Nātrene. Akūta un hroniska

Nātrene ir biežs apmeklējuma iemesls pie ārsta un neatliekamās palīdzības centrā.

Ap 20 % Rietumeiropas iedzīvotāju dzīves laikā piedzīvo vismaz vienu nātrenes epizodi. [2]

Neparedzamās gaitas, traucējošo simptomu un ar to saistīto blakusslimību dēļ hroniska nātrene būtiski ietekmē pacienta dzīves kvalitāti. Vairāki pētījumi liecina par lielu psihisku blakusslimību sastopamību hroniskas nātrenes pacientiem, to īpatsvars ir pat 60 %. Pētījumos ziņots, ka visizplatītākie psihiskie traucējumi hroniskas nātrenes pacientiem ir trauksme, depresija, somatoformi un miega traucējumi. [8] Palielinātais depresijas attīstības risks atspoguļo to, ka daudziem hroniskas nātrenes pacientiem slimība bijusi gadiem, pirms viņi nosūtīti pie speciālista. [3]

Definīcija

Nātrene (jeb urtikārija) ir stāvoklis, kam raksturīgi izsitumi (nātrene), tūska (angioedēma) vai to kombinācija (1. attēls). [4]

Nātrenes izsitumiem ir trīs tipiskas pazīmes: [4; 5]

1. edematozas, viegli eritematozas dažādu lielumu un formas papulas, bieži vien ar bālāku centru,
2. intensīva nieze vai dažkārt dedzināšanas sajūta,
3. nātrenes izsitumi rodas pēkšņi un izzūd pēc 1—24 stundām, biežāk pēc 30 min.—5 stundām, neatstājot ādas pārmaiņas.

Angioedēmas (jeb milzu nātrenes, angioneirotiskās tūskas, Kvinkes tūskas) raksturīgās pazīmes nātrenes pacientiem: [4; 5]

• pēkšņs, viegli eritematozs vai ādas krāsas pietūkums,
• dominē audu tūska, kas lokalizēta ādas dziļākos slāņos un zemādā vai gļotādu membrānās, pārsvarā rodas irdenajos saistaudos (plakstiņi, lūpas, mēle, balsene, dzimumorgāni),
• pavada tirpšanas/dedzināšanas sajūta vai sāpes, nevis nieze,
• lēnāka izzušana nekā nātrenes izsitumiem (līdz 72 stundām).

Patoģenēze

Nātrene ir tuklo šūnu izraisīta slimība. Dažādu faktoru ietekmē rodas granulocītu (tuklo šūnu un bazofilo leikocītu) aktivācija, degranulācija un iekaisuma mediatoru izdalīšanās. Histamīns un citi mediatori (piemēram, trombocītu aktivācijas faktors un atbrīvotie citokīni) izraisa sensorisko nervu aktivāciju, vazodilatāciju un plazmas ekstravazāciju, kā arī citu efektoro šūnu (piemēram, eozinofilo leikocītu, limfocītu, monocītu) piesaisti nātrenes bojājuma vietā, kas arī nosaka minēto simptomu rašanos. [4]

Histoloģiski izsitumiem raksturīga augšējā un vidējā dermas slāņa tūska ar postkapilāro venulu un augšējās dermas limfvadu dilatāciju un palielinātu caurlaidību, kas izraisa seruma translokāciju audos. Atrodams ir neliels perivaskulārs un intersticiāls šūnu infiltrāts (minimāli eozinofilie un neitorfilie leikocīti, limfocīti). Angioedēmas gadījumā līdzīgas izmaiņas galvenokārt rodas dermas apakšējā daļā un zemādā. [4; 6]

Klasifikācija

Nātreni var iedalīt trīs klīniskajos fenotipos pēc tās ilguma (akūta vai hroniska) un pēc inducējošo faktoru esības vai neesības (inducējama vai spontāna). [4]

Akūta nātrene definēta kā nātrenes un/vai angioedēmas rašanās, kas ilgst ne vairāk par sešām nedēļām. Tās cēlonis var būt zināms, bet daudzos gadījumos arī nezināms.

