Covid-19 pandēmijā strauju popularitāti ieguva ārsta un pacienta konsultācijas ar videokonferenču platformu starpniecību. Lai gan attālinātām konsultācijām ir ierobežojumi, tām ir arī pozitīva ietekme, būtiski izmainot gan pacienta lomu, gan arī pašu ārstnieciskās tikšanās struktūru.
Psihoterapeits ARTŪRS MIKSONS, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs, saka: ārstam varētu būt grūti saprast, kāpēc pacients rīkojas tā vai citādi, bet pat vissmagākās diagnozes gadījumā būtu jādod autonomija — pacientam pašam pieņemt lēmumu.
Uroloģes, onkoloģes, ķīmijterapeites, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārstes DZINTRAS LITAVNIECES 40 gadus ilgā ārstes pieredze ļauj racionāli vērtēt, kā runāt ar smago diagnožu pacientiem un viņu piederīgajiem gan brīžos, kad ļaundabīgais audzējs ir diagnosticēts un jāsāk atbilstoša terapija, gan arī tad, kad ir skaidrs, ka atveseļošanās vairs nav iespējama.
ARTA BĀRZDIŅA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja, atzīst: nav vienas receptes, kā sarunāties, bet svarīgākais ir būt patiesam, par visu informēt, lai nepaliek nekāds pelēkais, nesaprotamais posms, kas pēc tam emocionāli grauztu pacienta tuviniekus.
Pēdējā desmitgadē individuāla pieeja ir priekšplānā jebkurā darbā, kas vērsts uz palīdzību bērniem ar attīstības problēmām. Parādās arvien vairāk jaunu metožu, kur tiek ņemtas vērā gan bērna, gan vecāku individuālās īpatnības.
Ārsta profesijā empātija ir viena no prasmēm, bez kuras neiztikt, — pacients sagaida, ka viņu uzklausīs, sapratīs, jutīs līdzi… Taču neizkāpšana no pacienta kurpēm ārstam draud ar pārstrādāšanos un emocionālu izsīkumu.
Senākā pagātnē, kad veselības aprūpe nebija tik attīstīta, cilvēki bieži cieta lielas sāpes, taču nāvei sagatavojās tuvinieku vidū. Mūsdienās miršanas procesā nereti pacientu anonīmi ieskauj slimnīcas aparatūra, par katru cenu cenšoties uzturēt dzīvības funkcijas, ļaujot dārgi un ilgi mirt un izvairoties runāt par izjūtām. Par to, ko patiesi domā un jūt pats pacients, viņa tuvinieki un ārsti.
Es sen vairs neuzdrošinos izteikties par kādu konkrētu medicīnas problēmu. Progress medicīnā ir tik straujš, ka labi apzinos — tālu atpalieku jebkurā jomā. Varu uzdrošināties kaut ko bilst vienīgi par, moderni runājot, komunikācijas problēmām starp ārstu un slimnieku. Pārdomas tapušas, gaidot manu 95. dzimšanas dienu.
Atsvešinātība medicīnā un speciālista fiziskais kontakts ar pacientu — aizejoša vērtība vai tomēr ne? Pacienta un ārsta fiziskais kontakts kā rituāls, kam ir dziedinošs spēks pretstatā modernajām tehnoloģijām?
Piedzimstot mēs neizbēgami sākam ceļu pretī novecošanai. Kāda ir mūsu attieksme pret vecumu, kādas priekšrocības ir gadiem un kas ir laimīgas novecošanas pamatā?
Ja agrāk informācija par slimībām tika saņemta ārsta kabinetā, tad mūsdienās pirmā sastapšanās ar veselības jautājumiem bieži notiek digitālajā vidē. Pētījumi liecina, ka arvien biežāk pacienti mākslīgā intelekta (MI) rīkus izmanto informācijas meklēšanai, simptomu izvērtēšanai, sagatavošanās procesam pirms ārsta konsultācijas un emocionāla atbalsta gūšanai. [1; 2; 20]
Laikā, kad arvien biežāk un skaļāk izskan bažas par Latvijas iedzīvotāju novecošanos un vidējā vecuma rādītāja neatlaidīgu pieaugumu, rodas ne tikai eksistenciāli jautājumi, bet jāaizdomājas par sabiedrības dzīves kvalitāti un darba spējām, ko līdz ar vecuma pieaugumu tiešā veidā ietekmē arī slimību izplatība, tai skaitā dažādas balsta un kustību aparāta slimības. Latvijā locītavu problēmas ir viens no galvenajiem ilgstošu sāpju un ierobežotas mobilitātes cēloņiem.
Kuram pacientam drīzāk izvēlēsieties tiešos orālos antikoagulantus (TOAK), bet kam — varfarīnu? Kā nieru funkcija un aknu rādītāji ietekmē antikoagulanta izvēli? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild kardiologs prof. Oskars kalējs.
Priekšlaicīga menopauze pirms 40 gadu vecuma bija saistīta ar augstāku arteriālās hipertensijas risku nekā “normāla” menopauze pēc 45 gadu vecuma, un visaugstākais risks novērots sievietēm, kurām menopauze iestājās vecumā no 25 līdz 35 gadiem.
Bipolārie traucējumi (BT) gados vecākiem pieaugušajiem bija saistīti ar statistiski nozīmīgi augstāku kopējo mirstību 8 gadu novērošanas periodā, salīdzinot ar vecuma un dzimuma ziņā pielīdzinātu vispārējās populācijas grupu; vidējais dzīvildzes laiks BT pacientiem bija saīsināts par vairāk nekā 3 mēnešiem.
