PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Nepaslaucīt problēmas zem paklāja

D. Ričika
Nepaslaucīt problēmas zem paklāja
Freepik
Februārī jaunie ārsti plašsaziņas līdzekļos skaļi pauda savu viedokli par kādu samilzušu problēmu — savām tiesībām darbā sarunāties valsts valodā gan ar pacientiem, gan kolēģiem. Veselības ministrs pat bija sasaucis slimnīcu vadītāju sanāksmi.

 

  • Jaunie ārsti norāda uz augošo “šķēri” — arvien vairāk jauno ārstu nerunā krievu valodā, taču Latvijā, strādājot medicīnā, viņi jūt spiedienu, ka būtu jāpārvalda valoda, kas dažās slimnīcu nodaļās var būt vadošā sarunvaloda. Citādi var nesaprast kolēģu teikto, palaist kaut ko garām, galu galā — pieļaut profesionālas kļūdas. Krievu valodas nezinātāji no pacientiem pieredz agresiju, emocionālu aizskārumu, no vecākiem kolēģiem — pa ironiskai piebildei, ka valodu zināšanas tikai bagātina. Par to nav šaubu, bet jautājums — vai tas ir normāli, ja darbā lielā daļā gadījumu ir jāpāriet uz sarunu ne valsts valodā?
  • Kas notiek realitātē? Jaunie ārsti ņem privātskolotāju, atzīst, ka nav citu variantu un kaut elementārā līmenī jāapgūst medicīniskā ikdienas valoda, jo pacientu, kas atbild, ka nesaprot latviski, ir ļoti daudz. Ārsta pienākums ir palīdzēt, nešķirojot pēc rases, tautības, valodas. Slimnīcu vadītāju viedoklis? Daļa to nejūt kā problēmu, jo vienmēr ir kāds kolēģis, kurš krievu valodu zina, citi sola — ja problēma samilzīs, būs jāpiesaista tulks. Jaunie ārsti grasās rīkot aptauju, lai dalītos ar tās rezultātiem un turpinātu aktualizēt šo jautājumu.
  • Šī nav vienīgā problēma, par kuru zinām, bet izliekamies, ka tāda neeksistē. Vēl viena neērtā sarunas tēma ir jauno ārstu izglītības kvalitāte — ļoti neviendabīga, atkarīga no specialitātes, no apmācīttiesīgo ārstu atbildības, noslogotības, entuziasma. Amplitūda te ir no lieliskas rezidentūras pieredzes ar brīnišķīgiem mentoriem līdz skarbai darbinieku vakuuma aizpildīšanai, kad nevis mācies kāda uzraudzībā, bet lāgā nav neviena, kam pajautāt padomu, vai pieņem pareizo lēmumu, — cerot, ka kļūdas nemaksās ļoti dārgi. Un vēl. Jaunie ārsti dodas uz starptautiskiem kongresiem, piedalās apmaiņas programmās un lieliski redz, salīdzina, kādas kompetences specialitātes ietvaros apgūst kolēģi citās valstīs. Arī te noderētu godīga saruna pašiem savas specialitātes ietvaros — vai esam pietiekami mūsdienīgi vai tomēr darām ierastajā manierē, pa vecam?

Cerēsim, ka aktualizētās problēmas nepaslaucīsim zem paklāja, bet būsim drosmīgi par tām sarunāties.

Raksts žurnālā