Jaunie zinātnieki stāsta par viņas spēju pakāpties un pārkāpt pieņemtās robežas, ko uzbūvējam savā prātā. Akadēmiķe Dr. habil. med. JEKATERINA ĒRENPREISA, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece, spēj vienkārši, bez patosa runāt par būtiskām, sarežģītām lietām, par dzīves virsuzdevumu. Par vēža šūnas nemirstību. Un atvadoties sirsnīgi saka: es jūs nepabaroju ar zupu...
Rosīgi enerģisks kungs ar vērīgām, laipnām acīm. Viņa vadītais uzņēmums “Medicīnas centrs ARS” nākamā gada janvārī svinēs 30 gadu jubileju. Nule kā īstenots arī sens sapnis — arvien jaudīgāk Jāņa Asara ielā atjaunotajās Sarkanā Krusta slimnīcas telpās darbojas “ARS Diagnostikas klīnika”. “Mēs esam metušies uz tiem arhitektūras pieminekļiem,” smaidīdams saka pats sapņa īstenotājs MĀRIS ANDERSONS.
Viņi nav latvieši, taču jau vairāk nekā desmit gadus par savām mājām sauc Latviju. Iemantojuši ne vien pacientu uzticēšanos, bet nopelnījuši arī profesionālu cieņu kolēģu acīs.
Rīgas 1. slimnīcas endoskopijas nodaļas vadītājs ARMĪNS KRAUZE jau četrdesmit gadus strādā šo darbu, pēc liekas popularitātes nealkst un māk novērtēt savas specialitātes nozīmi. Savējo viņš uzskata par veiksmes stāstu, jo visus šos gadus, ja neskaita dažus “sānsoļus”, strādājis tikai vienā — Rīgas pilsētas 1. slimnīcā.
Pediatre un bērnu infektoloģe, bērnu gastroenteroloģe, Latvijas Pediatru gastroenterologu asociācijas priekšsēdētāja IEVA PUĶĪTE pediatriju esot izvēlējusies tāpēc, ka domājusi — ar bērniem strādāt ir priecīgāk. Patīk, ka bērni ir tieši, nesamāksloti, neliekuļo.
Kad IVETA GOLUBOVSKA, būdama 3. kursa studente, vēroja, kā strādā mediķi Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļā, viņai gluži kā zibens spēriens galvā iešāvās doma — šī ir mana vieta! To aptvērusi, viņa mērķtiecīgi rīkojās, lai pietuvotos savam sapnim. Un tas viņai izdevies par visiem simt procentiem.
ILZE KREICBERGA neonatoloģijai veltījusi vairāk nekā 30 gadu. Pievērsties šai medicīnas jomai viņu mudinājis kāds personīgs notikums, bet, kad pēc obligātās sadales viņa, dzimusi rīdziniece, nonāca Dobeles slimnīcā, bija skaidrs: mazpilsētā viņa noteikti nepaliks.
Ir pavēla pievakare nedēļas nogalē, un Stradiņa slimnīcas ķirurgs, Latvijā līdz šim vienīgās veiktās aknu transplantācijas grupas koordinators JĀNIS VILMANIS var rezumēt dienā paveikto.
Profesors VALDIS PĪRĀGS, Valsts pētījumu programmas biomedicīnā vadītājs, Latvijas Universitātes Senāta stratēģijas komisijas vadītājs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs, ir pārliecināts: šis Latvijai ir iespēju laiks uzņemties jaunus pienākumus medicīnā un zinātnē. Latvieši nav “maza tauta”.
Savos gandrīz piecdesmit medicīnā nostrādātajos gados ārste GUNTA ZAĶE paguvusi mainīt specializāciju, kā arī no ļoti smagas medicīnas nodaļas pāriet uz citu, kur bez mediķa prasmes nepieciešams arī mākslinieciskums. Šobrīd Gunta Zaķe praktizē kā otolaringoloģe medicīnas sabiedrībā ARS, klīnikā Premium Medical un ir viena no trim Latvijas foniatriem, kas konsultē Latvijas Nacionālās operas māksliniekus.
