Ierasts uzskatīt, ka badmintons ir brīvā laika pavadīšanas veids, atpūšoties pludmalē vai citviet dabā. Taču šis priekšstats ir maldīgs. Ārstu-badmintonistu četrotne, kas šovasar Latviju pārstāvēja starptautiskajās ārstu olimpiskajās spēlēs Monteastini Terme pilsētiņā Itālijā, apgalvo, ka badmintons ir vispusīgs sporta veids, kas īpaši populārs ir Zviedrijā, Somijā un Indonēzijā. Ne velti tas iekļauts pat pasaules olimpisko spēļu programmā un atzīts par vienu no pieciem fiziski visgrūtākajiem sporta veidiem pasaulē.
„Badmintons ir universāls sporta veids, jo attīsta faktiski visas muskuļu grupas, noslogo visu ķermeni. Spēles laikā nākas skriet kā sprinterim, ir jādomā vairākus soļus uz priekšu, tāpat arī jāatvaira pretinieka sitiens, kas nav nemaz viegli, jo volāniņš ir vieglākais un ātrākais priekšmets profesionālajā sportā - meistara raidīts, tas spēj attīstīt ātrumu līdz divsimt astoņdesmit kilometriem stundā. Salīdzinājumam var minēt, ka futbolā profesionāļa raidīta bumba var sasniegt ātrumu līdz simts astoņdesmit, pat diviem simtiem, bet tenisā - ap divsimt desmit kilometriem stundā," skaidro ginekologs un dzemdību speciālists VALDIS MOZGIRS. „Badmintons ir ļoti inteliģents un fiziski smags sporta veids. Protams, popularitātes ziņā mēs nevaram apsteigt tenisistus, jo teniss ir vizuāli baudāma spēle - bumbiņai var brīvi sekot līdzi, kas badmintonā nav iespējams, jo volāniņš lido pārāk ātri," piebilst narkologs un badmintona kluba Rīga dibinātājs MĀRIS PREINBERGS.
Dr. M.Preinbergs, viņa dēls un sieva, dr. V.Mozgirs, dr. I.Bēniņa un dr. J.Zaķis starptautiskajās ārstu olimpiskajās spēlēs šogad Itālijā
Vēl viena būtiska priekšrocība - lai gūtu panākumus hokejā, futbolā, basketbolā u.c., trenēties jāsāk jau agrā bērnībā, savukārt badmintonu var sākt spēlēt jebkura gadagājuma ļaudis. Nav noteikta vecuma robeža, kuru sasniedzot, rakete un volāniņš jānoglabā skapī. Piemēram, vecākais badmintona kluba Rīga biedrs jau pārkāpis 60 gadu slieksni. Tomēr, lai arī badmintons ir viens no retajiem sporta veidiem, kurā grūti gūt traumas, kas varētu negatīvi ietekmēt cilvēka (ārsta, mūziķa, mākslinieka u.c.) profesionālo darbību, Latvijā dakteru badmintonistu aprindās nav daudz - aptuveni 10.
Kas tad nepieciešams, lai gūtu panākumus badmintonā? Ģimenes ārste ILONA BĒNIŅA uzskata, ka badmintonā, gan arī jebkurā sporta veidā panākumus garantē aizrautība. Pat fanātisms. Savukārt M.Preinbergs ir pārliecināts, ka cilvēks ir veiksmīgs ne vien sportā, bet arī savā darbā un dzīvē, ja viņš, pirmkārt un galvenokārt, ir ieinteresēts iet un kaut ko darīt. Otrkārt, lai ko sasniegtu, jāiegulda liels darbs - intelektuāls un fizisks. „Protams, sportā profesionalitātei, talantam un veiksmei ir liela nozīme. Tomēr visa pamatā ir sevis pārvarēšana, kas notiek nevis vienu dienu nedēļā, mēnesī, gadā vai desmitgadē, bet gadiem ilgi. Tikai tad, kad esi sasniedzis kādu noteiktu līmeni, tu saproti, ka, lai sasniegtu pilnību, jāizdara vēl tikpat daudz, ja ne vēl vairāk," viņš stāsta.
Godalgas nav prioritāte
Kaut arī M.Preinbergs uzskatāms par Latvijas badmintona veterānu, viņa gadu skaits nav šķērslis, lai pretiniekam - kā jaunietim, tā vīram labākajos gados un veterānam kā viņš pats, - parādītu, kur vēži ziemo . To pierāda arī ārstu olimpiādē iegūtās godalgas - zelta un sudraba medaļa.
