Ārstniecības personas (ĀP) ir pakļautas būtiskam profesionālās labbūtības (PL) pasliktināšanās riskam — galvenokārt augsto emocionālo un fizisko prasību dēļ, kas tiek izvirzītas ikdienas darbā. Pastāvīga saskare ar slimībām, nāvi un neatliekamām situācijām, ilgas darba stundas rada paaugstinātu stresa līmeni. Savukārt ilgstošs profesionālais stress negatīvi ietekmē kā darbinieku labbūtību, tā pacientu aprūpes kvalitāti un drošumu.
Pasaules Veselības organizācija izdegšanas sindromu definē kā “sindromu, kas rodas no ilgstoša stresa darbā, kuru nav izdevies veiksmīgi pārvaldīt”. Nereti literatūrā to apraksta arī kā “fiziskā un emocionālā izsīkuma stāvokli, kas rodas, ilgstoši strādājot emocionālas spriedzes apstākļos”. Jāatzīmē, ka šīs nav vienīgās izdegšanas sindroma definīcijas — pasaules literatūrā ir atrodamas vairāk nekā 142! [1]
Ilgstošs emocionāls un fizisks nogurums, motivācijas trūkums, kognitīvie traucējumi, emocionāla labilitāte un svārstīgs garastāvoklis — tā ir daļa no simptomiem cilvēkam ar izdegšanu. Pētot literatūru par izdegšanas sindromu, jūtams pārsvars pētījumu ir par veselības aprūpē strādājošajiem. Turklāt ziņots, ka veselības aprūpes speciālisti nereti baidās meklēt palīdzību un turpina izdegt. Tāpēc jāpievērš uzmanība savai un līdzcilvēku psihoemocionālajai veselībai, lai procesu apturētu laikus un sāktu ceļu pretī mentālai labbūtībai.
Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu?
21. gadsimtu var raksturot kā ļoti strauju mūžīgas kustības laiku. Pieaug prasības gan mājās, gan pašam pret sevi, gan darba vidē, un cieš veselība. Un te var atdurties pret sen zināmu patiesību — neviens nav neaizstājams. Bet atgūt veselību ne vienmēr iespējams.
Tas, ka ilgstoša sēdēšana veselību ietekmē ne pārāk pozitīvi, sen vairs nav noslēpums. Šajā rakstā par to, kā tieši sēdēšana ietekmē fizisko veselību un kā stress (ko veicina sēdēšana!) ietekmē psihisko veselību.
Ārsts nav upurjērs, kam, glābjot cilvēci, jāiznīkst; šodien saka “izdegt”. Iemanieties novilkt sarkano līniju. Kā to izdarīt? Vispirms noskaidrojiet, vai ārsta darbu patiešām mīlat vai ne visai. Ja studējāt tādēļ, lai viegli pelnītu, ļoti iespējams, vilsities. Tad tiešām jāpārdomā. Ja ārsta darbs jums mīļš, tad jāprot ar to sadzīvot.
Pirmās operācijas plānotas 2026. gada decembrī. Da Vinci sistēma ļauj ķirurgam operēt caur nelieliem iegriezumiem, izmantojot palielinātu trīsdimensiju attēlu un smalkus, īpaši manevrētspējīgus instrumentus. Tie palīdz veikt precīzas manipulācijas, audu disekciju un šūšanu arī ļoti grūti pieejamās vietās. Operāciju veic ķirurgs, kurš no vadības konsoles kontrolē instrumentus un kameru; sistēma patstāvīgi nepieņem lēmumus un nekādas darbības neveic.
Asinsspiediena (TA) mainība (variabilitāte) ir nozīmīgs prognostisks kardiovaskulāro notikumu un insulta faktors neatkarīgi no vidējā TA rādītāja. TRIDENT pētījumā tika konstatēts, ka zemas devas trīskārša medikamentu kombinācija samazināja vidējo TA par 9 mmHg un samazināja insulta risku salīdzinājumā ar placebo pacientiem ar intracerebrālu hemorāģiju anamnēzē. Tomēr medikamentozās kombinācijas efektu uz TA mainību saglabājas neskaidri.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā veikta Latvijā unikāla septiņas stundas ilga operācija, kurā pacientam ar hroniska čūlaina procesa izraisītu pilnīgu barības vada necaurlaidību izveidots jauns barības vads, izmantojot paša pacienta kuņģa audus.
III fāzes pētījumā konstatēts, ka ruksolitiniba krēma lietošana pēc vajadzības 44 nedēļu garumā bērniem vecumā no 2 līdz 11 gadiem ar vieglu vai vidēji smagu atopisko dermatītu (AD) bija labi panesama un ļāva saglabāt slimības kontroli. Jauni drošuma signāli netika konstatēti.