Vasaras vidū Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte tika pie jauna dekāna. Ar balsu vairākumu šajā amatā ievēlēja neirologu, Montesori pedagoģijas speciālistu, pedagoģijas zinātņu maģistru, docentu LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, asociēto profesoru VALDI FOLKMANI. Profesoram ir labestīgas, laipnas acis un ļoti silta valoda. Viņam piemīt inteliģenta vienkāršība un īpaša cilvēku jušana.
Profesors, medicīnas zinātņu doktors VIESTURS BOKA darba mūžu veltījis trim svarīgām medicīnas jomām — praktizējis kā ķirurgs, 25 gadus nodarbojies ar medicīnas administrēšanu, kā arī izglītojis nākamās mediķu paaudzes. Desmit gadus viņš ir pie Latvijā lielākās slimnīcas — Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas vadības stūres.
Dažkārt TV reklāma var iegriezt dzīvi burtiskā nozīmē. NBS Medicīnas nodrošinājuma centra komandiere, majore ārste ĒRIKA DILĀNE savulaik armijā nokļuva, reklāmas uzrunāta. Nu viņa pabijusi jau piecās starptautiskās misijās — Afganistānā un Centrālāfrikas Republikā. Centrālāfrikā — tieši Ebolas vīrusa uzliesmojuma laikā.
Psihiatrs, profesors, Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs ELMĀRS RANCĀNS kopš bērna kājas jau zināja, ka būs ārsts. Daudz laika pavadīdams darbā pie mātes, psihiatres Regīnas Rancānes, viņš labi iepazina slimnīcas vidi. Specialitātes izvēles pamatā bija kāds konkrēts notikums un pārliecība, ka tad, ja ir vesels gars, arī miesa būs vesela.
Ābele ziedonī. Tātad vēl viens pavasaris. Protams, Dr. INGŪNAI LIEPAI, Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētājai, ir strukturēts darba kalendārs ar obligāto pasākumu ierakstiem. Un ir kalendārs ar ģimenes plānotajām aktivitātēm. Dr. Liepai medicīnā rit 46. gads, no tiem 26 gadi — slimnīcu vadītājas amatā. Vispirms Alojas slimnīcā, kura vairs nepastāv, tad 12 gadus Vidzemes slimnīcā Valmierā, beidzamos gandrīz 11 gadus — Cēsu klīnikā.
Par sāpēm mugurā dzīves laikā sūdzas līdz 80 % cilvēku. Tas ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki vēršas pie ģimenes ārsta, un arī galvenais darbnespējas iemesls pasaulē. [1; 2] Sāpes mugurā un jo īpaši muguras lejasdaļā ietekmē kā nodarbinātos un viņu ģimenes, tā arī vairākus industriālos sektorus un valstu ekonomiku. Muguras sāpju dēļ Lielbritānijā vidēji tiek zaudēti 4,9 miljoni, Zviedrijā — 28 miljoni, ASV — 100 miljoni darba dienu gadā. [2]
Šī gada 15. maijā darbu sākusi profesora Skrides Sirds klīnika ar pieredzējušo un augsti kvalificēto ārstu, māsu un veselības aprūpes speciālistu komandu.
Pēcdzemdību periods pamatoti tiek uzskatīts par vienu no sarežģītākajiem, daudzpusīgākajiem un ārkārtīgi jūtīgiem apstākļiem sievietes dzīvē. Bērna piedzimšana var izraisīt dažādas spēcīgas emocijas no sajūsmas un prieka līdz bailēm un satraukumam. Diemžēl šo notikumu nereti aizēno psihisko traucējumu rašanās mātei.
Pērnā gada rudenī bērnu kardioloģe Dr. LUĪZE AUZIŅA četras nedēļas pavadīja Bostonas Bērnu slimnīcas kardioloģijas intensīvās terapijas nodaļā. Te viņai bija iespēja redzēt ne vien to, kā unikālā programmā tiek risinātas ļoti sarežģītas, kompleksas iedzimtas sirdskaites, bet arī organizatoriskas nianses, piemēram, cik ļoti tiek domāts par pacienta un viņa ģimenes emocionālo labsajūtu.