PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Depresija strādājošo medicīnas studentu vidū. Pētījums Latvijā

E. Nusberga, L. Ķevere, I. Pūce
Depresija strādājošo medicīnas  studentu vidū. Pētījums Latvijā
Freepik
Medicīnas studijas gan emocionāli, gan akadēmiski ir viena no vissmagākajām studiju programmām. Īsā laikā apgūstamais informācijas daudzums ietekmē miega kvalitāti, studentu pārņem nogurums, stress, panika, trauksme, samazinās darba spējas. Psihisko veselību var ietekmēt finansiālā atbalsta trūkums, tāpēc paralēli studijām jāmeklē darbs, kas ir papildu slodze un stress. Šāds dzīvesveids var nelabvēlīgi ietekmēt psihoemocionālo veselību un klīniski izpausties, piemēram, kā depresija.

Depresijas raksturojums

Simptomi un diagnostiskie kritēriji

Pašvērtējums cilvēkiem, kas cieš no depresijas, ir zems, tāpēc viņi ir nepamatoti paškritiski un ar spēcīgu vainas izjūtu. Smagas depresijas epizodes izsauc pašnāvnieciskas domas. Svarīgi šādus simptomus nepalaist garām un klīniskos simptomus diferencēt no ikdienišķām situācijām, kas var pasliktināt labsajūtu.

Depresijai raksturīgi ne tikai psihoemocionālie simptomi (samazināta baudas, laimes izjūta), bet arī fiziski simptomi, piemēram, sliktāka miega kvalitāte, nogurums, palielināta vai samazināta apetīte.

SPKC informatīvajā materiālā sagrupēti astoņi depresijas veidi.

  1. Rekurenti depresīvi traucējumi: depresijas epizodes dzīves laikā atkārtojas vairākkārt.
  2. Trauksmaina depresija: depresīvu noskaņojumu pavada izteikta trauksme, nemiers un sasprindzinājums.
  3. Atipiska depresija: mainīgs garastāvoklis, pastiprināta miegainība un apetīte.
  4. Pēcdzemdību depresija: sākas grūtniecības periodā vai pirmajā gadā pēc dzemdībām. Sākotnēji var izpausties kā pēcdzemdību skumjas ar emocionalitāti, raudulību, aizkaitināmību, traucētu miegu. Pēcdzemdību skumjas lielākoties izzūd pēc dažām nedēļām, taču daļai sieviešu šie simptomi ar laiku kļūst intensīvāki un pārvēršas depresijā, kas apgrūtina rūpes gan par bērnu, gan sevi.
  5. Maskēta depresija: var izpausties ar fiziskām sūdzībām un izmainītu uzvedību, piemēram, vielu lietošanu, aizraušanos ar azartspēlēm, pārstrādāšanos.
  6. Sezonāli garastāvokļa traucējumi: atipiskas depresijas simptomi rudenī un ziemā, kad īss diennakts gaišais periods. Traucējumi biežāk novērojami ziemeļu puslodes valstīs.
  7. Depresija gados vecākiem cilvēkiem: depresijas attīstību var veicināt sociālo lomu maiņa, tuvinieku zaudējums, sociāla norobežošanās, fiziskā stāvokļa pasliktināšanās un somatiskas slimības. Depresija nav normāla novecošanās pazīme.
  8. Depresija bērniem: nereti izpaužas ar svārstībām, vieglu aizkaitināmību un kā maskēta depresija ar garastāvokļa uzvedības traucējumiem. [1]

Depresijas smaguma pakāpes un veidi

Izšķir trīs smaguma pakāpes:

  • vieglas depresijas epizode: divu nedēļu periodā jābūt novērotiem diviem pamata simptomiem un vismaz trīs papildu simptomiem. Šie simptomi pārsvarā ir viegli izteikti. Vieglas depresijas epizodi var sekmīgi ārstēt tikai ambulatori,
  • vidēji smaga depresija: divu nedēļu periodā divi pamata simptomi un vismaz četri papildu simptomi, vismaz viens no simptomiem ir smagi izteikts. Ir traucēta sociālā funkcionēšana, grūtības darbā un/vai ikdienas pienākumu veikšanā,
  • smaga depresija: spilgti izteikti visi trīs pamata simptomi, kā arī vismaz četri papildu simptomi. Depresijas klīnisko ainu smagāku dara izteikta trauksme vai apātija. Pacients nespēj strādāt, nespēj veikt vienkāršus ikdienas darbus. Smaga depresijas epizode ar psihotiskiem simptomiem. Klīnisko ainu papildina grēcīguma, izsīkuma, nabadzības murgu idejas, pašapsūdzības murgu idejas; ļauna, izmejoša satura dzirdes halucinācijas. Iespējams depresīvs stupors. [2]

