1950. gadā Valdenstroms pirmo reizi aprakstīja aknu cirozes gadījumu ar plazmatisko šūnu infiltrāciju jaunai sievietei, kam bija hipergammaglobulinēmija, nezināmas izcelsmes drudzis, akne, kušingoīda pazīmes, artralģija un amenoreja. 1953. gadā tika ieviests termins “aktīvs hronisks hepatīts”, bet 1956. gadā nomainīts ar “lupoīdu hepatītu”, jo tolaik saskatīja saistību ar sistēmisko sarkano vilkēdi. Attīstoties vīrusu seroloģiskiem testiem, hepatologiem radās iespēja atšķirt vīrusu hepatītus no citām hroniskām aknu slimībām. Autoimūna hepatīta vecie nosaukumi ir “autoimūna aknu slimība” un “hronisks aktīvs hepatīts”. [2; 5]
Aknas ir komplicēts orgāns. Vīrusu, kā arī citi aknu iekaisumi, dažādu toksisku vielu lietošana, apkārtējās vides faktori, dzīvesveids, iedzimtība un pat izvēlētā profesija ietekmē aknu funkcionālo stāvokli un strukturālās pārmaiņas, radot aknu cirozi. Šajā rakstā aktualizēta portālās hipertensijas biežāko komplikāciju (barības vada varikozo vēnu asiņošana, ascīts, aknu encefalopātija) neķirurģiska ārstēšana, īpašu uzmanību pievēršot vienai no visnopietnākajām portālās hipertensijas komplikācijām – varikozo vēnu asiņošanai un tās ārstēšanas iespējām Latvijā.
Par vīrushepatītiem (VH) mūsdienās dēvē infekcijas slimību grupu, kuras izraisītāji ir vairāki atšķirīgi vīrusi un kuru ierosinātās patoloģijas galvenā, bet ne vienīgā bojājuma vieta organismā ir aknas, faktiski aknu šūnas. Pašlaik ir zināmi septiņi atšķirīgi hepatītus ierosinoši vīrusi: A, B, C, D, E, G, TT, kā arī viens vīrushepatīta ierosinātāja “kandidāts” – SEN vīruss (skat. tabulu). Šā raksta mērķis – iepazīstināt lasītājus ar vīrushepatīta A īpašo vietu.
Aknas ir centrālais metaboliskais orgāns mūsu organismā, tās strādā kā maza ķīmiska rūpnīca, producē praktiski visus proteīnus un arī holesterolu. Aknas krāj enerģiju un vitamīnus un izdala tos pēc vajadzības, strādā kā filtrs, izvadot nevēlamus produktus no asinsrites (medikamentus, pārtikas produktus, alkoholu). Tās ir ļoti jutīgas pret alkohola toksisko iedarbību. Ilgstošas alkohola lietošanas dēļ aknās rodas smagas pārmaiņas: aknu taukainā hepatoze, iekaisums un ciroze. Tomēr ne tikai alkohola lietošanas dēļ attīstās taukainā hepatoze.
Demonstrācijas mērķis – neskaidras ģenēzes hepatīta diferenciāldiagnostika, šoreiz kā viena no infekciozās mononukleozes sindroma (MNS) izpausmēm. Šī problēma varētu kļūt aktuālāka, jo Epšteina-Barras vīruss pēc literatūras datiem ir viens no biežākajiem izsaucējiem, tomēr pastāv arī citi infekciozie aģenti, kas var izsaukt infekciozās mononukleozes sindromu, piemēram, HIV infekcija. Ņemot vērā, ka pieaug HIV izplatība, iespējams, šie sindromi kļūs biežāki.
"Nealkoholiskā taukaino aknu slimība" (NTAS) reprezentē patoloģisko spektru no vienkāršas steatozes līdz nealkoholiskam steatohepatītam (NASH), aknu fibrozei, cirozei un hepatocelulārai karcinomai. Aknu steatoze ir visbiežāk sastopamā aknu slimība. Tiek lēsts, ka dažādās pasaules daļās šis fenomens vērojams 15-35% cilvēku un aptuveni trešdaļā gadījumu attīstās NASH, pēc kura vēl daļā gadījumu veidojas smags, fatāls aknu bojājums. Šodien NTAS mēdz dēvēt par metabolā sindroma aknu manifestāciju, aknu diabētu, jo to pārsvarā konstatē cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu un metabolo sindromu. Tāpat ir parādījušies pētījumi, kas NTAS saista ar kardiovaskulārā riska paaugstināšanos un atsevišķām citām saslimšanām. Patiesi, laiks, kad NTAS varēja atļauties uzskatīt par ne pārāk izplatītu un samērā labdabīgu lietu, pieder pagātnei.
Mūsu valstī aknu transplantācijas jomā “ledus ir sakustējies”; tas devis iespēju autoram stažēties Zviedrijā, Karolinskas institūta Hudingas (Huddinge) hospitālī. Rakstā ieskicētas aknu transplantācijas nākotnes vīzijas Latvijā no internista skatpunkta. Pat šābrīža naudas problēmu apstākļos Latvijas medicīnā jādomā un jāgatavojas nākotnei.
