Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Noslēdzies līdz šim vērienīgākais pētījums par pēcdzemdību depresijas atpazīšanu, aprūpes un ārstēšanas uzlabošanu Latvijā. Pētījumā noskaidrots, cik izplatīta ir pēcdzemdību depresija Latvijā, noteikti tās riska faktori, pielāgoti divi skrīninga instrumenti, kā arī noskaidrots sieviešu viedoklis par piedāvāto jauno aprūpes modeli. Pētījumu veica Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedra sadarbībā ar Rīgas Dzemdību namu.
Aptuveni viena no sešām sievietēm saskaras ar pēcdzemdību depresijas (PPD) simptomiem divus mēnešus pēc ķeizargrieziena. Daži dzemdību faktori, piemēram, ārkārtas ķeizargrieziens pirms dzemdību sākuma, ķeizargrieziens pēc dzemdību inducēšanas, sociālā atbalsta trūkums operāciju zālē un spēcīgas pēcdzemdību sāpes, ietekmē šī riska iespējamību.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Zinātniskais institūts sadarbībā ar Latvijas Universitāti, Rīgas Dzemdību namu un citām Latvijas ārstniecības iestādēm ir sācis pētījumu “Instrumenta izstrādāšana un validēšana pēcdzemdību depresijas riska faktoru novērtēšanai”, kas tiek realizēts Valsts pētījumu programmas ietvarā.
Pēcdzemdību periods pamatoti tiek uzskatīts par vienu no sarežģītākajiem, daudzpusīgākajiem un ārkārtīgi jūtīgiem apstākļiem sievietes dzīvē. Bērna piedzimšana var izraisīt dažādas spēcīgas emocijas no sajūsmas un prieka līdz bailēm un satraukumam. Diemžēl šo notikumu nereti aizēno psihisko traucējumu rašanās mātei.
Jauna pētījuma rezultāti liecina, ka mātes depresijas simptomi, iespējams, sākas grūtniecības laikā vai pirms tās, un trajektorijas paliek stabilas visā perinatālajā un pēcdzemdību periodā.
Hormonālais jutīgums var būt kā riska faktors dažu depresīvo traucējumu attīstībā sievietēm – tas novērots dažādās menstruālā cikla fāzēs, perimenopauzē, pēc dzemdībām un sākot lietot hormonālo kohntracepciju. Līdz šim ievākts neliels daudzums pētījumu, kas atbalstītu depresīvu epizožu saistību ar sievietes reproduktīvo ciklu.
Agrīnā pēcdzemdību periodā vai pēc izrakstīšanās no stacionāra var rasties vairāki veselības sarežģījumi, kas var attīstīties pirmajās dienās pēc dzemdībām, bet var izpausties arī vēlāk. Šajā rakstā sniegts pārskats par biežākajām komplikācijām pēcdzemdību periodā. Šoreiz aplūkojam plašāku iespējamo neiroloģisko, uroģenitālo, proktoloģisko un citu komplikāciju loku.
Pētījumā ar gandrīz 5000 sieviešu atklāja, ka vienai no četrām sievietēm novēro augsta līmeņa depresīvus simptomus kādā brīdī trīs gadu periodā pēc dzemdībām. Pārējām sievietēm novēro zema līmeņa depresīvus simptomus trīs gadu periodā.
Pēcdzemdību periods ilgst 6—8 nedēļas pēc dzemdībām. Grūtniecības laikā sievietes organismā notiek fizioloģiskas pārmaiņas, kas aptuveni 42 dienās atgriežas pirmsdzemdību stāvoklī, tomēr ne vienmēr šajā periodā sievietes organisms atkal funkcionē tāpat kā pirms dzemdībām. Dažos literatūras avotos minēts, ka post partum periods ilgst pat 12 mēnešus pēc bērna dzimšanas.
Pēcdzemdību depresija ir saistīta ar atopiskā dermatīta (AD) attīstību bērniem un pusaudžiem, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Dermatitis.
Cilvēki divreiz biežāk pareizi atpazīst pēcdzemdību depresiju sievietēm nekā vīriešiem, secināts pētījumā.
Ir zināms, ka sievietēm ir paaugstināts depresijas attīstības risks pēcdzemdību periodā, kad mainās hormonu līmenis, bet par to, vai depresijas attīstības risks ir saistīts ar pirms menopauzes periodu, līdz šim trūka pierādījumu un ieteikumu, kā atklāt un ārstēt šos gadījumus.
Sabiedrībā joprojām valda paaudžu paaudzēs nostiprinājusies stigma par psihiatriskām slimībām kā biedu un kaut ko apkaunojošu. Pacients nemeklē speciālista palīdzību, neieklausās ģimenes ārsta rekomendācijās. Tāpēc cieš gan pacienta dzīves kvalitāte, gan līdzcilvēki.
Urīnceļu infekcija (UCI) ir viena no biežākajām diagnozēm ģimenes ārsta praksē. Ikdienā tā šķiet pazīstama un salīdzinoši vienkārša problēma, tomēr tieši šajā jomā bieži sastopama gan hiperdiagnostika, gan nepamatota antibiotiku lietošana. Vienlaikus UCI ir situācija, kuras gadījumā ģimenes ārstam jāspēj ātri atšķirt relatīvi nekaitīgu nekomplicētu cistītu no potenciāli smagas sistēmiskas infekcijas. [1; 4]
63 % Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka ikdienā kustas par maz. To apliecina jaunākā pētījuma "Mana Aptieka & Apotheka Veselības indekss” dati. Turpretī 33 % respondentu uzskata, ka viņu fizisko aktivitāšu daudzums ir pietiekams, bet tikai 1 % aptaujāto norāda, ka kustas pārāk daudz.
Pacientiem ar gastroezofageālā atviļņa slimību (GERS) augstāks trauksmes līmenis bija statistiski nozīmīgi saistīts ar sliktāku atbildes reakciju uz protonu sūkņa inhibitoru (PSI) terapiju, un visizteiktākā šī ietekme bija pacientiem bez objektīviem atviļņa pierādījumiem pēc Lyon Consensus 2.0 kritērijiem.
Sāpes gluteālajā apvidū ir izplatīta problēma, kas var ietekmēt ikdienas aktivitātes, piemēram, sēdēšanu, staigāšanu vai citas. Lai gan sākotnēji diskomforts var šķist neliels, pastāvīgas sāpes var ietekmēt indivīda mobilitāti un dzīves kvalitāti. Izpratne par to, kas izraisa sāpes gluteālajā apvidū, ir būtiska pareizai ārstēšanai un profilaksei. Šajā rakstā tiks apskatīta tikai daļa no patoloģijām, kas var izraisīt gluteālās sāpes un būt par diferenciāldiagnozi radikulārām sāpēm.
Izteikts pieņēmums, ka transporta radīta trokšņa ekspozīcija varētu būt riska faktors Parkinsona slimības (PS) attīstībai, bet epidemioloģiskie pierādījumi ir ierobežotā daudzumā un nepilnīgi. Lai izpētītu, vai ilgtermiņa satiksmes trokšņa ekspozīcija ir saistīta ar augstāku PS risku, veikts prospektīvs kohortas pētījums Dānijā no 2000.-2017.gadam.