Savukārt hroniska nātrene ilgst vairāk par sešām nedēļām. Izšķir hronisku inducējamu nātreni un hronisku spontānu nātreni.

Hroniskas inducējamas nātrenes gadījumā ir zināms ierosinātājs, piemēram, fizikāli faktori, un, to atkārtojot, var izraisīt nātrenes simptomu rašanos. Īpaša nātrenes forma ir hroniska spontāna nātrene (CSU), jo tai raksturīga spontāna izsitumu rašanās ar vai bez angioedēmas (10 % gadījumu var būt tikai angioedēma bez nātrenes) bez ārēja specifiska ierosinātāja. Par hronisku spontānu nātreni jāsaprot, ka tā ir autoimūna slimība, kad organismā rodas autoantivielas pret pacienta paša antigēniem. Šajā gadījumā var veidoties autoimunitātes I tips (autoalerģiskas reakcijas), kad rodas IgE antivielas pret autoantigēniem, piemēram, IgE–anti–TPO, IgE–anti–dsDNS, IgE–anti–IL24, IgE–anti–TG2, IgE–anti–TF, un autoimunitātes II b tips, kad tiek sintezētas IgG, IgA un/vai IgM autoantivielas pret tuklo šūnu FcεRI (augstas afinitātes receptori) vai IgE antivielām, kas lokalizētas uz tuklo šūnu un bazofilo leikocītu virsmas (2. attēls). [4; 7]

Hroniska spontāna nātrene pasaulē pēc 2017. gada datiem bija 86 miljoniem cilvēku, kas ir ~ 1,1 % pasaules iedzīvotāju. [9; 10] Hroniska spontāna nātrene vismaz 2 × biežāk attīstās sievietēm nekā vīriešiem, pārsvarā pieaugušajiem vecumā pēc 20 gadiem, bet var būt arī bērniem.

Slimības norise daudzveidīga, 30—50 % pacientu tā izzūd gada laikā, bet > 20 % ilgst vairāk nekā piecus gadus, un to var pavadīt virkne simptomu, piemēram, galvassāpes, nogurums/nespēks, locītavu sāpes vai tūska, sēkšana, piesarkšana, gremošanas trakta simptomi (vēdersāpes, slikta dūša/vemšana, diareja), sirdsklauves. [3; 11] Slimība būtiski ietekmē cilvēku dzīves kvalitāti un bieži saistīta ar psihiskām blakusslimībām (depresiju un/vai trauksmi) ne tikai pašiem pacientiem, bet arī ģimenes locekļiem, partneriem.

Hroniskas spontānas nātrenes pacienti, neizprotot slimības būtību, tās rašanās mehānismus, nereti vēršas pie daudziem dažādu specialitāšu ārstiem, meklējot iespējamos cēloņus, kas varētu būt iemesls simptomu attīstībai. Pacientiem bieži vien nepamatoti tiek rekomendētas dažādas izteikti apgrūtinošas izslēgšanas diētas, kas vēl vairāk pasliktina pacientu dzīves kvalitāti un rada vēl lielāku negatīvu ietekmi uz viņu psiholoģisko veselību, turklāt tādējādi tiek novēlota atbilstošas terapijas sākšana. Slimība rada arī ekonomisku slogu ne vien ārstēšanas un diagnostikas izdevumu dēļ, bet arī tāpēc, ka vairāk nekā 20 % hroniskas spontānas nātrenes pacientu neapmeklē darbu ≥ 1 h nedēļā, bet darba produktivitāti slimības izpausmes samazina par 27 %. [8]

Etioloģija

Visbiežāk akūtu nātreni izraisa infekcijas, medikamenti un pārtika, bet vairāk nekā 50 % pacientu akūtas nātrenes cēlonis paliek neatklāts, ko apzīmē ar terminu “akūta idiopātiska nātrene”. [12] Hroniskas inducējamas nātrenes gadījumā ir zināms ierosinātājs, un, to atkārtojot, var izraisīt nātrenes simptomu rašanos (tabula), savukārt hroniska spontāna nātrene rodas autoimūnu patoģenēzes mehānismu vadīta.