Akūta aknu mazspēja (AAM) ir ne pārāk bieža, taču ļoti smaga un dramatiska komplikācija, kas nereti skar jaunus, spēcīgus cilvēkus, arī bērnus. Latvijā gadā varētu būt ap 30-40 AAM gadījumu pieaugušajiem un 15-20 gadījumu bērniem (neoficiāli dati). Lai glābtu slimnieku no drošas bojāejas, AAM gadījumu vairākumā ir steidzami jāveic aknu transplantācija. Diemžēl Latvijā to vēl neveic un slimnieki ar AAM tiek pārvesti uz intensīvās terapijas nodaļām, kur reanimatologi cīnās par šo pacientu dzīvību, izmantojot mūsu klīnikās pieejamos līdzekļus.
Aknu transplantācija ir dzīvību glābjoša operācija slimniekiem ar hronisku un akūtu aknu mazspēju, hroniskām aknu slimībām gala stadijā: dekompensētu aknu cirozi, kā arī primāru biliāru cirozi, primāru sklerozējošu holangītu un citām autoimūnām, metaboliskām un neoplastiskām aknu slimībām, kurām nav efektīvas alternatīvas terapijas. Eiropas 23 valstu 131 aknu transplantācijas centrā no 1968. gada maija līdz 2006. gada jūnijam kopā veiktas 70 862 aknu transplantācijas operācijas. Visaktīvāk strādā Spānijas, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Zviedrijas aknu transplantācijas centri. Līdz 2006. gadam šādi centri nebija nodibināti tikai dažās valstīs, diemžēl arī Latvijā. ASV tagad ik gadu 120 aknu transplantācijas centros veic vairāk nekā 6 000 aknu transplantācijas operāciju. ASV nacionālajā aknu transplantācijas gaidītāju sarakstā (The national waiting list for OLT) 2007. gadā bija reģistrēts ap 18 000 personu. Pateicoties progresam, kas gūts imūnsupresīvajā terapijā, operācijas tehniskajā izpildījumā un pacientu aprūpē, tagad 85-90% pacientu pēc aknu transplantācijas nodzīvo vienu gadu, bet 60-80% – piecus gadus un ilgāk, atgriežoties aktīvā dzīvē.
Pārskats par aknu imūno sistēmu var lieti noderēt ne vien imunologiem, bet arī plaša profila speciālistiem, jo mūsu dienās vairs nav šaubu, ka aknu imūnās šūnas aktīvi iesaistās ne vien autoimūnu aknu slimību (autoimūnā hepatīta, primārās biliārās cirozes, primārā sklerotizējošā holangīta) gadījumos, bet arī tad, ja aknu bojāšanu aizsāk tālu no imūnsistēmas stāvošs ierosinātājs. Apbrīnojami, ka alkohols, vīrusi, medikamenti, taukskābes (kas aknās nokļūst centrālās aptaukošanās gadījumos) var satracināt šos kaušļus, un aknu bojājums tad vairs nav tikai toksīna radīts, bet savu postošo spēku parādījusi arī aknu imūnā sistēma. Piemēram, hroniska vīrusu hepatīta gadījumā aknu ciroze rodas ne tik daudz vīrusa postošās ietekmes dēļ, bet agresīvu spēku ieguvušās aknu imūnās sistēmas pastrādāto nedarbu rezultātā utt.
Ābele ziedonī. Tātad vēl viens pavasaris. Protams, Dr. INGŪNAI LIEPAI, Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētājai, ir strukturēts darba kalendārs ar obligāto pasākumu ierakstiem. Un ir kalendārs ar ģimenes plānotajām aktivitātēm. Dr. Liepai medicīnā rit 46. gads, no tiem 26 gadi — slimnīcu vadītājas amatā. Vispirms Alojas slimnīcā, kura vairs nepastāv, tad 12 gadus Vidzemes slimnīcā Valmierā, beidzamos gandrīz 11 gadus — Cēsu klīnikā.
Šī gada 15. maijā darbu sākusi profesora Skrides Sirds klīnika ar pieredzējušo un augsti kvalificēto ārstu, māsu un veselības aprūpes speciālistu komandu.
Pērnā gada rudenī bērnu kardioloģe Dr. LUĪZE AUZIŅA četras nedēļas pavadīja Bostonas Bērnu slimnīcas kardioloģijas intensīvās terapijas nodaļā. Te viņai bija iespēja redzēt ne vien to, kā unikālā programmā tiek risinātas ļoti sarežģītas, kompleksas iedzimtas sirdskaites, bet arī organizatoriskas nianses, piemēram, cik ļoti tiek domāts par pacienta un viņa ģimenes emocionālo labsajūtu.
Pēcdzemdību periods pamatoti tiek uzskatīts par vienu no sarežģītākajiem, daudzpusīgākajiem un ārkārtīgi jūtīgiem apstākļiem sievietes dzīvē. Bērna piedzimšana var izraisīt dažādas spēcīgas emocijas no sajūsmas un prieka līdz bailēm un satraukumam. Diemžēl šo notikumu nereti aizēno psihisko traucējumu rašanās mātei.
Standarta transtorakāla ehokardiogrāfija ir viens no pamata izmeklējumiem sirds mazspējas diagnostikā (1. attēls). [1] Ja pacientam ar sirds mazspējai raksturīgiem simptomiem un/vai klīniskām pazīmēm* transtorakālā ehokardiogrāfijā tiek konstatēta samazināta kreisā kambara izsviedes frakcija (EF [ejection fraction] < 40 %), šaubām par sirds mazspējas diagnozi nevajadzētu būt un atliek tikai precizēt sirds mazspējas iemeslu un sākt atbilstošu ārstēšanu.