Mūsdienās jebkurš klīnicists sastopas ar multimorbīdiem pacientiem. Gan ģimenes ārsti, gan citi speciālisti ikdienā bieži redz pacientu, kam ir vairākas slimības dažādās orgānu sistēmās un diemžēl nepieciešama polifarmācija. Kardiovaskulārās slimības ir nozīmīgs sabiedrības veselības slogs gan Latvijā, gan pasaulē, un primāra un sekundāra profilakse ar statīniem ir indicēta plašam pacientu lokam. Dažbrīd rodas jautājums — vai šīs konkrētās slimības gadījumā statīnu lietošana būs droša?
Kuram pacientam drīzāk izvēlēsieties tiešos orālos antikoagulantus (TOAK), bet kam — varfarīnu? Kā nieru funkcija un aknu rādītāji ietekmē antikoagulanta izvēli? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild kardiologs prof. Oskars kalējs.
Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
32 000 dalībnieku, 5400 ekspertu un lektoru — tik plašs pulks nozares entuziastu no 30. augusta līdz 2. septembrim tikās Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā Londonā. Arī Doctus bija iespēja pieslēgties notikumiem attālināti, lai varam lasītājiem pastāstīt par jaunumiem vadlīnijās. Oktobra numurā sniedzām ieskatu par izmaiņām arteriālās hipertensijas vadlīnijās, šoreiz pievēršamies priekškambaru mirdzēšanai (PM) — biežākajai aritmijai pasaulē.
Priekškambaru mirdzēšanas (PM) izplatība pieaug visā pasaulē, – aprēķināts, ka šobrīd zināmi aptuveni 63,6 miljoni pacientu ar prevalentu PM. Risks iegūt PM pastāv katram trešajam pasaules iedzīvotājam, turklāt ~30 % PM pacientu ir asimptomātiska. Bet mēs zinām, ka arī asimptomātika PM nav nekaitīgs līdzās gājējs – tā paaugstina insulta risku, mirstību, tajā pašā laikā labi reaģē uz terapiju. Jaunākās ESC vadlīnijas atbalsta dažādu modernu ierīču izmantošanu sirds ritma uzraudzībā. Tomēr pierādījumi par klīnisko efektivitāti un optimālajām skrīninga metodēm ir ierobežotā daudzumā.
Pacienti ar priekškambaru mirdzēšanu (PM) var piedzīvot išēmisku insultu neskatoties uz antikoagulantu terapiju. Šajā pētījumā skaidrots, vai perorālu antikoagulantu pārtraukšana PM pacientam saistīta ar paaugstinātu rekurenta išēmiska insulta risku.
Biežākais iemesls neatliekamai hospitalizācijai kardiovaskulāru iemeslu dēļ rietumu pasaulē šobrīd ir priekškambaru mirdzēšana (PM). Izvēloties PM ārstēšanas stratēģiju konkrētam pacientam, jāizvērtē simptomi, slimības ilgums, blakusslimības un pacienta vēlmes, līdzestība, kā arī ar ārstēšanas metodi saistītie riska faktori.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) un aptaukošanās ir līdzpastāvošas problēmas ar pieaugošu izplatību sabiedrībā. Aptaukošanās ir saistīta ar neveiksmīgu kardioversiju PM gadījumā, kad tiek izmantots standarta vienkāršais (single) komplekts ar defibrilatora elektrodiem – pat pie augstām izlādēm. Šajā pētījumā salīdzināta efektivitāte un drošums divkāršai tiešas strāvas kardioversijai (dual direct-current cardioversion [DCCV]), izmantojot divus elektrodu komplektus.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežāk sastopamā aritmija pasaulē ar skaidri zināmu insulta risku. Mazāk atpazīta ir PM saikne ar kognitīvu disfunkciju un/vai demenci. Kaut arī pastāv pārklāšanās starp PM un kognitīvu traucējumu riska faktoriem, pierādīts, ka PM neatkarīgi paredz incidentas demences attīstību.
Kā ārsts runā ar pacientu, ja ātriju fibrilācijas gadījumā ir jāsāk terapija ar antikoagulantu? Kā (un vai) ārsts lēmuma pieņemšanā iesaista pacientu? Mūsdienās izvēle svārstās divos virzienos: varfarīns vai tiešie orālie antikoagulanti (TOAK).
Vairāku pētījumu dati rāda, ka priekškambaru mirdzēšanas (PM) sastopamības rādītājs sievietēm ir mazāks nekā vīriešiem. Taču vai dzimumu atšķirība ir neatkarīgs riska faktors, ja pacientiem prevalē kardiovaskulāra slimība, atšķiras ķermeņa apmērs un citi riska faktori?
Priekškambaru mirdzēšana (PM) ir visbiežākā aritmija pieaugušajiem. Tās pašreizējā izplatība ir 2—4 % un nākotnē tikai palielināsies. PM pieckārt palielina risku insulta attīstībai.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
Androgēnā alopēcija (AGA), kas sākas pirms 35 gadu vecuma, bija saistīta ar metabolā sindroma (MetS) pazīmēm, tostarp abdominālo aptaukošanos, paaugstinātu glikozes līmeni tukšā dūšā un paaugstinātu triglicerīdu līmeni, liecina gadījumu kontroles pētījums.
