“Mierīgas dienas mums ir reti, ja nu vienīgi tās, kad notiek aparatūras apkope,” — tā darba ritmu Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Invazīvās radioloģijas nodaļā lakoniski raksturo nodaļas vadītāja SANITA PONOMARJOVA.
Līdzgaitnieki neiroloģi BENITU ZELTIŅU raksturo kā komandas cilvēku, kas risinājumus rod sadarbībā. Arī sarunas gaitā daktere vairākkārt uzsver kopdarba nozīmi un sauc daudzu kolēģu vārdus. Par pacientu viņa cīnās līdz beidzamajam arī šķietami bezcerīgos gadījumos, jo cerība ir katram.
Pēc oficiālās statistikas nedaudz virs trīsdesmit, bet pēc darbinieku vērtējuma — ap septiņdesmit procentiem neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumu ir sekundāri. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta jaunā vadītāja LIENE CIPULE ir apņēmības pilna šo skaitu mazināt.
Zināmā mērā tā bija nejaušība, ka VILNIS SOSĀRS 1984. gadā sāka strādāt Latvijas Onkoloģijas centrā. Tas tikko bija atvērts, trūka speciālistu, bet jaunajam dakterim pēc nepiepildītā sapņa par kardioloģiju vajadzēja darbu. Pirmajā gadā ne reizi vien gribējis pamest onkoloģiju, taču pirmajā darbavietā viņu noturēja vecāko kolēģu atbalsts, pamazām uzkrātā pieredze un modusies interese par onkoloģiju.
Liepājā ķirurgs VIESTURS ROZĪTIS ir zināms labi. Ienācējs, kurš kļuvis par savējo. Viņš pats gan saka: vislabprātāk gribētu palikt anonīms — lai runā darbi. Diemžēl provincē tas nav iespējams. Bet, runājot par īpašībām, kas ķirurgam vajadzīgas visvairāk, kā pašu galveno viņš nosauc drosmi.
RAKUS Tuberkulozes un plaušu slimību diferenciāldiagnostikas nodaļas vadītāja INETA GRĪSLE uzskata, ka viena no viņas dzīves veiksmēm ir pareizi izvēlēta profesija. Šis svarīgais faktors un saliedētā nodaļas darbinieku komanda ir “komplekts”, kas ļauj ar prieku iet uz darbu. Un vienlaikus viņa neslēpj, ka nākamajā dzīvē labprāt pievērstos jurisprudencei. Jo patīk uzstāties, risināt problēmas.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja ARTA BĀRZDIŅA skolas gados plānojusi pievērsties vācu valodas studijām. Bet plānus kardināli mainīja liktenis jeb gadījums. Iespējams, esam zaudējuši nevainojamu vācu valodas speciālisti, toties ieguvuši spēcīgu anestezioloģi reanimatoloģi, kas glābj mūsu pašus mazākos un neaizsargātākos.
RSU Medicīnas fakultātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras profesorei INĀRAI LOGINAI aizvadītais gads bija jubileju gads: 40 gadu, kopš viņa beigusi Stradiņa universitāti (tolaik Rīgas Medicīnas institūtu), un 25 gadi kopš darba gaitu sākuma Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Rudenī viņa saņēma pirmā latviešu zinātnieka profesora Dāvida Hieronīma Grindeļa balvu par mūža ieguldījumu neiroloģijā un algoloģijā.
Pēc divdesmit viena gada farmācijas biznesā, kur vadīja starptautiskas komandas, VALTS ĀBOLS piekrita jaunam izaicinājumam — kļuva par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāju. Jau kādu laiku briedis pārmaiņām karjerā, bija gatavs tām. Nebaidās no atbildības un pārmaiņām, no kurām ieguvēji būtu tie, par kuriem ir atbildīgs.
Piedzimstot mēs neizbēgami sākam ceļu pretī novecošanai. Kāda ir mūsu attieksme pret vecumu, kādas priekšrocības ir gadiem un kas ir laimīgas novecošanas pamatā?
