Sasniegumi vēža ārstēšanā — ķirurģija, ķīmijterapija, mērķterapijas līdzekļi, imūnterapija un staru terapija, kā arī šo metožu kombinācija — ievērojami uzlabojuši onkoloģisko slimnieku izdzīvošanu un pagarinājuši viņu dzīvildzi. Tomēr daudzi pacienti gan audzēja, gan ar to saistītās terapijas blakņu dēļ piedzīvo negatīvas kognitīvo funkciju izmaiņas, kas saglabājas pēc ārstēšanas beigām un negatīvi ietekmē dzīves kvalitāti. Tas notiek gan CNS, gan ne–CNS audzēju gadījumā — kā bērniem, tā pieaugušajiem. [1]
Anaplastiska vairogdziedzera vēža (AVV) gadījumā izdzīvotības rādītāji joprojām saglabājas zemi – šis ir agresīvākais no vairogdziedzera vēža apakštipiem. Tomēr, šobrīd pieejamās mērķa un imūnterapijas metodes paver jaunas iespējas slimības ārstēšanā. Lai novērtētu, kā ārstēšanas stratēģijas izvēle un vēzi raksturojošie lielumi ietekmē kopējo izdzīvotību (overall survival), tika veikts retrospektīvs gadījumu sēriju pētījums.
Pēdējos gados līdz ar pieaugošo vēža gadījumu sastopamību kardioonkoloģija attīstījusies kā atsevišķa kardioloģijas apakšnozare. Vēža pacientiem ir palielināts risks kardiovaskulāro slimību (KVS) attīstībai. Mūsdienu pretvēža terapija var izraisīt kardiotoksicitāti, tādējādi vēl vairāk palielinot KVS risku.
Zobārsta konsultācija ir svarīgs posms pacienta izglītošanā par mutes dobuma kopšanu pirms un pēc ķīmijterapijas un staru terapijas, ka arī agrīnā mutes dobuma audzēju diagnosticēšanā. Apskata mērķis ir aplūkot biežākās blaknes pēc ķīmijterapijas un galvas—kakla zonas apstarošanas, sniegt ieteikumus par profilaksi un klīnisko simptomu mazināšanu.
Dzemdes kakla vēzis ir ceturtais pasaulē visbiežāk sastopamais ļaundabīgais audzējs sievietēm. Latvijā tas ir otrais biežākais ļaundabīgais audzējs sievietēm līdz 45 gadu vecumam, turklāt pēdējos desmit gados saslimstība ar dzemdes kakla vēzi Latvijā pieaugusi par 60 %. [1; 2]
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Standarta transtorakāla ehokardiogrāfija ir viens no pamata izmeklējumiem sirds mazspējas diagnostikā (1. attēls). [1] Ja pacientam ar sirds mazspējai raksturīgiem simptomiem un/vai klīniskām pazīmēm* transtorakālā ehokardiogrāfijā tiek konstatēta samazināta kreisā kambara izsviedes frakcija (EF [ejection fraction] < 40 %), šaubām par sirds mazspējas diagnozi nevajadzētu būt un atliek tikai precizēt sirds mazspējas iemeslu un sākt atbilstošu ārstēšanu.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.