Dzīvesveids, nevis darbs. Ieviņa Alka
"Man ir bijusi iespēja trīs gadu desmitu garumā trīs cilvēku komandā veidot un pilnveidot pirmsstacionāra dienestu līdz pat vienotā valsts Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izveidošanai."
Pēctecība tā nav, jo ģimenē pirms manis nebija neviena mediķa. Studiju gados gan ieprecējos lielā ārstu saimē - Alkos. Mans vīratēvs Oskars Alks bija ķirurgs, arī daudzi citi šai dzimtai piederīgie bija ārsti un medicīnā nodarbināti cilvēki.
Esmu dzimusi Madonas novada Meirānu pagastā. Kaut pavadīju tur tikai agrīno bērnību, vēlāk vien vasaras, tomēr joprojām meirāniešus un madoniešus izjūtu kā savējos. Lauku māju tajā pusē man nav, bet radi dzīvo apkārtējos pagastos.
Kopš 1949. gada esmu jūrmalniece. Māte, uzzinājusi par izvešanas sarakstiem, sakravāja pašu nepieciešamāko, lai dotos bēgļu gaitās uz Jūrmalu. Tādējādi tika nocirstas dzimtas saknes un sākās faktiska trimda tepat Latvijā.
Mammīte ir no divu meitu ģimenes. Vecvecāki mammas māsai atstāja pašu celtās lauku mājas, bet jaunākajai meitai, manai mammai, mēģināja iedot to, ko tajos laikos uzskatīja par tikpat lielu vērtību kā īpašums, - izglītību. Māte studēja Rēzeknes skolotāju institūtā, pabeidza to padomju okupācija sākumā.
Jaunam cilvēkam ārkārtīgi svarīga ir saskarsme ar personībām, kam ir sava dzīves pozīcija un stabila vērtību sistēma. Kad mamma vismaz reizi gadā tikās ar studiju biedriem, dzirdēju, ko viņi pārsprieda, kā pamatoja viedokli. Dzirdētais mani spēcīgi iespaidoja. Arī vēlākajos gados, kad mācījos skolā, studēju, man ir veicies ar skolotājiem-personībām.
Ļoti skarbi. Māte patiesībā mūs vilka viena, saņemot jaunāko klašu skolotājas niecīgo algu, jo tēvs bija spiests pieņemt dažādus gadījuma darbus pa visu Latviju. Piecatā (vecāki, vecmāmiņa un mēs ar brāli) dzīvojām nelielā divistabu dzīvoklī bez ērtībām. Joprojām sāp sirds par to, ka eksistenciālu apstākļu dēļ vecaimātei un vecamtēvam vajadzēja dzīvot šķirti (viens bija pie vecākās meitas, otrs - pie jaunākās), vecumdienas viņi nevarēja vadīt kopā. Tas man daudzkārt licis domāt, ka ģimene mums tika deformēta Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara laikā un viscaur padomju okupācijai. Viss smagums gūlās uz sieviešu pleciem. Viņas darīja, ko spēja, lai bērniem nodrošinātu pieņemamu izglītību, taču aizstāt vīrieti ģimenē nav sievietes spēkos.
Vīrieši, kurus neaudzina vīrieši, neiegūst vīrietim raksturīgo dzīves uztveri, saprašanu, vīra stāju un iemaņas darbos. Tāpēc tagad bieži var novērot: tiklīdz ģimenē vai darbā stiprajam dzimumam rodas grūtības, viņi tās nevis risina, bet bēg. Un tad sieviete spiesta viena vilkt ģimenes vezumu. Izturēt. Jo viņai atšķirībā no vīrieša saglabājusies atbildība par pēcnācējiem. Diemžēl šodienas realitāte rāda, ka arī tā zūd.
Normālas ģimenes postīšana Latvijā turpinās. Kur ir vīri ar stāju?! Viņu trūkst gan ģimenēs, gan skolās - vidē, kur veidojas jaunā paaudze. Tagad sludina, ka, pagarinoties vīrieša mūža ilgumam, viņš savas dzīves laikā var pagūt izveidot trīs ģimenes un katrā radīt bērnus. Bet - vai šodienas Latvijā ir daudz vīrieša cienīgu darbu ar tik lielu algu, ka varētu uzturēt trīs ģimenes, bērnus nodrošināt gan materiāli, gan intelektuāli?! Ja mēs nevaram cerēt uz izglītotu un stabilu sabiedrības daļu, tad patiesībā nevienā procesā nevaram cerēt uz stabilitāti.
Jau vidusskolā man bija absolūti skaidrs, ka stāšos Rīgas Medicīnas institūtā. Bez alternatīvas.