Depresijas pamata simptomi: nogurdināmība/enerģijas trūkums, lielāko dienas daļu nomākts garastāvoklis bez noteikta iemesla, sašaurināts interešu loks, zudusi spēja priecāties

Depresijas papildu simptomi: pašapsūdzības domas, neadekvāta vainas izjūta, pasliktināts pašvērtējums, suicidālas domas vai uzvedība, kognitīvo funkciju traucējumi, psihomotoriskās aktivitātes traucējumi, jebkādi miega traucējumi, samazināta apetīte

 

Depresijas ārstēšanas iespējas

Pacientiem, kuri sākotnēji nespēj pieņemt, ka depresija ir nopietna psiho­emocionāla slimība, kā pirmo ārstēšanas metodi izvēlas farmakoterapiju. Iespējams, ka, viņuprāt, tas ir ātrāks un efektīvāks veids, kā tikt galā ar nomāktību. Visefektīvākā pieeja ir farmakoterapija kopā ar psihoterapiju. Sertificēts ārsts terapiju pielāgo individuāli. Ārstēšanā tiek izmantotas šādas antidepresantu grupas:

  • selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (SSAI): escitaloprāms, paroksetīns, fluoksetīns un sertralīns. Iespējamie blakusefekti: slikta dūša, reibonis, galvassāpes, vājš libido,
  • serotonīna norepinefrīna atpakaļsaistes inhibitori (SNRI): jaunākas paaudzes antidepresantu veids. Šajā klasē ietilpst venlafaksīns, duloksetīns un levomilnaciprāns. Blakusefekti: nogurums, galvas reiboņi, vājš libido, trauksme,
  • tricikliskie antidepresanti (TCA): dezipramīns, doksepīns, imipramīns, nortriptilīns un trimipramīns. Blakusefekti: sausa mute, reibonis, slikta dūša, [3]
  • atipiskie antidepresanti: agomelatīns, trazodons, vortioksetīns, bupropions, tianeptīns, mirtazapīns. Blakusefekti: individuāli.

Terapijas plānā tiek iekļauta arī gaismas terapija, fiziskas aktivitātes (pastaigas, skriešana, dejošana), veselīga dzīvesveida uzturēšana: veselīga un sabalansēta ēšana, pietiekams miegs, izvairīšanās no alkohola vai narkotisko vielu lietošanas. Ir svarīgi, ka viss ārstēšanas process norisinās ārsta uzraudzībā, lai novērstu recidīvu. Šis posms var ilgt vairākus mēnešus, pat gadu.

Pētījums: depresijas sastopamība strādājošiem medicīnas studentiem

Pētījuma apraksts un demogrāfiskie rādītāji

Lai izvērtētu depresiju un tās sastopamību strādājošiem medicīnas studentiem, pētījumā (26.04.2023.—01.06.2023.) tika uzrunāti Latvijas universitātēs studējošie 1.—6. kursa medicīnas studenti un iekļauti PHQ–9 (pacienta veselības aptaujas) jautājumi un septiņi demogrāfiskie jautājumi (vecums, dzimums, mācību iestāde, algots darbs, vidējā slodze mēnesī, darba vietu skaits). Šie jautājumi tika uzdoti nolūkā apstiprināt vai noliegt izvirzīto hipotēzi: lielāka depresijas sastopamība ir tai medicīnas studentu daļai, kuri paralēli studijām strādā. Pētījumā tika izvirzīti šādi depresiju veicinoši faktori: darbs paralēli studijām, nostrādātā slodze mēnesī, darba vietu skaits.

Demogrāfisko datu un PHQ–9 skalas aprakstošā statistika Demogrāfisko datu un PHQ–9 skalas aprakstošā statistika
1. tabula
Demogrāfisko datu un PHQ–9 skalas aprakstošā statistika

1. tabulā apkopotas demogrāfisko datu un PHQ–9 skalas kopējās izlases vērtības. Respondentu kopskaits pētījumā — 140: 83,6 % sieviešu, 15 % vīriešu, 1,4 % transpersonu. Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) studē 77 respondenti, Latvijas Universitātē (LU) — 63. Pirmā kursa studenti ir 21,4 % dalībnieku, visplašāk pārstāvētā vecumgrupa 18—25 gadi (76,4 %).