Kuri ir biežākie nātrenes etioloģiskie faktori? [9]

1. Medikamenti: jebkuras zāles var izraisīt nātreni. Tomēr visbiežāk nātreni izraisošie medikamenti ir penicilīns, aspirīns, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, sulfon­amīdi, tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi, perorālie kontracepcijas līdzekļi, angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitori, vitamīni, kodeīns, morfīns, kurāre un tās derivāti, sintētiskie adrenokortikotropie hormoni un radiokontrastvielas. Nātrene var izpausties no 1—2 stundām līdz 15 dienām pēc medikamenta iekšķīgas lietošanas. Nātrene, kas saistīta ar intravenozi ievadītām zālēm, parasti parādās nekavējoties. Lai gan medikamenti lielākoties izraisa akūtu nātreni, tie var izraisīt arī hroniskas spontānas nātrenes epizodi vai slimības paasinājumu.
2. Pārtikas produkti: bieži nātreni izraisa rieksti, olas, zivis, jūras veltes, šokolāde, gaļa, govs piens, augļi (citrusaugļi, vīnogas, plūmes, ananasi, banāni, āboli, zemenes), dārzeņi (tomāti, ķiploki, sīpoli, zirņi, pupas, burkāni), sēnes, raudzēti produkti, garšvielas un alkoholiskie dzērieni. Bieži nātrenes ierosinātāji ir arī konservanti, piemēram, azokrāsvielas, benzoskābes derivāti, salicilāti un pārtikas krāsvielas. Nātrene parasti parādās 1—2 h pēc produkta lietošanas. Ar pārtiku saistītie nātrenes izsitumi biežāk ir bērniem.
3. Respiratoriskie alergēni: retos gadījumos ziedputekšņi, pelējuma sporas, mājas vai noliktavu putekļu ērcītes, dzīvnieku alergēni. Svarīgs faktors ir arī smēķēšana, jo dūmi satur daudzas ķīmiskas vielas, kas izraisa proinflamatoro citokīnu sintēzi un var pasliktināt nātrenes simptomus, tāpēc pacientiem jārekomendē smēķēšanu atmest. Respiratoro alergēnu izraisīta nātrene parasti rodas uzreiz pēc kontakta ar alergēnu.
4. Infekcijas (vīrusu, baktēriju, parazītu): elpceļu infekcijas (sinusīts, tonsilīts), zobu abscesi, urīnceļu infekcijas, hepatīts, infekciozā mononukleoze, parazītu infekcijas.
5. Kontakta nātrene: latekss, dzīvnieku alergēni, kosmētika un ķīmiskas vielas.
6. Kukaiņu kodumi: biežāk bērniem.
7. Psihogēni faktori: stress, skumjas un depresija var saasināt nātreni, izraisīt nātrenes epizodi.
8. Sistēmiskās slimības: biežāk pavada hronisku nātreni. Atbilstošas klīniskās ainas un aizdomu gadījumā pacientiem ar nātreni jānosaka vairogdziedzera slimības, reimatoloģiskas slimības, piemēram, reimatoīdais artrīts, sistēmas sarkanā vilk­ēde, ankilozējošais spondilīts, psoriātiskais artrīts, Šēgrena sindroms. Nereti veicama arī onkoloģisko slimību diagnostika, piemēram, limfoproliferatīvas slimības, kuņģa, vairogdziedzera, aknu, prostatas vēzis. Kaut gan grūtniecība ir stāvoklis, nevis slimība, jāatzīmē, ka nātrene var rasties arī grūtniecēm.
9. Fizikāli faktori: nātrene var attīstīties spiediena, karstuma, aukstuma, vibrācijas, solārā (saules), akvagēniskā (ūdens) un dermogrāfisma ietekmē. Spiediena izraisīta nātrene parasti izpaužas 3—4 h pēc spiediena iedarbības, tāpēc tiek dēvēta par vēlīno spiediena nātreni.
10. Iedzimta: tiek novērota tādos nātrenes veidos kā ģimenes aukstuma nātrene.
11. Idiopātiska nātrene — bez zināma cēloņa.