Sarunai fonā aiz loga saule mijas ar stipru lietu — gluži kā dzīvē, kurai jāpielāgojas. Runājam par sajūtām: valstsvīra, ārsta, bērnības, pacienta. Sajūtas dzīvē ir svarīgākās — tā teiks eksprezidents.
Gandrīz var apgalvot, ka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Uroloģijas nodaļas vadītājs Dr. SAMUILS GORDINS medicīnā ir kopš bērna kājas, jo sāka strādāt par sanitāru pusaudža vecumā, darbu apvienojot ar mācībām 2. medicīnas skolā. Agri iepazina, ko īsti nozīmē ārsta darbs, cik bieza tā garoza.
ILZE APINE, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Diagnostiskās radioloģijas dienesta vadītāja, Latvijas Ultrasonogrāfistu asociācijas viceprezidente, RSU doktorante. Māca ne vien studentus, bet arī pieredzējušus ārstus. Joprojām spēlē klavieres, vairs gan nemodinot kaimiņus trijos naktī. Patīk būt starp cilvēkiem, kuri atver robežas. Ar domāšanu “ne iekš kastes”.
Profesors GUNTIS BAHS, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes dekāns un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Internās klīnikas vadītājs, intervijas laikā ārstus raksturo kā “medicīnas skartos”. Kā ir būt medicīnas skartajam? Un kādu gribētos izaudzināt jauno mediķu paaudzi?
Ābele ziedonī. Tātad vēl viens pavasaris. Protams, Dr. INGŪNAI LIEPAI, Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētājai, ir strukturēts darba kalendārs ar obligāto pasākumu ierakstiem. Un ir kalendārs ar ģimenes plānotajām aktivitātēm. Dr. Liepai medicīnā rit 46. gads, no tiem 26 gadi — slimnīcu vadītājas amatā. Vispirms Alojas slimnīcā, kura vairs nepastāv, tad 12 gadus Vidzemes slimnīcā Valmierā, beidzamos gandrīz 11 gadus — Cēsu klīnikā.
Par sāpēm mugurā dzīves laikā sūdzas līdz 80 % cilvēku. Tas ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki vēršas pie ģimenes ārsta, un arī galvenais darbnespējas iemesls pasaulē. [1; 2] Sāpes mugurā un jo īpaši muguras lejasdaļā ietekmē kā nodarbinātos un viņu ģimenes, tā arī vairākus industriālos sektorus un valstu ekonomiku. Muguras sāpju dēļ Lielbritānijā vidēji tiek zaudēti 4,9 miljoni, Zviedrijā — 28 miljoni, ASV — 100 miljoni darba dienu gadā. [2]
Šī gada 15. maijā darbu sākusi profesora Skrides Sirds klīnika ar pieredzējušo un augsti kvalificēto ārstu, māsu un veselības aprūpes speciālistu komandu.
Pēcdzemdību periods pamatoti tiek uzskatīts par vienu no sarežģītākajiem, daudzpusīgākajiem un ārkārtīgi jūtīgiem apstākļiem sievietes dzīvē. Bērna piedzimšana var izraisīt dažādas spēcīgas emocijas no sajūsmas un prieka līdz bailēm un satraukumam. Diemžēl šo notikumu nereti aizēno psihisko traucējumu rašanās mātei.
Pērnā gada rudenī bērnu kardioloģe Dr. LUĪZE AUZIŅA četras nedēļas pavadīja Bostonas Bērnu slimnīcas kardioloģijas intensīvās terapijas nodaļā. Te viņai bija iespēja redzēt ne vien to, kā unikālā programmā tiek risinātas ļoti sarežģītas, kompleksas iedzimtas sirdskaites, bet arī organizatoriskas nianses, piemēram, cik ļoti tiek domāts par pacienta un viņa ģimenes emocionālo labsajūtu.