M.Preinbergs badmintonam pievērsies 1966.gadā - piecus gadus pēc tam, kad Jānis un Skaidrīte Ieviņi atveda šo sporta veidu uz Latviju no tālās Ķīnas: „Toreiz man bija vienpadsmit gadu. Iepriekš ar sportu nebiju nodarbojies. Izmēģināju badmintonu, kas tajā laikā Latvijā bija ļoti populārs, un man iepatikās. Šī spēle ātri vien kļuva par manu dzīvesveidu. Bija pat laiks, kad spēlēju diezgan profesionāli - Padomju Savienībā esmu bijis trešais labākais jauniešu grupā un divdesmit septītais starp vairākiem tūkstošiem pieaugušo. Domāju - ja tolaik man būtu tās iespējas, kas šodien, es būtu sasniedzis daudz vairāk. Godalgotās vietas būtībā ir tikai formāls sasniegums. Man vērtīgāks šķiet gūtais rūdījums, kas nodrošina labu pašsajūtu, jo bez fiziskajām aktivitātēm cilvēkam dzīvot ir ļoti grūti."
Badmintons - veselīga narkotika
V.Mozgirs badmintonam pievērsies 12 gadu vecumā. Tolaik viņam kaimiņos dzīvojusi Gundega Prīmane - pirmā Latvijas sporta meistare badmintonā. Vērojot, kā puišeļi pagalmā spēlē pludmales badmintonu, viņa tiem ieteikusi izmēģināt spēkus profesionālajā sportā. Tā topošais ārsts un viņa draugi devušies uz VEF sporta kompleksu, kur treneres S.Ieviņas vadībā sākuši apgūt badmintona pamatus. „Iepriekš biju izmēģinājis spēkus daudzos sporta veidos - futbolā, galda tenisā, vieglatlētikā un citos. Bet badmintons... Visvairāk patika un joprojām patīk dubultspēles, kur ne vien ātri jākustas, bet arī jāizjūt partneri kā sevi pašu."
Kaut arī V.Mozgirs uzskata, ka Padomju Savienības līmenī viņa rezultāti badmintonā nebija diez ko augsti, tomēr līdz brīdim, kad uzsāktas studijas institūtā, viņš ar Latvijas jauniešu badmintona komandu bija krustu šķērsu izbraukājis Savienības plašās āres, kā arī izpildījis sporta meistara kandidāta prasības badmintonā. Jauniešu dubultspēlēs un vienspēlēs pat izcīnīts Latvijas čempiona tituls. Tomēr pēc 18 gadiem intensīvu treniņu dakteris ieguva nelāgu ceļgala traumu, tāpēc badmintonam bija jāmet miers. Pašam toreiz šķitis - uz visiem laikiem. Taču liktenis lēmis citādi.
„Badmintonu nebiju spēlējis divpadsmit gadus. Bet pagājušā gada vasarā piezvanīja kāds paziņa un uzaicināja uz badmintona veterānu turnīru Tallinā. Nodomāju - kāpēc ne? Protams, apgriezieni vairs nav tādi, kā agrāk. Taču man nekas nevienam nav jāpierāda. Man badmintons ir vaļasprieks, kas ļauj uzturēt sevi normālā tonusā. Ja būtu zinājis, ka Teikā darbojas badmintona veterānu sporta klubs Rīga , treniņus būtu atsācis daudz agrāk. Badmintons ir kā narkotika - esmu no tā atkarīgs," neslēpj V.Mozgirs. „Parasti, pārnākot mājās no darba, šķiet, ka neko vairs nevari un negribi. Bet, kad esi pāris stundas spēlējis badmintonu vai arī svīdis sporta zālē, nogurumu nejūt vispār."
Kaimiņu būšana
Anesteziologs JĀNIS ZAĶIS ir vienīgais badmintonists no Latvijas, kurš starptautiskajā ārstu olimpiādē piedalījās atkārtoti. Savulaik viņš uz šiem mačiem braucis Latvijas ārstu-futbolistu komandas sastāvā. Tiesa, pēdējo reizi Latvijas mediķu futbola izlase ārstu olimpiādē piedalījusies 1994.gadā: „Kopš futbola komandas organizators dakteris Juris Liepiņš ir aizsaulē, mēs vieni paši neesam spējuši mobilizēties."
