Ilgstošs emocionāls un fizisks nogurums, motivācijas trūkums, kognitīvie traucējumi, emocionāla labilitāte un svārstīgs garastāvoklis — tā ir daļa no simptomiem cilvēkam ar izdegšanu. Pētot literatūru par izdegšanas sindromu, jūtams pārsvars pētījumu ir par veselības aprūpē strādājošajiem. Turklāt ziņots, ka veselības aprūpes speciālisti nereti baidās meklēt palīdzību un turpina izdegt. Tāpēc jāpievērš uzmanība savai un līdzcilvēku psihoemocionālajai veselībai, lai procesu apturētu laikus un sāktu ceļu pretī mentālai labbūtībai.
Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu?
21. gadsimtu var raksturot kā ļoti strauju mūžīgas kustības laiku. Pieaug prasības gan mājās, gan pašam pret sevi, gan darba vidē, un cieš veselība. Un te var atdurties pret sen zināmu patiesību — neviens nav neaizstājams. Bet atgūt veselību ne vienmēr iespējams.
Tas, ka ilgstoša sēdēšana veselību ietekmē ne pārāk pozitīvi, sen vairs nav noslēpums. Šajā rakstā par to, kā tieši sēdēšana ietekmē fizisko veselību un kā stress (ko veicina sēdēšana!) ietekmē psihisko veselību.
Ārsts nav upurjērs, kam, glābjot cilvēci, jāiznīkst; šodien saka “izdegt”. Iemanieties novilkt sarkano līniju. Kā to izdarīt? Vispirms noskaidrojiet, vai ārsta darbu patiešām mīlat vai ne visai. Ja studējāt tādēļ, lai viegli pelnītu, ļoti iespējams, vilsities. Tad tiešām jāpārdomā. Ja ārsta darbs jums mīļš, tad jāprot ar to sadzīvot.
Tā kā darba mūža garums arvien pagarinās, tad jārēķinās, ka dzīves laikā vajadzēs apgūt divas, pat trīs profesijas vai specializēties vairākās šaurākās nišās, jo mainās gan darba tirgus, gan intereses. Bet var arī tā, kā to dara Dr. DAINIS KALNAČS — strādāt divās profesijās vienlaikus. Viņš ir fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts RAKUS stacionārā Biķernieki un Rīgas 1. slimnīcā un šogad debitēja savā pirmajā lielajā lomā Latvijas Nacionālajā operā. Izaicinoši? Jā! Bet arī interesanti!
Nekomplicēta urīnceļu infekcija (UCI) ir akūts, sporādisks vai rekurents apakšējo (nekomplicēts cistīts) un/vai augšējo (nekomplicēts pielonefrīts) urīnceļu iekaisums — veselām sievietēm pirms menopauzes, bez grūtniecības. [1; 2] Katra otrā pasaules sieviete pieredz tipiskos urīnceļu infekcijas simptomus, to pierāda arī statistikas dati, kas atspoguļoti infografikā. Eiropā izstrādātas vadlīnijas urīnceļu infekciju pārvaldībai, pēc tām strādā arī speciālisti Latvijā. Par praktisku pieeju nekomplicētas urīnceļu infekcijas pārvaldībā sievietēm Latvijas apstākļos lūdzam skaidrojumu uroloģei Dr. med. Zanei Pilsētniecei.
Gestācijas diabēts līdz šim saistīts ar dažādu hronisku slimību risku un attīstību. Tomēr, tikai daži līdz šim veiktie pētījumi analizējuši, vai pastāv kādi nozīmīgi paaugstinātas mirstības riski pacientiem ar gestācijas diabētu ilgtermiņā.
Lielas darba slodzes izraisītās arodslimības veido 30—60 % no visām ar darbu saistītajām slimībām. Arodmedicīnā jēdziens “pārslodze” apzīmē visa organisma fizisku pārslodzi, atsevišķu orgānu pārslodzi un psihoemocionālu pārslodzi. [1—3]
Taukos šķīstošajiem vitamīniem D, E, A un K ir neapstrīdama nozīme dažādos fizioloģiskos procesos: imūnsistēmas regulācijā, redzes, kaulu, ādas veselības nodrošināšanā. Klasiskā izpratnē šo vitamīnu uzņemšana uzturā saistīta ar vairāku patoloģiju profilaksi, piemēram, nakts aklumu (A vitamīns), osteomalāciju (D vitamīns), oksidatīvo stresu (E vitamīns) un asiņošanu (K vitamīns). Pēdējos gados iegūtie pierādījumi uzrāda vēl citus potenciālus klīniskos ieguvumus no vitamīniem, kā arī riskus to deficīta gadījumā.
