Jauna pētījuma rezultāti liecina, ka mātes depresijas simptomi, iespējams, sākas grūtniecības laikā vai pirms tās, un trajektorijas paliek stabilas visā perinatālajā un pēcdzemdību periodā.
Hormonālais jutīgums var būt kā riska faktors dažu depresīvo traucējumu attīstībā sievietēm – tas novērots dažādās menstruālā cikla fāzēs, perimenopauzē, pēc dzemdībām un sākot lietot hormonālo kohntracepciju. Līdz šim ievākts neliels daudzums pētījumu, kas atbalstītu depresīvu epizožu saistību ar sievietes reproduktīvo ciklu.
Agrīnā pēcdzemdību periodā vai pēc izrakstīšanās no stacionāra var rasties vairāki veselības sarežģījumi, kas var attīstīties pirmajās dienās pēc dzemdībām, bet var izpausties arī vēlāk. Šajā rakstā sniegts pārskats par biežākajām komplikācijām pēcdzemdību periodā. Šoreiz aplūkojam plašāku iespējamo neiroloģisko, uroģenitālo, proktoloģisko un citu komplikāciju loku.
Pētījumā ar gandrīz 5000 sieviešu atklāja, ka vienai no četrām sievietēm novēro augsta līmeņa depresīvus simptomus kādā brīdī trīs gadu periodā pēc dzemdībām. Pārējām sievietēm novēro zema līmeņa depresīvus simptomus trīs gadu periodā.
Pēcdzemdību periods ilgst 6—8 nedēļas pēc dzemdībām. Grūtniecības laikā sievietes organismā notiek fizioloģiskas pārmaiņas, kas aptuveni 42 dienās atgriežas pirmsdzemdību stāvoklī, tomēr ne vienmēr šajā periodā sievietes organisms atkal funkcionē tāpat kā pirms dzemdībām. Dažos literatūras avotos minēts, ka post partum periods ilgst pat 12 mēnešus pēc bērna dzimšanas.
Pēcdzemdību depresija ir saistīta ar atopiskā dermatīta (AD) attīstību bērniem un pusaudžiem, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā Dermatitis.
Ir zināms, ka sievietēm ir paaugstināts depresijas attīstības risks pēcdzemdību periodā, kad mainās hormonu līmenis, bet par to, vai depresijas attīstības risks ir saistīts ar pirms menopauzes periodu, līdz šim trūka pierādījumu un ieteikumu, kā atklāt un ārstēt šos gadījumus.
Sabiedrībā joprojām valda paaudžu paaudzēs nostiprinājusies stigma par psihiatriskām slimībām kā biedu un kaut ko apkaunojošu. Pacients nemeklē speciālista palīdzību, neieklausās ģimenes ārsta rekomendācijās. Tāpēc cieš gan pacienta dzīves kvalitāte, gan līdzcilvēki.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Standarta transtorakāla ehokardiogrāfija ir viens no pamata izmeklējumiem sirds mazspējas diagnostikā (1. attēls). [1] Ja pacientam ar sirds mazspējai raksturīgiem simptomiem un/vai klīniskām pazīmēm* transtorakālā ehokardiogrāfijā tiek konstatēta samazināta kreisā kambara izsviedes frakcija (EF [ejection fraction] < 40 %), šaubām par sirds mazspējas diagnozi nevajadzētu būt un atliek tikai precizēt sirds mazspējas iemeslu un sākt atbilstošu ārstēšanu.
Kopš brīža, kad Endrjū Teilors Stils lika pamatus osteopātiskajam skatījumam uz slimību un cilvēka ķermeni, osteopātija kā ārstēšanas metode ir kļuvusi par šā brīža medicīniskās aprūpes neatņemamu sastāvdaļu. [1] Ārsta osteopāta galvenā loma ir palīdzēt ķermenim veicināt normālus fizioloģiskos procesus, kas atbild par labvēlīgas vides uzturēšanu katrai ķermeņa šūnai un, ja nepieciešams, cīnīties ar patoloģiskiem procesiem, kas traucē šai videi. [2; 14]
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Protonu sūkņa inhibitori (PSI), ko izmanto skābes refluksa kontrolei, ir saistīti ar palielinātu migrēnas un citu smagu galvassāpju risku, liecina jauna pētījuma rezultāti.