Vidusskolu beidzu ar iespēju kārtot tikai vienu iestājeksāmenu. Tas atviegloja ceļu uz medicīnu, vismaz iestāšanos augstskolā, jo tajā gadā bija dubultizlaidums (10. un 11. klašu), tāpēc studētgribētāju skaits dubultīgs, konkurence - liela.
Studiju beigu posmā nolēmu - specializēšos ķirurģijā. Pēc studiju beigšanas 1972. gadā tika sākta pēcdiploma apmācība internatūrā, bet sestajā kursā bija subordinatūra tajā specialitātē, kuru studējošais izvēlējās. Taču iznāca tā, ka pēc piektā kursa devos pie vīra uz Novosibirsku. Viņš ir viens no Sibīrijas bērniem - Alku ģimeni ar četriem bērniem padomju vara deportēja uz Sibīriju. Kad vīrs pieauga, viņam un brālim Krasnojarskas novada galvenais ķirurgs izņēmuma kārtā atļāva stāties Krasnojarskas Medicīnas institūtā. Šāda iespēja radās, ievērojot Oskara Alka ieguldījumu, strādājot par ķirurgu un ginekologu nometinājumā Severo Jeņisejskijā. Ar vīru iepazinos, kad viņš vadīja atvaļinājumus pie radiem Jūrmalā.
Augstskolu pabeidzu Novosibirskā, tas notika gandrīz reizē ar dēla piedzimšanu. Mani nozīmēja par ķirurģi poliklīnikā, taču darba gaitas tur nesāku, jo īsti nebija vietas, kur atstāt bērnu. Pēc kāda laika sāku strādāt Eksperimentālās un klīniskās medicīnas akadēmijas Sibīrijas filiāles kardioloģijas nodaļā. Piedalījos unikāla pētījuma "Ziemeļu tautu kardiovaskulārās sistēmas īpatnības" materiālu apstrādē. Diemžēl ar to prātu, kas man bija toreiz, nevarēju novērtēt, cik tas ir interesanti. Daudz spēka paņēma sadzīviskas problēmas, jo dzīvoju svešā vidē, kur valda bargs klimats, turklāt vajadzēja rūpēties par bērnu (bērnudārza nebija, auklīti atradu pēc laika), par ģimeni. Tikai vēlāk novērtēju, kādu ietekmi šī īsā darba dzīves epizode atstājusi uz manu dzīves uztveri. Nevienu skolu nedrīkst novērtēt par zemu!
Nē. Viss notika netīšām. Kad atgriezāmies Latvijā, vīrs sāka strādāt kardioķirurģijā profesora Jāņa Volokolakova vadībā. Diemžēl pēc smagas autoavārijas dzīvesbiedram radās nopietnas veselības problēmas, kas strauji apturēja viņa aktivitātes, bet es sapratu, ka manas izredzes pievērsties ķirurģijai nav reālas. Un tuvākā nozare ķirurģijai ir anestezioloģija un reanimatoloģija. Tolaik, lai iesaistītos internatūrā, bija nepieciešama kāda ārstniecības iestāde, kas mani pieņemtu darbā un deleģētu internatūrai, taču tāda neatradās. Nejauši satikta vīra kolēģe pastāstīja, ka ārsti vienmēr ir vajadzīgi Rīgas Ātrās palīdzības stacijā. Sāku tur strādāt izbraukuma brigādē. Īpaša sagatavošana nenotika, pieredzējušie kolēģi jaunos apmācīja darba procesā. Arī tagad nekas nav mainījies - dienesta ārsti joprojām paši apmāca jaunos, jo nedz posmā līdz diploma saņemšanai, nedz pēcdiploma izglītības posmā topošie mediķi netiek gatavoti pirmsstacionāra neatliekamajai medicīnai, izņemot tos, kas mācās neatliekamās medicīnas specialitātes rezidentūrā.
Tiem, kas neatliekamajā medicīnā nav bijuši "iekšā", šķiet, ka var jebkurus 10-20 cilvēkus "izķert" no jebkuras medicīnas mācību iestādes un "ielikt" ātrajā palīdzībā, lai strādā, jo - kas gan var būt vienkāršāks par to?! Bet, ilgus gadus strādājot neatliekamajā medicīnā un vadot trīsgadīgo neatliekamās medicīnas rezidentūras programmu, zinu, ka topošie mediķi ir īpaši jāmāca, lai viņi neradītu pārmērīgu risku ne neatliekamās medicīnas ārstiem, ne viņu pacientiem un lai nekļūtu par mūžīgajiem stažieriem.
Nonākusi neatliekamajā medicīnā, biju pārliecināta, ka uz neilgu laiku - kā daudzi kolēģi. Biju nobriedusi, ka, tiklīdz būs izdevīgs piedāvājums vai darbs, iešu prom no "ātrajiem", jo - kurš normāls ārsts gan grib strādāt neatliekamajā palīdzībā? Neviens taču!
