Kā sadzīvot ar hronisku slimību?
Kāpēc šis jautājums ir tik būtisks? Tas ir kā ceļazīme, ka slimības iznākums pacientam būs potenciāli labāks un dzīves kvalitāte augstāka. Un ārsta loma tajā ir ļoti nozīmīga.
Kāpēc šis jautājums ir tik būtisks? Tas ir kā ceļazīme, ka slimības iznākums pacientam būs potenciāli labāks un dzīves kvalitāte augstāka. Un ārsta loma tajā ir ļoti nozīmīga.
Cilvēkiem, kuri ziņo par ar darbu saistītu stresu ir lielāks risks tikt hospitalizētiem perifēro artēriju slimību dēļ, salīdzinot ar tiem, kuriem nav stresa darbā. Ar darbu saistītais stress jeb spriedze darbā attiecas uz psiholoģisko un sociālo stresu darbā, bieži vien augstu gaidu apvienojumā ar zemāku personīgās kontroles līmeni dēļ.
Sirds slimniekiem, kuri jūtas vientuļi, ir paaugstināts risks nomirt gada laikā pēc izrakstīšanas no slimnīcas, atklāj pētījums, kas tiešsaistē publicēts žurnālā Heart.
Tiem, kuri jaunībā pārdzīvo posttraumatiskā stresa sindromu, ir augstāks tranzistoras išēmiskas lēkmes (TIL) vai insulta risks pusmūžā; risks ir līdzvērtīgs ar citiem zināmiem insulta riska faktoriem.
Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu?
Ārsta profesijā empātija ir viena no prasmēm, bez kuras neiztikt, — pacients sagaida, ka viņu uzklausīs, sapratīs, jutīs līdzi… Taču neizkāpšana no pacienta kurpēm ārstam draud ar pārstrādāšanos un emocionālu izsīkumu.
Doctus 2019. gada marta numurā publicēts neiroloģes Dainas Jēgeres un fizioterapeites Montas Puides apskats par galvas un kakla sāpēm, kas attīstījušās īsākā vai ilgākā posmā pēc kakla traumas. Šomēnes turpinājums — psihoterapeita iesaiste sāpju gadījumā, kad tikai ar neirologu un fizioterapeitu būs par maz.
Sezonāla alerģija uz dažādiem zāles un koku putekšņiem ir bieži sastopama cilvēkiem ar trauksmi, savukārt pacientiem ar depresiju biežāk ir nesezonāla alerģija, piemēram, uz dzīvnieku apmatojumu. Savukārt alerģijas uz ēdienu un medikamentiem nav saistītas ar šiem psihosociāliem stāvokļiem.
Stress un negatīvisms ir labi zināmi veselības riska faktori; jaunā pētījumā atklāts, ka optimisms neatkarīgi samazina 2.tipa cukura diabēta risku sievietēm pēc menopauzes vecumā.
Jauni, talantīgi un ar vēlmi apgūtās zināšanas nodot citiem. Kas viņus vilina akadēmiskajā karjerā? Nesen sēdējuši studentu solā, nu kļuvuši par pasniedzējiem — viņiem būtu jāzina, kāds skolotājs spēj aizraut un iedvesmot!
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
Pirmais aprīlis pasaulē aizvadīts kā smieklu diena. Melnais humors, skarbi jociņi labi zināmi arī mediķu vidē. No vienas puses, tie palīdz tikt galā ar stresu, problemātiskām situācijām un pacientiem, ļauj identificēties ar konkrētu komandu, bet, no otras puses, var dehumanizēt veselības aprūpi vai liecināt par izdegšanu. Humors var gan palīdzēt, gan kaitēt ārsta un pacienta terapeitiskajās attiecībās. Lūk, dažas atziņas.
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.