Ārstniecības personas (ĀP) ir pakļautas būtiskam profesionālās labbūtības (PL) pasliktināšanās riskam — galvenokārt augsto emocionālo un fizisko prasību dēļ, kas tiek izvirzītas ikdienas darbā. Pastāvīga saskare ar slimībām, nāvi un neatliekamām situācijām, ilgas darba stundas rada paaugstinātu stresa līmeni. Savukārt ilgstošs profesionālais stress negatīvi ietekmē kā darbinieku labbūtību, tā pacientu aprūpes kvalitāti un drošumu.
Pasaules Veselības organizācija izdegšanas sindromu definē kā “sindromu, kas rodas no ilgstoša stresa darbā, kuru nav izdevies veiksmīgi pārvaldīt”. Nereti literatūrā to apraksta arī kā “fiziskā un emocionālā izsīkuma stāvokli, kas rodas, ilgstoši strādājot emocionālas spriedzes apstākļos”. Jāatzīmē, ka šīs nav vienīgās izdegšanas sindroma definīcijas — pasaules literatūrā ir atrodamas vairāk nekā 142! [1]
Ilgstošs emocionāls un fizisks nogurums, motivācijas trūkums, kognitīvie traucējumi, emocionāla labilitāte un svārstīgs garastāvoklis — tā ir daļa no simptomiem cilvēkam ar izdegšanu. Pētot literatūru par izdegšanas sindromu, jūtams pārsvars pētījumu ir par veselības aprūpē strādājošajiem. Turklāt ziņots, ka veselības aprūpes speciālisti nereti baidās meklēt palīdzību un turpina izdegt. Tāpēc jāpievērš uzmanība savai un līdzcilvēku psihoemocionālajai veselībai, lai procesu apturētu laikus un sāktu ceļu pretī mentālai labbūtībai.
Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu?
21. gadsimtu var raksturot kā ļoti strauju mūžīgas kustības laiku. Pieaug prasības gan mājās, gan pašam pret sevi, gan darba vidē, un cieš veselība. Un te var atdurties pret sen zināmu patiesību — neviens nav neaizstājams. Bet atgūt veselību ne vienmēr iespējams.
Tas, ka ilgstoša sēdēšana veselību ietekmē ne pārāk pozitīvi, sen vairs nav noslēpums. Šajā rakstā par to, kā tieši sēdēšana ietekmē fizisko veselību un kā stress (ko veicina sēdēšana!) ietekmē psihisko veselību.
Ārsts nav upurjērs, kam, glābjot cilvēci, jāiznīkst; šodien saka “izdegt”. Iemanieties novilkt sarkano līniju. Kā to izdarīt? Vispirms noskaidrojiet, vai ārsta darbu patiešām mīlat vai ne visai. Ja studējāt tādēļ, lai viegli pelnītu, ļoti iespējams, vilsities. Tad tiešām jāpārdomā. Ja ārsta darbs jums mīļš, tad jāprot ar to sadzīvot.
Uz darbu Valmierā no Smiltenes viņa reizumis atbrauc ar mocīti. Ādas jakā, ādas biksēs, aizsargķiverē. Ar adrenalīna papilddevu. Pārģērbjas sarkanā darba kombinezonā un ir! — daktere GUNA OZOLA, Vidzemes slimnīcas NMP un pacientu uzņemšanas nodaļas virsārste. 1. augustā apritēs septiņi gadi, kopš viņa sāka vadīt šo nodaļu. Bet darba attiecībās ar Vidzemes slimnīcu saistīta jau 18 gadus. Atklāj — uz muguras viņai ietetovēts ozols. Kā stiprā aizmugure? Pati esot tāda: “Kāda es puķīte vai lapiņa, ja esmu O–z–o–l–a”.
PVO dati vēsta, ka kardiovaskulārās slimības (KVS) katru gadu pasaulē atņem 17,9 miljonus dzīvību un apmēram trešdaļa nevēlamo notikumu attīstās pirms 70 gadu vecuma! Kardioloģisko pacientu aprūpē nozīmīgu artavu sniedz ģimenes ārsti, kas ikdienā aprūpē lielu skaitu pacientu ar hipertensiju, sirds mazspēju, dislipidēmiju un citām KVS, tāpēc būtiski kliedēt šaubas par neskaidrībām. Kardioloģe un interniste Dr. Marina Kovaļova atzīst, ka uzdotie jautājumi ir ļoti svarīgi kardioloģisku pacientu aprūpē.
Nodarbinātība mazumtirdzniecībā, ēdināšanā, mediju jomā un veselības aprūpē bija saistīta ar augstākiem depresijas un/vai psiholoģiskā stresa rādītājiem nekā darbs citās nozarēs un profesijās, liecina jauns pētījums. Depresijas rādītāji bija augstāki arī jaunākiem cilvēkiem un sievietēm.
Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu (T2CD) un perifēro artēriju slimību vai diabētiskām pēdas čūlām, kuri uzsāka ārstēšanu ar semaglutīdu, nevis citiem glikozes līmeni pazeminošiem medikamentiem, bija būtiski samazināts risks kombinētam iznākumam – perifērajai perkutānajai transluminālajai angioplastijai vai kritiskai ekstremitāšu išēmijai, kā arī mazāka iespēja nepieciešamībai pēc apakšējo ekstremitāšu amputācijas.
Vēzis neskar tikai pacienta veselību. Bieži vien tam ir nozīmīga ietekme uz cilvēka finansiālo stāvokli un sociālo dzīvi. Nīderlandes Vēža izpētes institūts veicis nozīmīgu pētījumu, atklājot, ka vēža pacientiem visā Eiropā zūd ienākumi, nākas saskarties ar papildu ārstēšanas izmaksām no sava maciņa, kā arī izvairīties no medicīniskās aprūpes finansiālu ierobežojumu dēļ, ko radījusi diagnoze. Īpaši ievainojami ir jauni pieaugušie un pusaudži.