Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Pērnā gada pašā nogalē fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, algologs, ultrasonogrāfijas speciālists MATĪSS MEŽALS četras nedēļas pavadīja Taivānas Nacionālajā universitātes slimnīcā Taipejā, apgūstot ultrasonogrāfijas un reģeneratīvās medicīnas iespējas rehabilitācijā. Pieredze un zināšanas, kā pasaulē strādā fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsti prestižas slimnīcas Muskuloskeletālās ultrasonogrāfijas centrā, ir tas, ko viņš atvedis un iedzīvina arī Latvijā.
Mikroķirurgs un augstas sarežģītības rekonstruktīvo operāciju meistars Dr. med. JĀNIS ZARIŅŠ savu dzīvi pakārtojis starp trīs galvenajām vērtībām — ģimeni, darbu un draugiem. Intervija notiek Latvijas Plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centrā, kad novakarē pēc pacientu pieņemšanas viņam darbs nebūt nebeidzas — pēc mūsu sarunas dakteris vēl dodas apraudzīt pacientus RAKUS Onkoloģijas centrā.
Kas ārstu veido par harmonisku personību? Kur atrast resursus, kad šķiet, ka profesija pieprasa par daudz? Un kas mūs dara patiesi laimīgus? Saruna ar SILVIJU LEJNIECI, ārsti psihoterapeiti, psihoanalītiķi, kas savu profesionālo ceļu sākusi kā ģimenes ārste.
“Ja slimnieks tev nav svarīgāks par visu, tev medicīnā nav ko darīt, — tā man mācīja strādāt docents Ņikitins,” kādā no intervijām saka Dr. OLAFS LIBERMANIS. Latvijā daudzi viņu pazīst kā vienu no mikroķirurģijas aizsācējiem, kurš izveidojis Brūču klīniku, bet kolēģu neviennozīmīgu nostāju izpelnījies ar to, ka iesaistījies to pacientu aizstāvībā, kas vēlas saņemt kompensāciju no Ārstniecības riska fonda.
“Es taču tā neteicu?!” — “Nav pateikts galvenais!” — “Šo stāstu vajadzētu uzzināt plašākai sabiedrībai, bet — kā to izdarīt?” Kā pareizi runāt ar žurnālistiem? Šo jautājumu, iespējams, uzdevis ne viens vien, kurš kaut reizi dzīvē ir intervēts, un nevalstiskās organizācijas, asociācijas, biedrības, kurām svarīgi savu ziņu padarīt dzirdamu.
Mācoties medicīnu, jāapgūst tik daudz zinību, ka šķiet — pārzinām katru cilvēka kvadrātcentimetru! Taču fonā vienmēr ir saruna — kā otrā plāna spēlētāja, kaut patiesībā tā ir galvenā varone. Paula Stradiņa KUS Internās medicīnas klīnikas vadītājs VALDIS PĪRĀGS saka: galvenais ir iemācīties saklausīt, ko pacients saka, un no tā saprast, kā viņš jūtas. Kā sarunāties efektīvi, kā mazāk vilties?
Šā gada vasarā, pateicoties LĀZA stipendijai no Ojāra Veides fonda, man bija iespēja iepazīt medicīnas sistēmu un darbu ģimenes ārsta praksē Huntington Beach Kalifornijā, salīdzināt un sev atbildēt uz jautājumiem — kā strādāt citādi un kāpēc mums Latvijā tas nesanāk? Pat ja Amerikas pieredzi uzreiz neizdodas ieviest dzīvē, tā iedrošina mainīt attieksmi.
Ārsta seja mainās. Tā kļūst vecāka — teju katrs trešais ārsts Eiropas reģionā ir vecāks par 55 gadiem. Šī seja kļūst arī sievišķīgāka. Sievietes veido 52 % no ārstu skaita, pēdējos desmit gados sieviešu īpatsvars palielinājies par 4 %. [1]
Azartiski, gatavi jauniem izaicinājumiem, mēģināt vēl un vēl, līdz iecerētais vainagojas ar panākumiem un peļņu. Laimīgi par to, ka ar savu darbu var risināt pasaules problēmas. Lielākie panākumi viņiem vēl tikai priekšā. Latvijas medicīnas zinātnes jaunuzņēmumi.
No 1. aprīļa Latvija pievienojas valstīm, kas striktāk regulē un atbalsta lētāko līdzvērtīgas efektivitātes zāļu lietošanu. Nenoliedzami tā ir pasaules tendence — arvien vairāk pasaulē ārsti tiek mudināti receptēs izrakstīt zāļu starptautisko nepatentēto nosaukumu (SNN), tiek radīti apstākļi, lai pacienti nepārmaksātu par zālēm, aug ģenērisko zāļu tirgus.
Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.
Februārī jaunie ārsti plašsaziņas līdzekļos skaļi pauda savu viedokli par kādu samilzušu problēmu — savām tiesībām darbā sarunāties valsts valodā gan ar pacientiem, gan kolēģiem. Veselības ministrs pat bija sasaucis slimnīcu vadītāju sanāksmi.
Viena no veselības politikas veidotāju iniciatīvām ir izstrādāt plānu nākamajiem diviem gadiem, kā cīnīties ar aptaukošanās epidēmiju Latvijā. Pasaules Veselības organizācijas dati rāda: liekais svars un aptaukošanās Eiropas reģionā ir 60 % pieaugušo un gandrīz 30 % bērnu. Latvija izskatās slikti — mums ir 59,4 % pieaugušo un 20,8 % bērnu ar lieko svaru un aptaukošanos.
Kam gatavoties, kādi jautājumi būs dienaskārtībā, kuras jomas veselības aprūpes nozarē tiks “izšūpotas” 2024. gadā?