Diagnostika un diferenciāldiagnostika

Diagnosticēt nātreni pēc klīniskajām pazīmēm lielākoties ir samērā viegli, izanalizējot izsitumu raksturu un anamnēzes datus. Tomēr dažkārt to jauc ar medikamentu izraisītiem izsitumiem (makulopapulāru eksantēmu, morbiliformiem izsitumiem), vīrusu eksantēmām, saistaudu slimību ādas izpausmēm, mastocitozes izsitumiem, fotosensitivitātes izsitumiem (polimorfiem izsitumiem), psoriāzi, ekzēmu, urtikāru vaskulītu un vir­kni citu sindromisku slimību. [9]

Lai noskaidrotu nātrenes etioloģiju, ļoti svarīgi no pacienta iegūt detalizētu anamnēzi: jājautā par nātrenes izsitumu rašanās laiku, ilgumu, lokalizāciju, sistēmiskām sūdzībām, par iespējamiem provocējošiem faktoriem, piemēram, pārtikas produktiem, stresu un regulāru vai neregulāru medikamentu lietošanu. [9]

Akūtas nātrenes gadījumā padziļināta izmeklēšana parasti nav nepieciešama. Diagnostika veicama, vadoties pēc klīniskās ainas, anamnēzes datiem un aizdomām par iespējamo ierosinātāju, piemēram, pārtikas alerģija, medikamentu lietošana vai citu izraisošu faktoru esība, piemēram, infekcijas slimība. Aizdomu gadījumā par alerģiju kā nātrenes cēloni veicami alerģiju diagnostiskie testi, piemēram, seroloģiskā alerģiju testēšana pārtikas, inhalāciju, insektu indes, lateksa alerģijas gadījumā. Vizītē pie alergologa var veikt ādas dūriena, intradermālo testu un, ja nepieciešams, provokācijas testu. Pēc alergēna noskaidrošanas veicami pacienta izglītošanas pasākumi, lai nākotnē izvairītos no atkārtotas alergēna ekspozīcijas. [4]

Lai noteiktu, piemēram, parazītu infekciju, nosakāma pilna asins aina: eozinofilu skaits var būt palielināts pacientiem ar parazitārām infekcijām, alerģiju vai pacientiem, kuriem ir, piemēram, ne–IgE hipersensitivitātes reakcija uz kādu medikamentu. Fēču analīzi veic, lai noteiktu parazītu infekciju, un tā apsverama pacientiem ar gremošanas trakta simptomiem, palielinātu eozinofilu skaitu asinīs vai pozitīvu ceļojumu vēsturi.

Arī hroniskas nātrenes diagnostika veicama, vadoties pēc klīniskās ainas, anamnēzes datiem un aizdomām par iespējamo ierosinātāju inducējamas nātrenes gadījumā. Dažiem pacientiem hroniskas nātrenes diagnozes vai pavadošo slimību noteikšanai var būt indicēti papildu laboratoriskie izmeklējumi: [13]

