Vai profesijas statuss, amats uzliek pienākumu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt sociālajos tīklos? Kā izmantojam šķietamo brīvību, ko sniedz sociālie tīkli? Vai sociālie tīkli maina mūsu domāšanu un uzvedību? Atbild ARTŪRS MEDNIS, New Black dibinātājs un vadītājs, jauno mediju un digitālā mārketinga speciālists.
Krīzes notiek gan globāli ekonomikā, gan ir ļoti personīgas. Tās piedzīvojam arī kā profesionāļi. Ne vienmēr tās ir dziļas dilemmas, reizēm — emocijas, kas ilgāku laiku nelaiž vaļā. Jānotur līdzsvars, balansējot ar stresu darbā, neapmierinātību, ka neesi sava stāsta rakstnieks, sāc izdegt un varbūt pat īsti nesaproti — kāpēc. Par palaidējmehānismu var kļūt dažādi ārēji apstākļi, piemēram, Covid–19 pandēmija. Kā šādās situācijās palīdzēt sev?
“Es taču tā neteicu?!” — “Nav pateikts galvenais!” — “Šo stāstu vajadzētu uzzināt plašākai sabiedrībai, bet — kā to izdarīt?” Kā pareizi runāt ar žurnālistiem? Šo jautājumu, iespējams, uzdevis ne viens vien, kurš kaut reizi dzīvē ir intervēts, un nevalstiskās organizācijas, asociācijas, biedrības, kurām svarīgi savu ziņu padarīt dzirdamu.
Starptautiskās publikācijas ziņo, ka Covid–19 laikā pieaug neiecietība, emocionāla (mutiska) vardarbība, stigmatizācija, kas vērsta pret medicīnas darbiniekiem. To labi var redzēt arī sociālajos tīklos: sabiedrība sadalījusies divās frontēs. Vieni pauž atbalstu mediķiem, citi — agresivitāti. Saruna ar profesori ANDU ROŽUKALNI, RSU Komunikācijas fakultātes dekāni, Komunikācijas studiju katedras vadītāju.
Kāpēc šis jautājums ir tik būtisks? Tas ir kā ceļazīme, ka slimības iznākums pacientam būs potenciāli labāks un dzīves kvalitāte augstāka. Un ārsta loma tajā ir ļoti nozīmīga.
Mācoties medicīnu, jāapgūst tik daudz zinību, ka šķiet — pārzinām katru cilvēka kvadrātcentimetru! Taču fonā vienmēr ir saruna — kā otrā plāna spēlētāja, kaut patiesībā tā ir galvenā varone. Paula Stradiņa KUS Internās medicīnas klīnikas vadītājs VALDIS PĪRĀGS saka: galvenais ir iemācīties saklausīt, ko pacients saka, un no tā saprast, kā viņš jūtas. Kā sarunāties efektīvi, kā mazāk vilties?
Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu?
Ārsta profesijā empātija ir viena no prasmēm, bez kuras neiztikt, — pacients sagaida, ka viņu uzklausīs, sapratīs, jutīs līdzi… Taču neizkāpšana no pacienta kurpēm ārstam draud ar pārstrādāšanos un emocionālu izsīkumu.
Es sen vairs neuzdrošinos izteikties par kādu konkrētu medicīnas problēmu. Progress medicīnā ir tik straujš, ka labi apzinos — tālu atpalieku jebkurā jomā. Varu uzdrošināties kaut ko bilst vienīgi par, moderni runājot, komunikācijas problēmām starp ārstu un slimnieku. Pārdomas tapušas, gaidot manu 95. dzimšanas dienu.
Atsvešinātība medicīnā un speciālista fiziskais kontakts ar pacientu — aizejoša vērtība vai tomēr ne? Pacienta un ārsta fiziskais kontakts kā rituāls, kam ir dziedinošs spēks pretstatā modernajām tehnoloģijām?
Par grūtajiem pacientiem sauc tos, kas komunikācijā ir sarežģīti: vienmēr vai bieži rodas pārpratumi, spēcīgas emocijas un konflikti, kas traucē gan diagnostikas, gan ārstēšanas procesam. Kā novilkt robežas un neizsīkt?
Ārstam ikdienā jāpieņem neskaitāmi daudz lēmumu. To, kāda vieta lēmumu pieņemšanas procesā ir intuīcijai, nojausmai, ilūzijām par kaut ko un vēl citiem faktoriem, skaidro Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas profesors IVARS AUSTERS.
Skats uz ārsta personību ir kā skats XXI gadsimta sabiedrības spogulī. Ne viss aplūkojamais ir patīkams. Taču kurš gan teicis, ka personības augšanas sāpes ir tikai skaistas. Trīs emocionāli un atklāti stāsti.
Ik pa laikam ziņu lentes rotā virsraksti, ka uz Latviju pārvietotas personas no Sīrijas, Eritrejas, Irākas..., kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Un arī apmulsums — visi pirmie 23 aizsardzības statusu ieguvušie ir prom. Vācijā! Skaidrs, ka patvēruma meklētāji ir mūsu tagadne un nākotne. Vai Latvijas veselības aprūpes sistēma viņiem ir gatava?
Divu – trīs kafijas tasīšu dzeršana dienā ir saistīta ar ilgāku dzīves ilgumu un zemāku sirds un asinsvadu slimību risku, salīdzinot tiem, kuri kafiju nelieto.
Anatomikums ir īpaša vieta: verot smagās durvis, nevilšus gribas mazliet pierimt. Spilgta personība ir arī šīs vietas vadītāja, RSU profesore, Anatomijas un antropoloģijas institūta direktore MĀRA PILMANE. Aizrautīga, allaž darbīga, prasīga. Vienlaikus atklāta un sirsnīga.
Neiroloģe, algoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes lektore LINDA ZVAUNE ikdienā strādā ar pacientiem, kuri cieš no dažādām sāpēm. Tās visas ir gana izaicinošas, taču daktere uzsver: galvassāpes atstātas pabērna lomā. Pirms pāris gadiem Dr. Zvaune Kopenhāgenas Universitātē ieguva maģistra grādu galvassāpju ārstēšanā, un šīs mācības ļāvušas plašāk paraudzīties uz šo jomu un vairojušas vēlmi to attīstīt augstākā līmenī.
Kā viena no demences riska attālināšanas intervencēm tiek piedāvāta regulāra ikdienas pastaiga. Vai ir saistība starp dienā noieto soļu skaitu, staigāšanas intensitāti un demences sastopamības rādītājiem?
Neskatoties uz to, ka osteoporotiskie lūzumi būtiski ietekmē pacienta turpmāko dzīves kvalitāti un paaugstina mirstības risku, daļa pacientu nolemj osteoporozes medikamentozo terapiju pārtraukt. Šeit pētīti iemesli, kāpēc tā notiek un kas ir riska faktori zāļu lietošanas nelīdzestībai osteoporozes pacientu vidū.