Strādājot kardioloģiskajā brigādē, man bija iespēja apmeklēt kvalifikācijas celšanas semināru anestezioloģijā-reanimatoloģijā. Pēc tam saņēmu uzaicinājumu strādāt Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļā - "pieskatīt" kardioķirurģiskos pacientus. Tā kā uz ātro palīdzību nebiju nākusi uz palikšanu, šo piedāvājumu izmantoju. Drīz vien darbu turpināju tās pašas slimnīcas 32. jeb infarktu nodaļā, kur bija nepieciešams kardiologs. Diemžēl šī vakance bija uz laiku. Man atkal bija jāpieņem daktera Semjona Štriha piedāvājums kļūt par Rīgas Ātrās palīdzības stacijas kardioloģisko brigāžu vadītāju-koordinatori, rūpēties par kvalitatīvu kardioloģisko pacientu aprūpi, tie bija slimnieki, kas visbiežāk strauji mira.
Tajos laikos bija ārkārtīgi sarežģīts šo slimnieku hospitalizācijas plāns. Ar stenokardiju slimos veda uz vienu slimnīcu, ar akūtiem sirds traucējumiem - uz otru, tos, kam jau bija miokarda infarkts, - uz trešo. "Ātrajos" turpinājām specializēto brigāžu uzturēšanu un diferencētas ārsta kvalifikācijas paaugstināšanu, jo vieni labāk tika galā ar pirmās palīdzības sniegšanu avāriju un traumu gadījumā, citi - ar kardioloģiskā profila slimniekiem. Ārstu profesionālā piemērotība ir ārkārtīgi svarīga. Bija periods, kad vienlaikus strādāju kardioloģijas nodaļā, reanimācijas nodaļā un ātrajā palīdzībā. Diennakti pēc diennakts - tas bija ļoti smagi. Tādu slodzi es nevarēju atļauties, kad bērns devās skolas gaitās. Tāpēc paliku tikai "ātrajos" pie daktera Štriha.
Jūsu kolēģe Vija Grigale intervijā Doctus sacīja, ka reiz sprieduši, kā tas iespējams, ka trīs cilvēki var tik daudzus gadus strādāt kopā un visiem ir viens mērķis! Runa bija par Semjonu Štrihu, viņu pašu un jums.
Kopš 1979. gada Rīgas Ātrās palīdzības stacijā mēs, dakteris Štrihs, daktere Grigale un es, noteicām to, kā šis dienests strādās. Ieviesām automatizētu izsaukumu pieņemšanu, brigāžu vadību, visu datu apstrādi, pārveidojām dispečerdienestu, vēl citādi pilnveidojām dienesta darbu. Tas viss bija... Bet, kad veselības aprūpes sistēmā noteica jaunus ārstu sertifikācijas noteikumus, topošie mediķi sāka izvērtēt, vai būtu prātīgi pievērsties neatliekamajai medicīnai. Jo pusmūžā, kad var rasties pamatota vēlēšanās pārprofilēties, ir gandrīz neiespējami pārlēkt uz citu specialitāti. Daudzi jaunie ārsti darbu neatliekamajā palīdzībā uztvēra kā praksi ārsta iemaņu iegūšanai, kas patiesībā tā arī bija.
Man bija iespēja pavērot, kā strādā kolēģi Amerikā. Latvijas neatkarības sākumā tagadējam Neatliekamās medicīnas katedras vadītājam Teodoram Kristoferam no Tomasa Džefersona universitātes Filadelfijā acīs nezin kādā veidā bija iekritusi Latvija. Man bija iespēja gan teorētiski, gan praktiski iepazīties ar neatliekamās medicīnas apmācības procesu un organizāciju Filadelfijā, Mineapolisā un citviet. Iepazinos arī ar paramediķi Viktoru Rozenbergu, mūsu tautieti.
Pēc amerikāņu kolēģa Teodora Kristofera ieteikumiem un materiāliem par Amerikas neatliekamās medicīnas palīdzības ārstu rezidentūru mums Latvijā izdevās izveidot neatliekamās medicīnas rezidentūras trīsgadīgo programmu. Šogad to beidza trīs rezidenti, bet ir stājušās spēkā Eiropas Savienības prasības par piecgadīgu rezidentūru, jo Eiropas Savienībā nav runa par neatliekamās medicīnas ārstiem pirmsstacionāram, bet par darbu stacionārā neatliekamās medicīnas palīdzības nodaļās. Tagad rezidentūrā mācās vairāki jaunie kolēģi.
Pašlaik valstī novērojama tendence, ka ārsta palīgi pārkvalificējas par māsām, lai varētu izbraukt uz ārvalstīm strādāt. Mani ļoti satrauc, ka mēs ar vieglu roku no Latvijas izlaižam intelektu, mūsu smadzenes, tās pietiekami augstu nenovērtējot tepat.