• pilna asins aina,
• eritrocītu grimšana ātrums, CRO,
• orgānspecifiskie rādītāji (AlAT, kreatinīns, urīnskābe u.c.),
• olbaltumu elektroforēze un paraproteīnu noteikšana,
• kopējā antivielu daudzuma noteikšana (IgG, IgM, IgA, IgE),
• D dimēri (hroniskas spontānas nātrenes aktivitātes noteikšanas nolūkā),
• antinukleāro antivielu (ANA) titrs,
• B un C vīrushepatīta, HIV noteikšana,
• komplementa faktoru noteikšana (C3, C4),
• vairogdziedzera funkcionālo rādītāju testēšana (TSH, FT4) un autoantivielu noteikšana (anti–TPO, anti–TG),
• urīna analīze (pavadošo slimību testēšanas nolūkā),
• koprogramma (pavadošo slimību testēšanas nolūkā),
• attēldiagnostika: DT deguna blakusdobumiem, US vairogdziedzerim, Rtg vai DT (ar i/v k/v) krūškurvim, US vai DT (ar i/v k/v) vēdera dobumam, US ginekoloģijā (pavadošo slimību testēšanas nolūkā),
• autoseruma ādas tests (hroniskas spontānas (autoimūnas) nātrenes diagnostikas nolūkā),
• nepieciešamības gadījumā konsultācijas pie citiem speciālistiem (onkologa, reimatologa, stomatologa, endokrinologa).

Ārstēšana

Terapijas mērķis ir ārstēt slimību, līdz tā izzūd. [4] Akūtas nātrenes gadījumā slimībai ir pašlimitējoša gaita, simptomi ar vai bez ārstēšanas izzūd nākamajās sešās nedēļās. Tās pamatā ir cēloņa novēršana, piemēram, alerģijas gadījumā pārtrauc alergēna iedarbību, infekcijas gadījumā ārstē infekciju. [4; 15; 16]

Lai paātrinātu simptomu izzušanu, var nozīmēt medikamentozu terapiju ar 2. paaudzes antihistamīna medikamentiem: pielāgojot devu, to var kāpināt pat četrkārši, kā arī sistēmisko kortikosteroīdu kursu.

Šeit jāpiebilst, ka perorālo kortikosteroīdu (KS) uzsūkšanās un iedarbības ātrums būtiski neatšķiras no intravenozi ievadītiem KS. Lokālu kortikosteroīdu krēmu vai ziežu lietošana nav mērķtiecīga nātrenes izsitumu klīniskā rakstura dēļ, jo vienā lokalizācijā tie atrodas vien dažas minūtes vai stundas, un tas var pacientam radīt maldīgu iespaidu par lokāli lietojamo medikamentu efektivitāti, kas vairākumā gadījumu nozīmē nekontrolētu, ilgstošu šo medikamentu lietošanu un blakusparādību rašanos. Tādu infekcijas slimību kā mikoplazmu pneimonija gadījumā nātrene var ilgt tikmēr, līdz tiek sākta atbilstoša antibakteriālā terapija, bet standarta terapija ar antihistamīna medikamentiem un KS vēlamo terapeitisko efektu nesniegs. [15; 16]

Ārstēšanas pieeja hroniskas nātrenes gadījumā norit pēc soļu principa un atbilstīgi tam, vai tā ir hroniska inducējama nātrene vai hroniska spontāna nātrene, var ietvert šādus soļus:

1. pamatcēloņu vai simptomus provocējošo faktoru identificēšana un eliminācija,
2. izvairīšanās no izraisošo faktoru iedarbības (hroniskas inducējamas nātrenes gadījumā),
3. panesības indukcija (hroniskas inducējamas nātrenes gadījumā) un/vai
4. farmakoloģiska ārstēšana, lai novērstu tuklo šūnu mediatoru atbrīvošanos un/vai tuklo šūnu mediatoru iedarbību.

Pacientiem ieteicams izvairīties no tādiem slimību provocējošiem faktoriem kā aspirīna un citu COX1 inhibitoru, alkohola lietošana, kā arī ciešu, apspīlētu, raupju apģērbu nēsāšana, ja to ietekmē vērojama simptomu pasliktināšanās. [4]

Hroniskas nātrenes gadījumā jāārstē arī tādas blakus infekcijas kā H. pylori, urīnceļu, parazītu, zobu vai ginekoloģiskās infekcijas, kā arī citas blakusslimības, piemēram, autoimūnas vairogdziedzera slimības, reimatoloģiskas slimības, metaboliskais sindroms, jo tās var paildzināt un pasliktināt simptomu gaitu. [3]