Tabulā redzams, ka algotu darbu paralēli medicīnas studijām strādā 108 respondenti (77,1 %), no tiem 27,1 % mēnesī strādā vairāk nekā 0,5 slodzes. Vislielākais respondentu skaits jeb 61,4 % strādā vienā darba vietā.

Depresijas simptomu sastopamība

Iegūtie depresijas skalas rezultāti tika sadalīti divās grupās: studenti, ku­riem nav konstatēti depresijas simptomi (0—9 punkti), un studenti, kuriem ir konstatēti depresijas simptomi (10—27 punkti). Šādas grupu sadales pamatā izmantoti 2009. un 2021. gadā veiktie pētījumi, kuros apstiprināts, ka robežvērtība ≥ 10 punkti norāda uz depresijas simptomu esību. [4; 5]

Pirms datu sadalījuma tika apskatīti pētījuma izlases vidējie rezultāti, aizpildot PHQ–9 skalu. Vidējā vērtība 12,78 punkti ar standartnovirzi (SN) 5,99 norāda uz to, ka lielai daļai pētījuma dalībnieku konstatējami depresijas simptomi.

Iegūtos datus sadalot iepriekš minētajās grupās, var secināt, ka depresijas simptomus neuzrāda 55 dalībnieki (≤ 9 punkti), vidēji iegūstot 7 punktus (M = 7,04; SN = 2,06). Pārējie 85 pētījuma dalībnieki, atbildot uz depresijas skalas jautājumiem, uzrādīja depresijas simptomus, vidēji iegūstot par 9 pun­ktiem vairāk (M = 16,15; SN = 4,83).

Lai noskaidrotu, vai tālākos aprēķinos jāizmanto parametriskās vai neparametriskās statistikas metodes, tika izmantots Shapiro—Wilk tests, pēc kura konstatēts, ka PHQ–9 skalas rezultāti neatbilst normālsadalījumam (W = 0,955; p < 0,001). Pētījuma hipotēzes izpētei tika veikti trīs testi: Manna—Vitneja (U), Kraskola—Valisa (H) un Spīrmena korelāciju analīze. Ar Manna—Vitneja (U) testu tika aprēķināts, vai pastāv statistiski nozīmīga atšķirība depresijas skalas vidējās vērtībās strādājošiem un nestrādājošiem medicīnas studentiem.

Testā uzrādījās, ka ir statistiski nozīmīgas atšķirības depresijas skalas vidējos rādītājos studentiem, kuri paralēli studijām strādā algotu darbu, un tiem, kuri nestrādā (p < 0,05), skat. 2. tabulā.

Strādājošo un nestrādājošo medicīnas studentu salīdzinājums pēc depresijas izpausmēm Strādājošo un nestrādājošo medicīnas studentu salīdzinājums pēc depresijas izpausmēm
2. tabula
Strādājošo un nestrādājošo medicīnas studentu salīdzinājums pēc depresijas izpausmēm

Lai noskaidrotu, vai ir statistiski nozīmīga atšķirība depresijas skalas vidējos rādītājos pēc darba slodzes mēnesī un darba vietu skaita, tika izmantots Kraskola—Valisa (H) tests. Salīdzinot nostrādāto slodzi mēnesī un depresijas rādītājus, tika secināts (3. tabula), ka nav atšķirību PHQ–9 skalas rezultātu sadalījumā pēc nostrādātās slodzes apmēra (H (2) = 6,842, df = 3, p = 0,077).

Nostrādātās slodzes lieluma salīdzinājums pēc depresijas skalas vērtībām Nostrādātās slodzes lieluma salīdzinājums pēc depresijas skalas vērtībām
3. tabula
Nostrādātās slodzes lieluma salīdzinājums pēc depresijas skalas vērtībām

Tāds pats tests izmantots, lai aplūkotu depresijas skalas vidējos rezultātus un darba vietu skaitu mēnesī, taču arī šis Kraskola—Valisa (H) tests neuzrādīja statistiski nozīmīgas atšķirības (H (2) = 6,887, df = 3, p = 0,076).

Meklējot saistību starp studenta nodarbinātību paralēli studijām, nostrādāto slodzi mēnesī, darba vietu skaitu un PHQ–9 skalas rezultātiem, tika veikta Spīrmena korelāciju analīze, pēc kuras secināms, ka respondenta nodarbinātība paralēli medicīnas studijām, nostrādātais slodzes lielums mēnesī, kā arī darba vietu skaits veido ļoti vāju, bet vērā ņemamu saistību ar depresijas skalas rezultātiem (4. tabula).

