Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Zinātnieki ir izstrādājuši jaunu sistemātisku pārskatu, lai neirologiem un citiem klīnicistiem apkopotu pierādījumus par epidurālajām steroīdu injekcijām un to, vai tās samazina sāpes un invaliditāti cilvēkiem ar noteiktiem hronisku muguras sāpju veidiem.
Plīsusi vēdera aortas aneirisma ir dzīvībai ļoti bīstams stāvoklis. Ja cilvēks netiek operatīvi nogādāts specializētā ārstniecības iestādē, mirstības rādītāji ir ļoti augsti — līdz pat 90%. Dažkārt pat mediķi prehospitālā posmā var šo patoloģiju neatpazīt un kļūdīties novērtējumā. Dr. med. Patrīcija Ivanova, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurģe un Dr. Aina Kratovska, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Radioloģijas centra vadītāja, invazīvā radioloģe vērš uzmanību uz būtiskāko informāciju, kas jāzina katram klīnicistam.
Sākot sarunu par aksiālo spondilartrītu (aSpA), jāpiemin, ka tā ir viena no divām SpA apakšgrupām. Šī klasifikācija tika ieviesta 21. gadsimta sākumā, iedalot SpA divās daļās: galvenokārt ar aksiālo izpausmi (ietverot mugurkaulu, krūškurvi, iegurni) un galvenokārt ar perifēro izpausmi (ietverot ekstremitātes). [1; 2]
Pētījums pierādīja, ka ikdienas sēdēšanas samazināšana sešu mēnešu laikā novērsa muguras sāpju saasināšanos. Rezultāts nostiprina pašreizējo izpratni par saistību starp fizisko aktivitāti un muguras sāpēm, kā arī ar muguras sāpēm saistītiem mehānismiem.
Deģeneratīva jostas daļas spondilolistēze ir viena skriemeļa izslīdēšana attiecībā pret zemāk esošo, kas parasti rodas 50 gadus veciem un vecākiem cilvēkiem, biežāk – sievietēm. Mugurkaula kanāla sašaurināšanās (stenoze) rada sāpes kājās un mugurā, neirogēnu klaudikāciju, kā arī ierobežo fiziskās funkcijas. Attiecīgās problēmas sākotnēji cenšas ārstēt konservatīvi, bet nesekmīgas taktikas vai izteiktu simptomu gadījumos veic dažāda apjoma ķirurģisku ārstēšanu.
Par sāpēm mugurā dzīves laikā sūdzas līdz 80 % cilvēku. Tas ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki vēršas pie ģimenes ārsta, un arī galvenais darbnespējas iemesls pasaulē. [1; 2] Sāpes mugurā un jo īpaši muguras lejasdaļā ietekmē kā nodarbinātos un viņu ģimenes, tā arī vairākus industriālos sektorus un valstu ekonomiku. Muguras sāpju dēļ Lielbritānijā vidēji tiek zaudēti 4,9 miljoni, Zviedrijā — 28 miljoni, ASV — 100 miljoni darba dienu gadā. [2]
Akūtu muguras lejasdaļas un kakla daļas sāpju gadījumā bieži tiek lietoti opioīdi, taču trūkst pamatotu pierādījumu, lai atbalstītu šādu terapijas taktiku. Šajā pētījuma analizēta opioīdu īstermiņa lietošanas efektivitāte akūtu muguras sāpju (kakla un lejasdaļā) pārvaldībā.
Sāpes muguras lejasdaļā ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc ģimenes ārstu apmeklē cilvēki darbspējīgā vecumā. Iespējams, pacienti nereti tiktu galā arī paši, bet ir nepieciešama darbnespējas lapa...
Muguras sāpju pacientiem ir augstāks predispozīcijas risks tādiem psihiskās veselības traucējumiem kā depresija un trauksme. Šiem pacientiem bieži vien ir sliktāka ar veselību saistītā dzīves kvalitāte. Sāpju vizuāla attēlošana jeb sāpju lokācijas norādīšana zīmējot uz cilvēka shematiska attēla ir vienkāršs, bieži izmantots anamnēzes ievākšanas rīks, ko veselības aprūpes speciālists var lūgt pacientam izpildīt. Šajā pētījumā tiek analizēts, vai šie zīmējumi var būt palīdzoši kā sijājošās diagnostikas rīks, meklējot trauksmes, depresijas vai pazeminātas dzīves kvalitātes pazīmes pacientiem ar muguras sāpēm.
Aptuveni katrs piektais Eiropas iedzīvotājs cieš no mērenām vai stiprām hroniskām sāpēm. [24] Sāpes var mazināt pacienta kustīgumu, netieši ietekmēt slimības norises gaitu, mazināt imūnsistēmas efektivitāti, apetīti, koncentrēšanās spējas, miega kvalitāti un var ievērojami traucēt savstarpējās attiecībās ar līdzcilvēkiem.
Cilvēkiem ar cukura diabētu ir par 35 % augstāks muguras lejasdaļas sāpju risks un par 24 % augstāks muguras kakla daļas sāpju risks, salīdzinot ar cilvēkiem bez cukura diabēta.
Muguras sāpes ietekmē pacienta dzīves kvalitāti, funkcionālo stāvokli un darba spējas. [1] Sāpes muguras kakla daļā ir bieža sūdzība ārsta praksē. Dzīves laikā tās attīstās pat 70 % iedzīvotāju; izmaksas, kas saistītas ar izmeklēšanu, ārstēšanu un pacientu darbnespēju, tikai pieaug. [2]
Ārsta praksē nereti izskan sūdzības par muguras sāpēm. Tās ietekmē pacienta dzīves kvalitāti, funkcionālo stāvokli, darba spējas. [1] Muguras sāpes dzīves laikā pieredz 60—80 % cilvēku. [2]
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Doctus februāra numurā ieskatījāmies nelielā HOPS komplikāciju daļā, lielāko uzsvaru liekot uz HOPS paasinājuma atpazīšanu un ārstēšanu. Šajā numurā plašāks ieskats pulmonālās hipertensijas (PH) un hroniskas elpošanas mazspējas radītajos izaicinājumos. Raksta noslēgumā torakālā ķirurga skaidrojums par ķirurģisku komplikāciju radīto slogu HOPS pacientiem, kā arī ģimenes ārsta skatījums uz ikdienas sadarbību un līdzestību.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Kardiovaskulāras slimības (KVS) ir vadošais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē. Tās ir atbildīgas par aptuveni 1/3 nāves gadījumu globāli. Neskatoties uz plaši pieejamām rekomendācijas artreriālās hipertensijas skrīningā, diagnostikā un pārvaldībā, liela daļa pacientu paliek nediagnosticēti vai neārstēti. Zema līdzestība gan dzīvesstila izmaiņām, gan antihipertensīvo medikamentu lietošanai ir nozīmīgs faktors sliktai asinsspiediena kontrolei.