Medikamentozās terapijas pielāgošana norit pēc soļu principa. Pirmās izvēles medikamenti ir otrās paaudzes H₁ antihistamīni, piemēram, bilastīns, cetirizīns, desloratadīns, levocetirizīns, loratadīns, rupatadīns, kam standarta devā nav sedatīva efekta un kas lietojami reizi dienā. [16] Hroniskas nātrenes ārstēšanā kortikosteroīdu (KS) lietošana ir mazefektīva un slimības simptomus atvieglo tikai neilgu laiku, kamēr pacients šos medikamentus lieto (parasti vidēji lielās/lielās devās). Pārtraucot KS lietošanu, simptomi atjaunojas, tāpēc ārstēšana ar KS nav rekomendējama (vai veicama īsu kursu veidā, ja simptomi ir ļoti intensīvi un pacientam nepanesami).

Nātrenes ārstēšanas algoritms

Pirmais solis: otrās paaudzes H₁ antihistamīni standarta devā. Ja 2—4 nedēļas pēc terapijas sākšanas (vai ātrāk) simptomu kontrole nav pietiekama vai ja simptomi nav panesami, izpildāms otrais solis.

Otrais solis: palielina otrās paaudzes H₁ antihistamīna devu (līdz 4 ×). Ja pēc 2—4 nedēļām simptomu kontrole nav pietiekama vai ja simptomi nav panesami, tad izpildāms trešais solis.

Trešais solis: otrās paaudzes H₁ antihistamīnam pievieno omalizumabumum. Ja nākamajos sešos mēnešos kontrole nav pietiekama, simptomi nav panesami, tad izpildāms ceturtais solis.

Ceturtais solis: otrās paaudzes H₁ antihistamīnam pievieno ciklosporīnu (3. attēls). [4]

Trešais un ceturtais solis nātrenes ārstēšanas algoritmā veicams, pacientu nosūtot pie alergologa vai pie imunologa uz imūnmodulējošo terapiju.

Omalizumabs ir monoklonāla antiviela pret IgE (IgG–anti–IgE) un hroniskas nātrenes gadījumā ir efektīvs, lietojot devās no 150 mg līdz 300 mg mēnesī subkutānu injekciju veidā. Omalizumaba deva nav atkarīga no kopējā IgE līmeņa serumā. Ieteicamā deva hroniskas spontānas nātrenes gadījumā ir 300 mg (2 pilnšļirces) ik četras nedēļas. Omalizumabs ir vienīgā apstiprinātā, efektīvā un uzticamā ārstēšanas iespēja hroniskas spontānas nātrenes pacientiem ar pastāvīgiem simptomiem, kas nav kontrolēti, lai gan pacienti lieto antihistamīnu lielās devās. [9]

Lietotne simptomu uzraudzībai

Slimības aktivitāte, ietekme uz dzīves kvalitāti un simptomu kontrole hroniskas nātrenes pacientam jānovērtē pirmajā un katrā turpmākajā vizītē. [4] Latvijā kopš 2023. gada jūlija šim mērķim iespējams izmantot CRUSE Control viedtālruņu lietotni latviešu valodā, ko izstrādājuši urtikārijas references un ekselences centru (UCARE (Urticaria Centers of Reference and Excellence) speciālisti — dermatologi un alergologi un kas paredzēta gan pacientiem, gan veselības aprūpes speciālistiem, galvenokārt alergologiem, imunologiem un dermatologiem slimības kontroles un pacientu dzīves kvalitātes novērtēšanai, slimību provocējošo faktoru un terapijas efektivitātes uzraudzībai. [17]

Rīks ir vienkārši lietojams un sniedz ātru pārskatu par slimības gaitu un terapijas efektivitāti, ārsti var ātri pieņemt lēmumus, kas saistīti ar slimības kontroles sasniegšanu (4. attēls).

