Apakšējo elpceļu infekcijas, t.sk. sadzīvē iegūta pnemonija (SIP) ir ceturtais biežākais iemesls hospitalizācijai. Līdz šim maz zināms, cik bieži pacientiem slimnīcas etapā SIP diagnoze noteikta neatbilstīgi un kādi riska faktori varētu būt atbildīgi par šādu notikumu gaitu.
Ir maz zināms par ieguvumiem no statīnu terapijas gados vecākiem pieaugušajiem ar demenci. Pētījuma mērķis bija novērtēt statīnu lietošanas nozīmi visu cēloņu mirstībā pansionāta iemītniekiem ar un bez demences.
Cilvēkiem, kuriem kādā dzīves posmā bijis herpesvīruss, ir divreiz lielāka iespēja saslimt ar demenci nekā tiem, kuri nekad nav bijuši inficēti. Jauns pētījums apstiprina iepriekšējo pētījumu rezultātus par to, vai herpesvīruss var būt iespējamais demences riska faktors.
Pētījumi par D vitamīna efektu uz demences iznākumiem līdz šim bijuši ar dažādiem rezultātiem un svarīgiem ierobežojumiem ticamības izvērtēšanai. Tāpēc pētījumi turpinās un speciālisti no Apvienotās Karalistes skaidroja, vai D vitamīna statuss serumā un tā lietošana saistīta ar visu iemeslu demences, Alcheimera slimības un vaskulāras demences sastopamību.
Liela un ilgstoša populācijā balstīta pētījuma rezultāti liecina, ka pacientiem vecumā virs 50 gadiem ar klīniski noritošu Helicobacter pylori infekciju (CAHPI) ir par 11 % paaugstināts Alcheimera slimības (AD) risks.
Viegli kognitīvi traucējumi var būt demences prodroma stāvoklis. Retrospektīvā novērojumu pētījumā Kanādā tika novērtēts, vai kādam no šobrīd izmantotajiem antihipertensīvās terapijas medikamentiem piemīt arī no demences attīstības aizsargājošs efekts.
Koronārā sirds slimība jaunākā vecumā ir saistīta ar paaugstinātu demences, Alcheimera slimības un vaskulāras demences risku.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežāk sastopamā aritmija pasaulē ar skaidri zināmu insulta risku. Mazāk atpazīta ir PM saikne ar kognitīvu disfunkciju un/vai demenci. Kaut arī pastāv pārklāšanās starp PM un kognitīvu traucējumu riska faktoriem, pierādīts, ka PM neatkarīgi paredz incidentas demences attīstību.
Atopiskais dermatīts (AD) ir bieži sastopama hroniska iekaisīga ādas slimība, kas skar arī pieaugušo populāciju visā pasaulē. Jaunākās publikācijās izteikta hipotēze, ka AD varētu būt saistīts ar kognitīvas disfunkcijas attīstību, bet pieejamie individuālo pētījumu rezultāti ir nepilnīgi. Šajā sistemātiskajā pārskatā un meta–analīzē izvērtēta AD un kognitīvās disfunkcijas saistība vidēja un vecāka gadagājuma pacientu vidū.
Sēdošu dzīvesstilu bieži saistām ar paaugstinātu kardiometabolisko slimību un mirstības risku, bet vai jāmeklē saistība arī ar demences attīstību?
Pētījumā ar dvīņu pāriem pierādīts, ka smadzeņu satricinājums agrīnā dzīves posmā ir saistīts ar zemākiem rādītājiem domāšanas un atmiņas prasmju pārbaudēs gadu desmitiem vēlāk, kā arī ar straujāku šo rādītāju samazināšanos, salīdzinot ar dvīņiem, kuriem nebija smadzeņu satricinājuma vai traumatiski smadzeņu bojājumi.
Demence ir diagnoze, kas maina ne tikai pacienta un līdzcilvēku dzīves kvalitāti, bet arī līdz šim lietoto medikamentu lietošanas paradumus, ietekmējot hronisku slimību pārvaldības procesu un zāļu lietošanas drošumu.
Depresijas simptomi vēlīni dzīves laikā saistīti ar potenciāli līdzpastāvošu demences diagnozi – daļā gadījumu depresija var būt pirmais preklīniskais demences simptoms. Šajā pētījumā tika skaidrots, vai depresija, kas sākusies dzīves laikā agrīni vai vidējā vecumā arī saistāma ar paaugstinātu demences risku.
Neirodeģeneratīvo slimību izraisīti psihotiskie simptomi ievērojami paaugstina slimības radīto slogu gan pacientam, gan aprūpētājam. Izteikta hipotēze, ka holīnesterāzes inhibitori varētu būt efektīvs līdzeklis psihotisko simptomu ārstēšanā šai pacientu grupai.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Sasniegumi pediatriskās onkoloģijas pārvaldībā un ārstēšanā rezultējušies pieaugošā izdzīvojušo populācijā. Kaut arī ir veikti plaši pētījumi par šo onkoloģisko pacientu īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa somatisko veselību, ziņojumi par psihosociālu reintegrāciju bieži vien ir konfliktējoši. Šā pētījuma mērķis bija veikt visaptverošu pārskatu un analīzi par pediatrisko onkoloģiju pārdzīvojušiem (childhood cancer survivors (CCS)) un to socioekonomisko situāciju pieaugušā vecumā salīdzinot ar vienaudžiem, ko onkoloģiska slimība nav skārusi.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
