Turpinot rakstu par biežāk sastopamo ilgtermiņa komplikāciju pārvaldību pēc dzemdes kakla vēža terapijas, tiks apskatītas pārējās vēlīnās komplikācijas: limfocistas un limforeja, limfedēma, jatrogēna menopauze un tās izrietošās sekas, kā arī seksuāla disfunkcija. Raksta mērķis ir apzināt biežākās ar dzemdes kakla vēža (turpmāk — DzKV) ārstēšanu saistītās komplikācijas (attēls) un pārvaldības iespējas. [1—7] Pirmo raksta daļu aicinām lasīt Doctus septembra (2025) numurā.
Dzemdes kakla vēzis (DzKV) ir ļaundabīga slimība, kas var attīstīties jebkura vecuma sievietēm. Lai gan DzKV ir novēršams, pasaulē tas ir ceturtais izplatītākais vēža veids sievietēm. Latvijā DzKV ir otrais izplatītākais ļaundabīgais audzējs sievietēm līdz 45 gadu vecumam un joprojām ļoti aktuāls un satraucošs gan biežuma, gan mirstības ziņā. [1; 2]
Daudzās valstīs ieviesto dzemdes kakla vēža skrīninga mērķis ir samazināt vēža sastopamības rādītājus, identificējot pirmsvēža bojājumus. Nopietnā malignitātes riska dēļ sievietēm ar augstas pakāpes pirmsvēža bojājumu tiek rekomendēts veikt konizāciju, ņemot vērā pacientes vecumu, displāzijas pakāpi un nākotnes grūtniecības vēlmes. Dānijā veikts kohortas pētījums, lai ziņotu, kā konizācijas laikā iegūtās komplikācijas ietekmē nākotnes auglības jautājumus.
Latvijā Dzemdes kakla vēža modrības mēnesis notiek ar lozungu “Apsteidz dzemdes kakla vēzi!”, aicinot veikt valsts apmaksātu skrīninga pārbaudi un jauniešu vakcināciju pret šā vēža izraisītāju – cilvēka papilomas vīrusu (CPV). To organizē Latvijas dzemdes kakla vēža izglītības fonds sadarbībā ar Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociāciju un Latvijas Kolposkopijas biedrību.
Janvāris visur pasaulē ir Dzemdes kakla vēža modrības mēnesis (Cervical Cancer Awareness Month). Latvijā Dzemdes kakla vēža modrības mēnesis notiek ar lozungu “Apsteidz dzemdes kakla vēzi!”, aicinot veikt valsts apmaksātu skrīninga pārbaudi un jauniešu vakcināciju pret šā vēža izraisītāju – cilvēka papilomas vīrusu. To organizē Latvijas dzemdes kakla vēža izglītības fonds sadarbībā ar Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociāciju un Latvijas Kolposkopijas biedrību.
Šā sistemātiskā pārskata un meta–analīzes autori meklēja atbildi uz jautājumu – vai Covid–19 pandēmija ir saistīta ar vēža sijājošās diagnostikas samazinājumu pasaulē?
Dzemdes kakla vēzis ir ceturtais pasaulē visbiežāk sastopamais ļaundabīgais audzējs sievietēm. Latvijā tas ir otrais biežākais ļaundabīgais audzējs sievietēm līdz 45 gadu vecumam, turklāt pēdējos desmit gados saslimstība ar dzemdes kakla vēzi Latvijā pieaugusi par 60 %. [1; 2]
Trūkst retrospektīvu pētījumu datu, vai izdzīvotības rādītāji pēc laparoskopiskas vai robotasistētas radikālas histerektomijas (minimāli invazīva ķirurģija) ir līdzīgi kā pēc atvērtas abdominālas radikālas histerektomijas (atvērta ķirurģija) sievietēm ar agrīni atklātu dzemdes kakla vēzi.
Lai gan pēdējos gados reģistrēto pirmreizējo pacientu skaits ir svārstīgs, antidepresantu (AD) patēriņš (definētās dienas devas (DDD) uz 1000 iedzīvotājiem) uzrāda stabilu pieauguma tendenci, [2] norādot uz nepieciešamību pēc efektīvākas skrīninga un medikamentozās terapijas vadības.
Pateicoties ziedotājiem, Bērnu slimnīcas fonds (BSF) 25 gadu pastāvēšanas laikā ir spējis atbalstīt ārstniecību tūkstošiem bērnu visā Latvijā, un pēdējo 5 gadu laikā vien palīdzība sniegta vairāk nekā 3 tūkstošiem bērnu, tostarp 2025. gadā – 641 bērnam, trešdien, 29. aprīlī, preses konferencē uzsvēra BSF valdes priekšsēdētāja Liene Dambiņa.
Erektilā funkcija ir komplekss psihoneiroendokrīns process, kas ietver ne tikai adekvātu hormonu darbību, bet arī perifērās un centrālās nervu sistēmas līdzdalību, asinsvadu veselību un psihoemocionālus faktorus. Doctus februāra izdevumā Dr. Madara Kalniņa sniedza detalizētu ieskatu ED patofizioloģijā un ārstēšanas iespējās no neirologa seksologa skatījuma. Šomēnes turpinājumā endokrinologa androloga un ārsta psihoterapeita perspektīva.
Hroniskas iesnas kā iemesls ārsta vizītei neatkarīgi no izcelsmes ir samērā bieži novērojamas. Svarīgākais ārsta uzdevums — precizēt diagnozi, diferencēt rinīta ierosinātāju, veicinātājus un riska faktorus, pēc tam attiecīgi izvēloties tādu ārstēšanas virzienu, kas uzlabo pacienta veselības un dzīves kvalitāti ilgtermiņā.
Kaut arī renīna-angiotensīna sistēmas (RAS) inhibitori palēnina hroniskas nieru slimības gaitu, šos medikamentus bieži atceļ akūta aGFĀ krituma dēļ pēc to uzsākšanas. Lai izpētītu kardiovaskulāros, nieru un mirstības iznākumus pēc RAS inhibitoru atcelšanas vai turpināšanas, veikts retrospektīvs kohortas pētījums Kanādā.