Depresijas saistība ar respondenta strādājošā statusu, nostrādāto slodzi mēnesī un darba vietu skaitu Depresijas saistība ar respondenta strādājošā statusu, nostrādāto slodzi mēnesī un darba vietu skaitu
4. tabula
Depresijas saistība ar respondenta strādājošā statusu, nostrādāto slodzi mēnesī un darba vietu skaitu

Ko varam secināt?

Depresijas simptomātika pēc iegūtajiem datiem apstiprinājās 85 respondentiem no 140. Pēc Spīrmena korelāciju analīzes uzrādījās vāja, tomēr vērā ņemama korelācija starp studenta nodarbinātību paralēli studijām, slodzi mēnesī, darba vietu skaitu un rezultātu PHQ–9 skalā.

Iegūtie rezultāti apstiprina hipotēzi, ka algots darbs paralēli medicīnas studijām varētu veicināt depresijas simptomu attīstību. Manna—Vitneja (U) testā apstiprinājām, ka ir statistiski nozīmīga atšķirība depresijas skalas vidējos rādītājos tiem studentiem, kuri paralēli studijām strādā algotu darbu, un tiem, kuri nestrādā.

Jāņem vērā, ka, pildot PHQ–9 testu, respondents atbildēja par pašsajūtu pēdējās divās nedēļās, tāpēc rezultātu varēja ietekmēt konkrētā brīža psihoemocionālais stāvoklis, piemēram, ja šajā posmā respondents nav strādājis (bijis atvaļinājumā), tad ilgstoša stresa apstākļi nav bijuši. Faktori, kas pasliktina vai uzlabo labsajūtu, var būt ļoti dažādas situācijas, piemēram, emocionāli saspringts posms personīgajā dzīvē, strīdi ģimenē vai attiecībās, kas ietekmē atbildes uz testa jautājumiem.

Svarīgi pieminēt, ka pētījums norisinājās no aprīļa līdz jūnija sākumam, kas studentiem ir īpaši saspringts posms, jo tuvojas studiju gada beigas, gala pārbaudījumi (kolokviji), noslēguma eksāmeni, diplomdarba aizstāvēšana. Iegūtos rezultātus (depresijas sastopamību) varēja ietekmēt visi iepriekš minētie faktori.

Apskatot datus no lielāka apmēra pētījumiem par depresijas sastopamību medicīnas studentiem, var secināt, ka šī ir aktuāla problēma pasaulē. Pētījumā Ķīnā secināts, ka no depresijas cieš trešdaļa studentu, no tiem 27,2 % ir medicīnas studenti. Medicīnas studenti cieš ne tikai no depresijas, bet arī no ēšanas traucējumiem un pašnāvnieciskām domām. [6] Kopējais depresijas sastopamības biežums medicīnas studentiem dažādos pētījumos pasaulē variē no 1,4 % līdz 73,5 %. [7]

Literatūra

  1. Zārde I. Kas ir depresija? Kas jāievēro saskarsmē ar cilvēku, kuram ir šī slimība? 2023. www.spkc.gov.lv/sites/spkc/files/content/depresija_148x210.pdf
  2. Vadlīnijas, 2009. Depresijas norise un ārstēšanas iespējas. Vadlīnijas. RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedra.
  3. Zeng W, Chen R, Wang X, et al. (2019). Prevalence of mental health problems among medical students in China: A meta-analysis. Medicine (Baltimore), 98(18), e15337. doi.org/10.1097/MD.0000000000015337
  4. Ahmed I, Banu H, Al-Fageer R, Al-Suwaidi R. (2009). Cognitive emotions: depression and anxiety in medical students and staff. Journal of Critical Care, 24(3), e1-e7. doi.org/10.1016/j.jcrc.2009.06.003
  5. Snijkers JTW, van den Oever W, Weerts ZRM, et al. (2021). Examining the optimal cutoff values of HADS, PHQ-9 and GAD-7 as screening instruments for depression and anxiety in irritable bowel syndrome. Neurogastroenterology and Motility, 33(12), e14161. doi.org/10.1111/nmo.14161
  6. Zeng W, Chen R, Wang X, et al. (2019). Prevalence of mental health problems among medical students in China: A meta-analysis. Medicine (Baltimore), 98(18), e15337. doi.org/10.1097/MD.000000000001533
  7. Rotenstein LS, Ramos MA, Torre M, et al. (2016). Prevalence of Depression, Depressive Symptoms, and Suicidal Ideation Among Medical Students: A Systematic Review and Meta-Analysis. JAMA, 316(21), 2214–2236. doi.org/10.1001/jama.2016.17324