Jau 4. gadsimtā pirms mūsu ēras nātreni savos rakstos aprakstīja Hipokrats, norādot uz tās līdzību ar nātres dzēlienu. Tāpēc daudzās valodās šā stāvokļa nosaukums radies šīs saistības dēļ. Savukārt romiešu skola koncentrējās uz dedzinošu sajūtu (urere) nātrenes izsitumu vietās un Plīnijs ieviesa vārdu uredo. 10. gadsimtā Hali Ben Abbas lietoja vārdu essera, kas nozīmē “kalns, pacēlums”, norādot uz nātrenes izsitumu pacēlumu virs ādas līmeņa. 18. gadsimtā Zedlers slimību sauca par urticatio, bet Franks 1792. gadā izmantoja tagad vispārpieņemto nosaukumu urticaria. [1]
Alerģisks rinīts (AR) ir alergēnu ierosināts, IgE mediēts deguna gļotādas iekaisums. Klasiski tas izpaužas ar vienu vai vairākiem simptomiem — aizliktu degunu, izdalījumiem no deguna, niezi un šķaudīšanu. Tomēr šķietami vieglā slimība pacientam var būt ļoti traucējoša, ko pierāda arvien jauni AR pacientu dzīves kvalitātes un miega traucējumu izvērtēšanas pētījumi.
Miega traucējumi, grūtības koncentrēties un veikt darba pienākumus, risks citu atopiju attīstībai — tā ir tikai daļa no neārstēta alerģiska rinīta nevēlamajām blaknēm. Nav nozīmes, vai alerģisks rinīts ir sezonāls vai pastāvīgs, tā pārvaldība pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanai ir svarīgs ārsta uzdevums.
Pārtikas alerģijas šobrīd ietekmē ap 5 % pieaugušo un 8 % bērnu visā pasaulē. Pārvaldības stratēģijas ir ierobežotas — izvairīšanās no alergēna, nodrošināšanās ar intramuskulāru epinefrīnu un perorāliem antihistamīniem nejaušas produkta apēšanas gadījumā, kā arī imūnterapija. Arvien populārāka kļūst agrīnas iepazīstināšanas metode zīdaiņiem ar augstu risku pārtikas alerģijas attīstībai, palēninot sensibilizācijas sastopamību populācijā.
Dzīves laikā mēs katrs atkārtoti mēdzam slimot ar augšējo elpceļu infekcijas slimībām, kam raksturīgs deguna aizlikums un/vai tecēšana, šķaudīšana, samazinātas darba spējas un nomāktība, kas ilgst 7—10 dienas. Pēc atveseļošanās par slimības radīto diskomfortu aizmirstam. Bet ko darīt, ja rinīta epizodes ir ilgstošas un atkārtojas ik gadu vai nepāriet nemaz, vai to attīstību provocē kontakts ar dzīvniekiem vai uzturēšanās putekļainās telpās, darbavietā?
Iedzimta angioedēma (hereditary angioedema — HAE) ir reta, dzīvībai bīstama, autosomāli dominanti pārmantota slimība, kas klīniski izpaužas ar ādas, gremošanas trakta un elpceļu tūsku. [1] HAE izraisītu tūsku nereti jauc ar alerģisku tūsku vai notur par vienu no kādas citas slimības izpausmēm.
Alerģija ir specifiska hipersensitivitātes reakcija, ko ierosina imunoloģiskie mehānismi. Pārtikas alerģija definēta kā sensibilizācija pret pārtikas proteīniem vai pārtikas piedevām. Alerģisku slimību izplatība pieaugusi strauji un turpina augt, Pasaules Alerģijas organizācijas (WAO) dati liecina, ka tā skar 10—40 % pasaules iedzīvotāju.
Alerģisks rinīts (AR) ir viena no izplatītākajām, nepietiekami diagnosticētajām slimībām pasaulē. Bieži iesnu simptomus saista ar saaukstēšanās epizodēm, bet ne ar alerģiju. [1] Vairākumā gadījumu AR sākas bērnībā vai pusaudža gados un turpinās mūža garumā, bet var sākties jebkurā vecumā. Novērojumi pēdējos gados rāda, ka AR pacienti kļūst jaunāki.
Alerģisks rinīts (AR) ir biežākā neinfekcioza rinīta forma un saistīta ar IgE mediētu imūno reakciju uz alergēnu. AR izplatības rādītājs pieaugušajiem sasniedz 10—20 %.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.