Covid-19 pandēmijā strauju popularitāti ieguva ārsta un pacienta konsultācijas ar videokonferenču platformu starpniecību. Lai gan attālinātām konsultācijām ir ierobežojumi, tām ir arī pozitīva ietekme, būtiski izmainot gan pacienta lomu, gan arī pašu ārstnieciskās tikšanās struktūru.
Psihoterapeits ARTŪRS MIKSONS, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs, saka: ārstam varētu būt grūti saprast, kāpēc pacients rīkojas tā vai citādi, bet pat vissmagākās diagnozes gadījumā būtu jādod autonomija — pacientam pašam pieņemt lēmumu.
Uroloģes, onkoloģes, ķīmijterapeites, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārstes DZINTRAS LITAVNIECES 40 gadus ilgā ārstes pieredze ļauj racionāli vērtēt, kā runāt ar smago diagnožu pacientiem un viņu piederīgajiem gan brīžos, kad ļaundabīgais audzējs ir diagnosticēts un jāsāk atbilstoša terapija, gan arī tad, kad ir skaidrs, ka atveseļošanās vairs nav iespējama.
ARTA BĀRZDIŅA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja, atzīst: nav vienas receptes, kā sarunāties, bet svarīgākais ir būt patiesam, par visu informēt, lai nepaliek nekāds pelēkais, nesaprotamais posms, kas pēc tam emocionāli grauztu pacienta tuviniekus.
Pēdējā desmitgadē individuāla pieeja ir priekšplānā jebkurā darbā, kas vērsts uz palīdzību bērniem ar attīstības problēmām. Parādās arvien vairāk jaunu metožu, kur tiek ņemtas vērā gan bērna, gan vecāku individuālās īpatnības.
Ārsta profesijā empātija ir viena no prasmēm, bez kuras neiztikt, — pacients sagaida, ka viņu uzklausīs, sapratīs, jutīs līdzi… Taču neizkāpšana no pacienta kurpēm ārstam draud ar pārstrādāšanos un emocionālu izsīkumu.
Senākā pagātnē, kad veselības aprūpe nebija tik attīstīta, cilvēki bieži cieta lielas sāpes, taču nāvei sagatavojās tuvinieku vidū. Mūsdienās miršanas procesā nereti pacientu anonīmi ieskauj slimnīcas aparatūra, par katru cenu cenšoties uzturēt dzīvības funkcijas, ļaujot dārgi un ilgi mirt un izvairoties runāt par izjūtām. Par to, ko patiesi domā un jūt pats pacients, viņa tuvinieki un ārsti.
Es sen vairs neuzdrošinos izteikties par kādu konkrētu medicīnas problēmu. Progress medicīnā ir tik straujš, ka labi apzinos — tālu atpalieku jebkurā jomā. Varu uzdrošināties kaut ko bilst vienīgi par, moderni runājot, komunikācijas problēmām starp ārstu un slimnieku. Pārdomas tapušas, gaidot manu 95. dzimšanas dienu.
Atsvešinātība medicīnā un speciālista fiziskais kontakts ar pacientu — aizejoša vērtība vai tomēr ne? Pacienta un ārsta fiziskais kontakts kā rituāls, kam ir dziedinošs spēks pretstatā modernajām tehnoloģijām?
Piedzimstot mēs neizbēgami sākam ceļu pretī novecošanai. Kāda ir mūsu attieksme pret vecumu, kādas priekšrocības ir gadiem un kas ir laimīgas novecošanas pamatā?
Erektilā funkcija ir komplekss psihoneiroendokrīns process, kas ietver ne tikai adekvātu hormonu darbību, bet arī perifērās un centrālās nervu sistēmas līdzdalību, asinsvadu veselību un psihoemocionālus faktorus. Doctus februāra izdevumā Dr. Madara Kalniņa sniedza detalizētu ieskatu ED patofizioloģijā un ārstēšanas iespējās no neirologa seksologa skatījuma. Šomēnes turpinājumā endokrinologa androloga un ārsta psihoterapeita perspektīva.
Sifiliss neatkarīgi bija saistīts ar paaugstinātu aortas aneirismas vai disekcijas, hemorāģiska insulta, perifēro artēriju slimības, miokarda infarkta un nāves risku. Šie riski bija izteiktāki pacientiem ar vēlīnākām slimības stadijām.
No 23. līdz 25. aprīlim norisinājās Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas 10. kongress. Šis bija jubilejas kongress, kurā gan eksperti iepazīstināja ar jaunākajām tendencēm nozarē, gan ginekologu un dzemdību speciālistu saime svinēja kopīgi paveikto.
Metadons un buprenorfīns tiek rekomendēti opioīdu atkarības ārstēšanai grūtniecības laikā. Šā pētījuma mērķis bija salīdzināt neirālās attīstības traucējumu incidenci starp bērniem, kas prenatālā periodā bijuši buprenorfīna vai metadona ekspozīcijā.
Hiperglikēmija pēc definīcijas ir glikozes līmeņa paaugstināšanās plazmā tukšā dūšā ≥ 6,1 mmol/l. Visbiežākie hiperglikēmijas iemesli pieaugušajiem ir 2. tipa cukura diabēts, glikozes tolerances traucējumi jeb prediabēts un tukšas dūšas hiperglikēmija. Šajā rakstā tiks apskatīti cukura diabēta diagnostiskie kritēriji, riska faktori un taktika, kā arī preventīvie pasākumi (piem., skrīnings). [1; 15]