Mūsu neatliekamā medicīniskā palīdzība joprojām ir citāda nekā daudzviet Eiropas Savienībā. Uz izsaukumiem brigādēs brauc ārsti un ārstu palīgi, reizēm arī reanimatologi. Ārvalstīs izsaukumos dodas paramediķi.
Cik varēju vērot Amerikā, izpratne par paramediķiem pat dažādos šīs valsts štatos atšķiras, tāpat ir arī dažādās Eiropas valstīs.
Paramediķis faktiski ir ekvivalents mūsu ārsta palīgam. Tā ir četrgadīga izglītība un virkne specializētu apmācību dzīves gaitā. Taču visur aktuāls ir jautājums - cik ilgi tāds speciālists var izturēt "uz brigādes". Iegūstot pieredzi un kvalifikāciju, viņam jādod iespēja darboties specialitātē visa darba mūža garumā. Amerikā viņš var kļūt par pārraugu, kas vada neatliekamās medicīnas brigādes (ap 20 cilvēku) darbību. Pieredzējušākie paramediķi apmāca arī policijas darbiniekus un citu operatīvo dienestu darbiniekus, kā sniegt pirmo palīdzību. Tas ietilpst paramediķa funkcijās. Viņiem ir tiesības uz priekšlaicīgu pensionēšanos un vēl citas priekšrocības, kas ne ārstiem, ne ārsta palīgiem mūsu dienestā nav, kaut to joprojām gribam panākt. Ir grūti piesaistīt jaunus cilvēkus neatliekamajai medicīnai, ja viņi skaidri apzinās, ka līdz pensijas vecumam fiziski nespēs šo darbu veikt un pusmūžā pārlēkt uz citu specialitāti - arī ne, jo tam nepieciešama pilna rezidentūra un sertifikācija. Ja kāds tomēr izvēlētos pusmūžā pārprofilēties, viņam vajadzētu nesertificētam strādāt citas ārstniecības personas vadībā, kas ģimenei nozīmētu materiālus zaudējumus. Šis jautājums joprojām ir sarežģīts un neatrisināts. Mums dramatiski trūkst ne tikai kvalificētu brigāžu personāla, bet arī profesionālu vidējā līmeņa vadītāju, jo atalgojuma ziņā viņi zaudē brigādēs braucošajiem.
Ir viena absolūti skaidra lieta - neatliekamās medicīnas sistēma jāveido atbilstīgi katras valsts finansiālajai situācijai, ambulatorās sistēmas organizācijas modelim, stacionāru atrašanās vietai un attālumam, kāds jānobrauc, lai nokļūtu līdz cilvēkam, kam nepieciešama palīdzība. Mūsu dienests ļoti strauji tuvojas izplatītākajam Rietumu modelim. Šodien neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā pārsvarā strādā ārstu palīgi, nevis ārsti, vēl jo mazāk - specializētās brigādes.
Manuprāt, viena liela nelaime ir tā, ka divdesmit neatkarības gados bieži mainījušies veselības aprūpes vadītāji. Katrs kādā citā valstī kaut ko paskatījās, kaut ko gribēja aizgūt, bet tāda aptveroša novērtējuma, padziļināta skatījuma, kāpēc konkrētajā valstī neatliekamās medicīnas darbs organizēts tieši tā un vai tas ir piemērots Latvijai, viņiem nebija.
Kā vērtējat reformas neatliekamajā medicīnā?
Šajos divdesmit neatkarības gados bija laiks, kad daži aktīvi veselības aprūpes darbinieki, zinādami, kāds finansējums tiek atvēlēts neatliekamajai palīdzībai, bija ieplānojuši privatizēt katrs savu mazo "ātro palīdzībiņu". To nedrīkstēja pieļaut. Pēc neatliekamās medicīnas un katastrofu medicīnas asociācijas sākotnējās iniciatīvas ilgstošā procesā izveidoja vienotu valsts dienestu. Tas ir pareizi. Taču šīs pārmaiņas notiek ļoti strauji. Ar Eiropas finansējuma atbalstu ienāk jaunas tehnoloģijas, taču, kad viss tiek pārveidots, kaut kādas detaļas nepagūst noslīpēt līdz galam, kad jau ienāk nākamās. Mediķiem ir grūti jaunajā sistēmā iekļauties, izsekojot visām novitātēm. Taču palīdzības sniegšana pacientiem tāpēc netiek apdraudēta - dienests palīdzību sniedz gan pilsētās, gan laukos iespējami operatīvos termiņos. Tomēr ir attālas vietas, kur "ātro" brigādes fiziski nevar nokļūt tajās minūtēs, ko paredz Ministru kabineta noteikumi.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet 2013. gada "Doctus" janvāra numurā