesaturēšanu) un sāpēm vēderā.
Probiotikas jeb labās baktērijas ārsta ikdienas praksē tiek izmantotas arvien biežāk. Tā kā kuņģa—zarnu trakts ir to dabiskā un galvenā mājvieta, tad arī visvairāk pierādījumu to lietderībai atrodami saistībā ar kādu ārēju vai iekšēju cēloņu radītu disbalansu gremošanas sistēmā.
Funkcionāli kuņģa—zarnu trakta traucējumi (FKZTT) ir hroniski periodiski traucējumi gremošanas sistēmā, kuriem nav raksturīgas strukturālas vai bioķīmiskas orgānu novirzes. Par FKZTT mūsdienās uzskata kairinātu zarnu sindromu, funkcionālus aizcietējumus, funkcionālu dispepsiju, funkcionālas grēmas u.c. traucējumus gan bērniem, gan pieaugušajiem. [1]
Jaunākās publikācijas atbalsta iepriekšējos novērojumus par novecošanos, kas saistīta ar selektīvu zarnu funkcijas samazināšanos: garšas izmaiņas, barības vada sfinktera kustīgums, kuņģa iztukšošanās un muskuļu—zarnu (mioenterisko) nervu pinuma neironu izmaiņas, kas saistītas ar zarnu tranzītu un var ietekmēt svaru.
Pētījuma mērķis bija identificēt, kādu neiroloģisku slimību gadījumā visbiežāk tiek pieprasīta eitanāzija un asistētā pašnāvība tajās valstīs, kurās šīs medicīniskās procedūras ir likumīgas. Demence, motoneironu slimība, multiplā skleroze un Parkinsona slimība visbiežāk motivē pacientus pieprasīt eitanāziju vai asistēto pašnāvību. Ar demenci saistītie pieprasījumi veido lielāko grupu, to skaists pieaug un rada papildu ētiskus un juridiskus jautājumus šo pacientu lemtspējas samazināšanās dēļ.
Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem 2019.gadā no pašnāvības miruši vairāk kā 700 000 cilvēki visā pasaulē, - tie ir augstāki mirstības rādītāji kā no malārijas, HIV/AIDS un krūts vēža! Pašnāvības ir vadošais iemesls mirstībai jaunu cilvēku (15-29 gadi) vidū. Izteikta hipotēze, ka pašnāvības var būt saistītas arī ar sociāliem faktoriem, ne tikai indivīda personīgajiem raksturlielumiem, attiecīgi ietekmējot cilvēka īstermiņa un ilgtermiņa suicidālās domas un uzvedību.
Zināms, ka HOPS pacientiem ir paaugstināts plaušu vēža attīstības risks. Bet vai risks saglabājas augsts arī pēc tādu līdzfaktoru kā smēķēšana, vecums, dzimums, ĶMI un blakusslimību izslēgšanas no vienādojuma?
Jaunākie ASV pētījumu dati rāda, ka FDA (US Food and Drug Administration) melnās kastes brīdinājumi antidepresantiem tieši pretēji iecerētajam, saistīti ar suicidalitātes pieaugumu un psihiskās veselības pasliktināšanos jauniem pacientiem ar depresiju.
Prostatas vēzis šobrīd ir visbiežāk diagnosticētā onkoloģiskā slimība vīriešiem. Šā pētījuma mērķis bija salīdzināt pamata epidemioloģiskās prostatas vēža īpašības Eiropas populācijā, izvērtējot sijājošās diagnostikas iniciatīvu ietekmi.