Pieaugušajiem ar augstāku Fitbit reģistrēto fizisko aktivitāti – ko vērtēja pēc dienas soļu skaita, aktīvajām minūtēm, sirdsdarbības ritma un citiem rādītājiem – bija mazāka kairinātas zarnas sindroma (IZS) iespējamība, savukārt ilgāks sēdošs laiks bija saistīts ar lielāku IZS risku.
Fiziskās aktivitātes intervences — aerobās nodarbības, kombinēti aerobāie un spēka treniņi, kā arī spēka treniņi — bija saistītas ar uzlabotu dzīves kvalitāti (QoL) sievietēm ar krūts vēzi, kuras saņem ķīmijterapiju. Meta-analīze parādīja aptuveni 66 % varbūtību, ka sievietes fizisko aktivitāšu grupās ziņos par labākiem iznākumiem nekā pacientes, kuras saņēma tikai standarta aprūpi.
Primāra arteriāla hipertensija bieži vien sākotnēji ir asimptomātisks stāvoklis, ko nosakām brīdī, kad pacients nonācis mūsu redzeslokā citu iemeslu dēļ. Taču, lai samazinātu nevēlamu kardiovaskulāru notikumu attīstības, t. sk. nāves, risku, svarīgi nodrošināt atbilstīgu ārstēšanu un profilaksi visās pacientu vecuma grupās.
“Visas slimības sākas zarnu traktā,” tā modernās medicīnas tēvs Hipokrats vēstīja 2000 gadus atpakaļ. Izpratne par zarnu trakta mikrobioma nozīmi cilvēka veselībā un slimību patoģenēzē strauji attīstās. Tāpat arī pieaug zināšanas par probiotiku nozīmi dažādu fizioloģisku un patoloģisku stāvokļu pārvaldībā.
Pētījuma rezultāti apgāž izplatīto priekšstatu par “10 000 soļiem dienā”, pierādot, ka svarīgāka par soļu skaitu ir kustību kvalitāte un regularitāte.
Vidēja un vecāka gadagājuma pieaugušajiem, kuri ievēro trīs līdz piecus veselīga dzīvesveida paradumus — nesmēķē, guļ 7–9 stundas naktī, uztur augstu intensīvas fiziskās aktivitātes līmeni, ievēro kvalitatīvu uzturu un mēreni lieto alkoholu (5–15 g/dienā) — ir par 40 % mazāks risks saslimt ar funkcionāliem aizcietējumiem salīdzinājumā ar tiem, kuri neievēro nevienu no šiem paradumiem.
Palielināta fiziskā aktivitāte brīvajā laikā un samazināta mazkustīga uzvedība var labvēlīgi ietekmēt epiģenētisko novecošanos.
Izpētīts, ka senioriem, kam nav kardiovaskulāras slimības, katras papildu 10 vidējas līdz intensīvas fiziskās aktivitātes saistītas ar kardiovaskulāro slimību riska samazinājumu. Tiem, kam pāri 80 gadu slieksnim arī viegla fiziskā aktivitāte pastaigu formā nodrošina ievērojamu aizsardzību.
Kaut arī regulāras fiziskas aktivitātes saistītas ar plaša spektra hronisku slimību profilaksi, to loma psoriātiskā artrīta profilaksē nav plaši pētīta. Līdz ar to klīnicisti var atturēties rekomendēt intensīvus treniņus pacientiem ar psoriāzi, baidoties par potenciāli trigerējošu ietekmi uz locītavu iekaisumu pacientiem ar subklīnisku psoriātisko artrītu (PsA). 2025.gada GRAPPA (Group for Research and Assessment of Psoriasis and Psoriatic Arthritis) ikgadējā tikšanās reizē tika pierādīts, ka fiziskai aktivitātei ir tieši preventīvs efekts!
Preklīniskajos un novērojumu pētījumos izteikta hipotēze, ka fiziskās aktivitātes var uzlabot vēža iznākumu. Tomēr pagaidām iztrūkst neapstrīdamu pirmā līmeņa pierādījumu šim apgalvojumam.
Pētījums atklāj, ka "nedēļas nogales kareivja" pieeja fiziskajām aktivitātēm – iegūstot 150 minūtes mērenas līdz intensīvas fiziskās aktivitātes vienas vai divu dienu laikā, nevis visu nedēļu – uzlaboja veselību un samazināja mirstības risku.
Gandrīz jau mēnesi dzīvojam 2025. gadā, un, ja ir grūtības noturēties pie Jaunā gada apņemšanās, nezaudējiet cerību, jo jauni pētījumi rāda, ka veselīgu paradumu izveide var aizņemt ilgāku laiku, nekā gaidīts. Pētnieki atklāja, ka jauni paradumi var sākt veidoties aptuveni divu mēnešu laikā (mediāna 59–66 dienas), taču to pilnīgai izveidei var būt nepieciešamas pat 335 dienas.
Staigāšana vismaz 7000 soļu dienā saistīta ar mazāk izteiktiem depresijas simptomiem un par 31 % zemāku depresijas risku nekā tad, ja veic mazāk soļu, liecina jaunas meta–analīzes rezultāti.
Mazkustīgums ir galvenais veselības riska faktors vairākām hroniskām saslimšanām un priekšlaicīgai nāvei. Neskatoties uz pierādījumiem, kas atbalsta uztura un fiziskās aktivitātes uzvedības konsultāciju iejaukšanos, mazkustīgums reti tiek mērīts vai pārvaldīts primārajā aprūpē. Ir nepieciešams izpētīt un pierādīt vērtību pacientu skrīningam attiecībā uz mazkustīgumu.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Primāra hiperparatireoze (PHPT) klīniskajā praksē ir bieži sastopama un ir atbildīga par skeleta un nieru bojājuma attīstību, Kaut arī paratireoīdektomija var novērst šo komplikāciju attīstību, daudzu pacientu pārvaldība tiek vadīta novērojot. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt PHTP radītu orgānu bojājumu biežumu un attīstības laiku.
Ātriju fibrilācija ir bieži sastopama kardiovaskulāra slimība pieaugušajiem un to uzskata par daļu no klīniskā geriatriskā sindroma modeļa. Kustību traucējumi saistīti ar zemāku dzīves kvalitāti, augstākām veselības aprūpes izmaksām un lielāku risku ar veselību saistītiem iznākumiem. Līdz šim dati par kustību ierobežojumiem un to ietekmi uz ātriju fibrilācijas (ĀF) pacientu ir bijuši nepietiekami. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā prezentēta informācija par liela apjoma pētījumu 250 medicīnas centros 27 Eiropas valstīs no 2013.-2016.gadam.
