Covid-19 pandēmijā strauju popularitāti ieguva ārsta un pacienta konsultācijas ar videokonferenču platformu starpniecību. Lai gan attālinātām konsultācijām ir ierobežojumi, tām ir arī pozitīva ietekme, būtiski izmainot gan pacienta lomu, gan arī pašu ārstnieciskās tikšanās struktūru.
Psihoterapeits ARTŪRS MIKSONS, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs, saka: ārstam varētu būt grūti saprast, kāpēc pacients rīkojas tā vai citādi, bet pat vissmagākās diagnozes gadījumā būtu jādod autonomija — pacientam pašam pieņemt lēmumu.
Uroloģes, onkoloģes, ķīmijterapeites, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārstes DZINTRAS LITAVNIECES 40 gadus ilgā ārstes pieredze ļauj racionāli vērtēt, kā runāt ar smago diagnožu pacientiem un viņu piederīgajiem gan brīžos, kad ļaundabīgais audzējs ir diagnosticēts un jāsāk atbilstoša terapija, gan arī tad, kad ir skaidrs, ka atveseļošanās vairs nav iespējama.
ARTA BĀRZDIŅA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja, atzīst: nav vienas receptes, kā sarunāties, bet svarīgākais ir būt patiesam, par visu informēt, lai nepaliek nekāds pelēkais, nesaprotamais posms, kas pēc tam emocionāli grauztu pacienta tuviniekus.
Pēdējā desmitgadē individuāla pieeja ir priekšplānā jebkurā darbā, kas vērsts uz palīdzību bērniem ar attīstības problēmām. Parādās arvien vairāk jaunu metožu, kur tiek ņemtas vērā gan bērna, gan vecāku individuālās īpatnības.
Ārsta profesijā empātija ir viena no prasmēm, bez kuras neiztikt, — pacients sagaida, ka viņu uzklausīs, sapratīs, jutīs līdzi… Taču neizkāpšana no pacienta kurpēm ārstam draud ar pārstrādāšanos un emocionālu izsīkumu.
Senākā pagātnē, kad veselības aprūpe nebija tik attīstīta, cilvēki bieži cieta lielas sāpes, taču nāvei sagatavojās tuvinieku vidū. Mūsdienās miršanas procesā nereti pacientu anonīmi ieskauj slimnīcas aparatūra, par katru cenu cenšoties uzturēt dzīvības funkcijas, ļaujot dārgi un ilgi mirt un izvairoties runāt par izjūtām. Par to, ko patiesi domā un jūt pats pacients, viņa tuvinieki un ārsti.
Es sen vairs neuzdrošinos izteikties par kādu konkrētu medicīnas problēmu. Progress medicīnā ir tik straujš, ka labi apzinos — tālu atpalieku jebkurā jomā. Varu uzdrošināties kaut ko bilst vienīgi par, moderni runājot, komunikācijas problēmām starp ārstu un slimnieku. Pārdomas tapušas, gaidot manu 95. dzimšanas dienu.
Atsvešinātība medicīnā un speciālista fiziskais kontakts ar pacientu — aizejoša vērtība vai tomēr ne? Pacienta un ārsta fiziskais kontakts kā rituāls, kam ir dziedinošs spēks pretstatā modernajām tehnoloģijām?
Piedzimstot mēs neizbēgami sākam ceļu pretī novecošanai. Kāda ir mūsu attieksme pret vecumu, kādas priekšrocības ir gadiem un kas ir laimīgas novecošanas pamatā?
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
Antibiotiku lietošana, lai gan rezultāti ir neskaidri, ir saistīta ar celiakijas slimības risku, tomēr šī saistība var atspoguļot gan veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, gan ne diagnosticētas celiakijas ārstēšanu. Pētnieki izvērtēja iepriekšēju antibiotiku lietošanu indivīdiem ar biopsijā apstiprinātu celiakijas slimību, salīdzinot ar atbilstīgām vispārējās populācijas kontroles grupām un ar viņu brāļiem un māsām. Tika veikta arī salīdzinoša analīze ar indivīdiem, kuriem histoloģiski novērojama normāla zarnu gļotāda.
Gados vecākiem pacientiem aizcietējumi rada izteiktu dzīves kvalitātes pasliktināšanos un negatīvi ietekmē psihisko veselību. Pētījumos konstatēts, ka pacientiem ar aizcietējumiem ir sliktāki fizisko funkciju, psihiskās veselības, vispārējā veselības stāvokļa uztveres un ķermeņa sāpju rādījumi, salīdzinot ar respondentiem bez aizcietējumiem. [1] Šī ir raksta otrā daļa, kur detalizēti apskatītas aizcietējumu ārstēšanas iespējas. Pirmo daļu lasiet Doctus maija numurā.
Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisko slimību divvirzienu saistību. Lai panāktu iespējami labāku šo pacientu aprūpi, neirologam ir būtiski izvaicāt pacientus arī par viņu miegu. Šī ir raksta otrā daļa (pirmā Doctus 2026. gada maija numurā), kur uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos īsā aprakstošā veidā.
Dupilumabs 300 mg, cendakimabs 360 mg un budezonīda perorāla suspensija 2 mg uzrādīja mērenu līdz augstu efektivitātes līmeni disfāgijas mazināšanā pusaudžiem un pieaugušajiem ar eozinofilo ezofagītu (EoE). Lielākā daļa pētīto terapiju, izņemot etrasimodu, nodrošināja histoloģisku remisiju.