Skolas gados J.Zaķis nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem. Pirmā un nopietnā aizraušanās bijusi peldēšana. Pēcāk - džudo. Dēla sporta aktivitātes negatīvi ietekmējušas viņa sekmes, tādēļ vecāki uzstādījuši ultimātu - mācības vai sports! Savukārt gan pievēršanos badmintona, gan arī nākamās profesijas izvēli zināmā mērā ietekmējis viņa toreizējais kaimiņš - dakteris M.Preinbergs. „Mācījos 11.klasē, kad Māris reiz uzaicināja uz treniņu. Aizgāju, izmēģināju, un man iepatikās, jo jaunības gados biju orientēts uz individuālajiem sporta veidiem," atceras J.Zaķis.
Arī panākumi nebija jāgaida ilgi, jo peldēšanā, džudo un futbolā gūtais fiziskais rūdījums lieti noderējis badmintona pamatelementu apguvē. Taču drīz vien treniņiem bija jāmet miers, jo mēnesi pēc iestāšanās institūtā viņš bija spiests doties militārajā dienestā. Studiju laikā fiziskās aktivitātes bija obligātas, tādēļ, atgriežoties no dienesta, pieteicies augstskolas badmintona sekcijā. Paralēli tika un joprojām tiek apmeklēti arī futbola treniņi: „Badmintons un futbols man ir nopietni vaļasprieki, jo viens ir individuālais sporta veids, kurā varu izpaust un apliecināt sevi, bet otrs - komandas spēle, kas veiksmīgā saspēlē sniedz lielu prieku un patiesu gandarījumu."
Neraugoties uz to, ka savulaik Baltijas veterānu sacensībās badmintonā izdevies izcīnīt bronzas medaļu, dakteris atzīst, ka lielās konkurences dēļ šā gada starptautiskie ārstu mači viņam bija ugunskristības . Tādēļ jautāts, vai iegūtā bronzas medaļa bijusi gaidīta, J.Zaķis teic: „Protams, vienmēr gribas sasniegt vairāk. Īpaši uz panākumiem gan necerēju. Braucot uz Itāliju, domāju - ja būs iespēja pacīnīties par medaļām, es to noteikti darīšu, bet, ja nebūs, - būs stimuls trenēties vairāk. Lai vai kā - svarīgāks par uzvaru man ir baudījums, ko sniedz pati spēle."
Sacensībās laipnībai nav vietas
Mēdz sacīt, ka sievietei piemērotākais mūzikas instruments ir vijole, jo tai ir sievietes forma, ko veidojis... vīrietis. M.Preinbergs norāda, ka badmintons ir ne vien inteliģents, bet arī tāds sporta veids, kas sievietēm attīsta ļoti skaistu figūru. Vai tas nozīmē, ka šis ir sievietei piemērotākais sporta veids? „Badmintons ir viens no visgrūtākajiem sporta veidiem, kas prasa lielu spēku un enerģiju. Spēlētāja parasti nonāk no laukuma slapja un tik ļoti aizelsusies, ka knapi var parunāt. Bieži krata drebuļi un ir slikta dūša. Tāpēc nedomāju, ka badmintonā ir kas sievišķīgs," pieredzē dalās I.Bēniņa.
Jautāta, vai, būdama sieviete, izjūt sacensību vai treniņu laikā no vīriešu kārtas badmintonistiem kādu īpašu attieksmi, viņa teic: „Badmintonā jau kopš pirmsākumiem zēni un meitenes, jaunieši un jaunietes, sievietes un vīrieši ir trenējušies un spēlējuši kopā. Badmintons ir spēle. Sacensība. Tādēļ nav nozīmes, kas ir tavs pretinieks - sieviete vai vīrietis. Kāpēc būtu jāpiekāpjas?"
I.Bēniņa badmintonam pievērsusies 1965.gadā. Kā viņa pati saka - sporta veida izvēle bijusi neapzināta: „Laikam jau pagadījos īstajā laikā un vietā. Proti, mana mamma strādāja VEF kopā ar Ināru Tēraudu, kura trenējās badmintonā. Gribēju spēlēt basketbolu, bet redzes dēļ ārsti to neieteica. Tā kā sportot gribējās ļoti, ļoti, tika sarunāti treniņi badmintonā. Šis sporta veids man uzreiz iepatikās - nevarēju vien sagaidīt nākamo treniņu. Liels nopelns bija trenerei Ieviņai, kura prata pasniegt šo spēli ļoti saistošā veidā."
