Covid-19 pandēmijā strauju popularitāti ieguva ārsta un pacienta konsultācijas ar videokonferenču platformu starpniecību. Lai gan attālinātām konsultācijām ir ierobežojumi, tām ir arī pozitīva ietekme, būtiski izmainot gan pacienta lomu, gan arī pašu ārstnieciskās tikšanās struktūru.
Psihoterapeits ARTŪRS MIKSONS, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs, saka: ārstam varētu būt grūti saprast, kāpēc pacients rīkojas tā vai citādi, bet pat vissmagākās diagnozes gadījumā būtu jādod autonomija — pacientam pašam pieņemt lēmumu.
Uroloģes, onkoloģes, ķīmijterapeites, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārstes DZINTRAS LITAVNIECES 40 gadus ilgā ārstes pieredze ļauj racionāli vērtēt, kā runāt ar smago diagnožu pacientiem un viņu piederīgajiem gan brīžos, kad ļaundabīgais audzējs ir diagnosticēts un jāsāk atbilstoša terapija, gan arī tad, kad ir skaidrs, ka atveseļošanās vairs nav iespējama.
ARTA BĀRZDIŅA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja, atzīst: nav vienas receptes, kā sarunāties, bet svarīgākais ir būt patiesam, par visu informēt, lai nepaliek nekāds pelēkais, nesaprotamais posms, kas pēc tam emocionāli grauztu pacienta tuviniekus.
Pēdējā desmitgadē individuāla pieeja ir priekšplānā jebkurā darbā, kas vērsts uz palīdzību bērniem ar attīstības problēmām. Parādās arvien vairāk jaunu metožu, kur tiek ņemtas vērā gan bērna, gan vecāku individuālās īpatnības.
Ārsta profesijā empātija ir viena no prasmēm, bez kuras neiztikt, — pacients sagaida, ka viņu uzklausīs, sapratīs, jutīs līdzi… Taču neizkāpšana no pacienta kurpēm ārstam draud ar pārstrādāšanos un emocionālu izsīkumu.
Senākā pagātnē, kad veselības aprūpe nebija tik attīstīta, cilvēki bieži cieta lielas sāpes, taču nāvei sagatavojās tuvinieku vidū. Mūsdienās miršanas procesā nereti pacientu anonīmi ieskauj slimnīcas aparatūra, par katru cenu cenšoties uzturēt dzīvības funkcijas, ļaujot dārgi un ilgi mirt un izvairoties runāt par izjūtām. Par to, ko patiesi domā un jūt pats pacients, viņa tuvinieki un ārsti.
Es sen vairs neuzdrošinos izteikties par kādu konkrētu medicīnas problēmu. Progress medicīnā ir tik straujš, ka labi apzinos — tālu atpalieku jebkurā jomā. Varu uzdrošināties kaut ko bilst vienīgi par, moderni runājot, komunikācijas problēmām starp ārstu un slimnieku. Pārdomas tapušas, gaidot manu 95. dzimšanas dienu.
Atsvešinātība medicīnā un speciālista fiziskais kontakts ar pacientu — aizejoša vērtība vai tomēr ne? Pacienta un ārsta fiziskais kontakts kā rituāls, kam ir dziedinošs spēks pretstatā modernajām tehnoloģijām?
Piedzimstot mēs neizbēgami sākam ceļu pretī novecošanai. Kāda ir mūsu attieksme pret vecumu, kādas priekšrocības ir gadiem un kas ir laimīgas novecošanas pamatā?
Demence ir vadošs invaliditātes, atkarības (no aprūpētāja) un nāves iemesls starp senioriem. Katru gadu demences diagnozi saņem aptuveni 10 miljoni cilvēku visā pasaulē. Šā sistemātiskā pārskata un meta-analīzes mērķis bija apkopot esošos pierādījumus par laiku līdz nonākšanai sociālās aprūpes centrā vai nāvei demences pacientu vidū.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (Austrumu slimnīca) stacionārā “Gaiļezers” pacientam ar iedzimtu sirdskaiti un ļoti komplicētām veselības problēmām tika veikta augšstilba lūzuma ķirurģiska operācija, kas bija iespējama, tikai pateicoties sadarbībai starp lielākajām universitāšu slimnīcām, kā arī multidisciplinārai vairāku klīniku un nodaļu ārstniecības un aprūpes personāla sadarbībai Austrumu slimnīcā.
Mazkustīgums ir galvenais veselības riska faktors vairākām hroniskām saslimšanām un priekšlaicīgai nāvei. Neskatoties uz pierādījumiem, kas atbalsta uztura un fiziskās aktivitātes uzvedības konsultāciju iejaukšanos, mazkustīgums reti tiek mērīts vai pārvaldīts primārajā aprūpē. Ir nepieciešams izpētīt un pierādīt vērtību pacientu skrīningam attiecībā uz mazkustīgumu.
Šķēpi tiek lauzti – vai vieglu gripas simptomu gadījumā pretvīrusu terapija ir lietderīga? Pētnieki Ķīnā ar sistemātiska pārskata un meta-analīzes palīdzību skaidrojuši, kāda ir dažādu pretvīrusa medikamentu efektivitāte vieglas gaitas gripas ārstēšanā.
Sporādiska Kreicfelda-Jakoba slimība (sKFS) ir reta, strauji progresējoša un fatāla neirodeģeneratīva slimība. Slimību noteikt var tikai post mortem, un šobrīd ir pavisam nedaudz zināms par tās prodromo fāzi.