Klīniskais gadījums

Paciente, 27 gadus veca, nosūtīta pie alergologa hroniskas nātrenes un angioedēmas dēļ. Nodarbošanās — māksliniece, strādā ar silikona materiāliem.

Anamnēze: kopš 2009. gada (13 gadus) recidivējošas nātrenes (gandrīz katru dienu) un sejas tūskas (1 × nedēļā) epizodes, ko pavada locītavu sāpes. Sūdzības pastiprina aspirīna un ibuprofēna lietošana. Paciente atkārtoti izmeklējusies pie ģimenes ārsta un dažādiem speciālistiem: alergologa, imunologa, reimatologa, infektologa (pēc pacientes teiktā). Atkārtoti veiktas dažādas analīzes un alerģiju seroloģiskā testēšana. Ievērojusi dažādas izslēgšanas diētas (piens, milti, rieksti, saldināti ēdieni un dzērieni) — simptomi bez uzlabojuma, konsultācijas brīdī aktuālu uztura ierobežojumu nav. Slimības cēlonis nav atklāts, paciente trauksmaina, zaudējusi cerību atrisināt problēmu, neuzticas medicīnas speciālistiem.

Blakusslimības: kontaktalerģija no metālu sakausējumiem, labās olnīcas cista, deguna starpsienas deviācija. Ikdienā lieto: etinylestradiolum/chlormadinoni acetas (Belara), paracetamolum (neregulāri, sāpju gadījumā). Antihistamīnus nelieto, jo esot neefektīvi.

Veiktie izmeklējumi (pilna asins aina, EGĀ, urīnviela, urīnskābe, kreatinīns, AlAT, AsAT, bilirubīns, B₁₂ vit., D vit., K, Ca, Mg, TSH, urīna analīze, koprogramma, C4, IgG, IgM, IgA, limfocītu subpopulācijas, seruma olbaltumu elektroforēze, vairogdziedzera USG, vēdera dobuma orgānu USG, krūškurvja Rtg, DT deguna dobumiem) — bez būtiskas patoloģiskas atrades. Izslēgtas HIV, HCV, HBV infekcijas.

Kopējais IgE 371 SV/ml, pacientei veikta alergēnu molekulārā diagnostika (ALEX2) — palielinātas vērtības netiek konstatētas. Autoseruma tests — pozitīvs.

Diagnoze: hroniska spontāna nātrene ar angioedēmu un pavadošām artralģijām. Pseidoalerģija (provocē nātreni un angioedēmu) no COX1 inhibitoriem. Kontaktalerģija no metālu sakausējumiem. Labās olnīcas cista. Deguna starpsienas deviācija.

Kopš 2022. gada maija sāktas Sol. Omalizumabi 300 mg s/c injekcijas 1 × mēnesī. Labs terapeitiskais efekts, nātrene/angioedēma izzūd jau otrajā dienā pēc pirmās injekcijas. Antihistamīna medikamenti nav nepieciešami, slimība pilnībā kontrolēta (UCT 16).

Noslēgumā

Nātrene ne vienmēr ir alerģijas ierosināta slimība. Neatbilstošas diagnostikas un ārstēšanas gadījumā tā būtiski ietekmē pacienta un viņa līdzcilvēku dzīves kvalitāti. Katru gadu pieaug nātrenes pacientu skaits. Tāpēc, ņemot vērā tās radīto ekonomisko slogu un ietekmi uz pacientu psihisko veselību, būtiska ir savlaicīga slimības diagnostika un atbilstošas terapijas sākšana.

Hroniska spontāna nātrene var būt viens no pirmajiem signāliem citām hroniskām slimībām (arī onkoloģiskām), tāpēc nereti veicama plaša diagnostiskā testēšana, kas samērīgi klīniskajai ainai atkārtojama dinamikā. Mūsdienu tehnoloģiju (CRUSE Control) izmantošana ir lielisks palīgs slimības kontroles un pacienta dzīves kvalitātes novērtēšanai, slimību provocējošo faktoru un terapijas efektivitātes pārraudzībai.