Ja sākotnēji badmintons bijis ārstes dzīvesveids, šobrīd viņa to vairāk dēvē par hobiju, kas saistās ar tuviem un patīkamiem cilvēkiem: „Badmintonu aktīvi spēlēju un sacensībās piedalījos līdz 1981.gadam, kad beidzu Medicīnas institūtu, jo tiku nosūtīta strādāt uz Irlavu, kur nebija sporta zāles, līdz ar to nebija arī iespējas trenēties. Līdz tam gan paguvu izpildīt sporta meistara kandidāta normatīvus, spēlēt Latvijas izlasē, piedalīties Padomju Savienības meistarsacīkstēs, kā arī Baltijas kausa izcīņā. Latvijā biju otrā vai trešā labākā aiz Gundegas Grīnumas un Skaidrītes Ieviņas. Tagad spēlēju sava prieka pēc."
Starptautiskajā ārstu olimpiādē dr. Bēniņa bijusi viena no piecām sievietēm-badmintonistēm vecumā no 28 līdz 56 gadiem. Mazā spēlētāju skaita dēļ visas saliktas vienā grupā. Tādējādi zelta medaļa bijusi ne vien pelnīta, bet arī negaidīta, kaut gan, kā mēdz sacīt, cerība uzvarēt vienmēr mirst pēdējā.
Starptautiskie ārstu mači
Starptautiskā ārstu olimpiāde nav tipiska olimpiāde. Jau 25 gadus tā tiek organizēta kā aizraujošs piedzīvojums ārstiem no visas pasaules, viņu radiem, draugiem un paziņām. Tajā iekļautas vairāk nekā 24 sporta disciplīnas. Šajā kontekstā interesants šķiet fakts, ka šogad peldēšanas disciplīnā startēja tikai viens dalībnieks - aptuveni 70 vai pat 80 gadus veca sieviete. Protams, viņa arī ieguva pirmo godalgu. Turklāt godīgā ceļā - braši nopeldot visu distanci, skatītāju pūļa atbalstīta.
Bez sporta sacensībām pasākuma dalībniekiem tiek piedāvāta arī plaša kultūras un izklaides programma. Tā ir arī iespēja nodibināt jaunus kontaktus pasaules ārstu aprindās un gūt vērtīgu pieredzi, jo pasākuma ietvaros tiek organizētas konferences par visdažādākajām tēmām.
Par piedalīšanos starptautiskajā ārstu olimpiādē Latvijas badmintonisti izlēmuši pērn. Kā nekā - mūsu futbolisti, basketbolisti, vieglatlēti un tenisisti šajos mačos jau ir piedalījušies. Ar ko badmintonisti sliktāki?
Četrotne atzīst, ka olimpiādei īpaši nav gatavojusies - jaunas spēles stratēģijas izstrādātas netika un arī treniņu skaits palika nemainīgs. Neraugoties uz to, Latvijas ārstu-badmintonistu debija Itālijā vērtējama kā ļoti spoža - mājup pārvestas trīs zelta, divas sudraba un divas bronzas medaļas.
„Jāatzīst, ka uz pārējo valstu spēlētāju fona izskatījāmies diezgan labi - izcīnījām septiņas medaļas sešdesmit badmintonistu konkurencē," stāsta M.Preinbergs. „Bijām nolēmuši nedaudz paceļot pa Eiropu, tādēļ braucām uz Itāliju ar savām automašīnām un ņēmām līdzi līdzjutējus: ģimenes, draugus. Arī daži no viņiem tika pie godalgām, jo saskaņā ar šīs olimpiādes noteikumiem mačos var piedalīties arī tie, kuri nav mediķi."
Lai gan šā gada olimpiāde ir tikko beigusies, mūsu ārsti jau tagad sāk gatavoties nākamā gada mačiem, kas notiks Maltā, Grieķijā vai Francijā - šobrīd pasākuma vieta vēl nav zināma. Viņi ir vienisprātis - jābrauc jau tāpēc vien, lai atkārtotu un, ja izdosies - pārspētu šā gada panākumus. „Esmu jau runājis ar ārstiem, kuri nodarbojas ar citiem sporta veidiem, kas tiek pārstāvēti olimpiādē: sērfo, spēlē golfu. Ja izdosies viņus pārliecināt iesaistīties, nākamgad Latvijas delegācija būs lielāka. Vienīgi gribētos, lai mūsu mediķus vairāk atbalstītu valsts, kā tas ir citur pasaulē, jo šie mači ir tikpat vērtīga iespēja prezentēt Latviju pasaulei kā pasaules čempionāts hokejā vai kāds starptautisks dziesmu konkurss," spriež M.Preinbergs.
Foto : no personīgā arhīva
