Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir hroniska imūnsistēmas mediēta kuņģa-zarnu trakta saslimšana. Anēmija ir viena no biežāk sastopamajām IZS izpausmēm ārpus zarnām. Šis pētījums novērtēja anēmijas izplatību IZS pacientu vidū pasaulē.
Iekaisīgu zarnu slimību pacientu diagnostika un ārstēšana nereti ir komplicēta, resursu un laika ietilpīga. Klīniskās situācijas var būt netipiskas, saistītas ar blakusslimībām (infekcijas, hroniskas slimības), organisma īpatnībām, medikamentu ietekmi. IZS pacientu ārstēšanā ir nepieciešama pieredze, zināšanas un aprūpes resursi.
Krona slimība ir hroniska iekaisīga zarnu slimība, kuras ārstēšana pēdējā desmitgadē piedzīvojusi būtisku paradigmas maiņu. Jaunākās Eiropas Krona un kolīta organizācijas (European Crohn’s and Colitis Organisation — ECCO) vadlīnijas uzsver personalizētu ārstēšanas pieeju, treat-to-target principa ieviešanu, kā arī precīzu slimības monitorēšanu, lai sasniegtu un noturētu remisiju. [1; 2] Rakstā apkopoti galvenie aspekti par terapijas izvēli, monitorēšanas rīkiem un onkoloģiskā skrīninga ieteikumiem klīniskajā praksē.
“Visas slimības sākas zarnu traktā,” tā modernās medicīnas tēvs Hipokrats vēstīja 2000 gadus atpakaļ. Izpratne par zarnu trakta mikrobioma nozīmi cilvēka veselībā un slimību patoģenēzē strauji attīstās. Tāpat arī pieaug zināšanas par probiotiku nozīmi dažādu fizioloģisku un patoloģisku stāvokļu pārvaldībā.
Pacienti ar iekaisīgu zarnu slimību (IZS) ziņoja par sliktāku ar veselību saistīto dzīves kvalitāti (HRQOL) nekā veseli cilvēki, neskatoties uz augstiem remisijas rādītājiem, un zarnu mikrobiotas izmaiņas bija ciešāk saistītas ar HRQOL nekā slimības aktivitāte.
Apmēram 10 % pacientu ar čūlainu kolītu un 26 % ar Krona slimību nepieciešama ķirurģiska rezekcija desmit gadu ietvaros pēc diagnozes atklāšanas. Kaut arī jau zināms, ka agrīna ķirurģija uzlabo klīnisko iznākumu, līdz šim maz zināms par klīniskā stāvokļa izmaiņām gadu pirms operācijas.
Aptaukošanās ir hroniska slimība ar daudziem sarežģījumiem un pavadošiem stāvokļiem, piemēram, vielmaiņas, gastrointestināliem traucējumiem un izmaiņām ādā. Pacientam ar aptaukošanos svarīgi sadarboties ar speciālistiem, kas var piedāvāt risinājumus. Jebkurā klīniskā situācijā jānovērtē pacienta barojums. Rutīnas klīniskajā praksē palielināta ķermeņa masa nereti netiek pienācīgi novērtēta, bet tā lielā mērā ietekmē slimību norisi, komplikāciju attīstību, ārstēšanas rezultātu un mirstības risku.
19. maijā – Pasaules Iekaisīgu zarnu slimību dienā – Latvijas Krona un Kolīta slimnieku biedrība atzīmēs nevis vienu dienu, bet īstenos nedēļu garu kampaņu ar lozungu “Runā atklāti! Runā par IZS!”, aptverot gan priekšlikumus politikas veidotājiem, gan informatīvas aktivitātes, gan gleznu izstādi Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā.
Zināms, ka pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību (IZS) var attīstīties komplikācijas no nieru veselības puses. Taču nav zināms, vai zems aGFĀ varētu būt predisponējošais faktors IZS attīstībai nākotnē.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Medicīniskais papilduzturs (oral nutritional supplements) jeb īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzēta pārtika nodrošina uzturvielas cilvēkiem, kuri slimo vai cieš no uzturvielu trūkuma konkrētas diagnosticētas slimības vai veselības traucējuma dēļ, kas šiem pacientiem kavē apmierināt uztura vajadzības ar parastu pārtiku. Ikdienas sarunās biežāk lietojam terminu “medicīniskais papilduzturs”, savukārt likumdošanā to sauc par “īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu pārtiku”.
Iekaisīgo zarnu slimību (IZS) gadījumu pieaugums ir bijis paralēls ievērojamam aptaukošanās un vielmaiņas blakusslimību skaita pieaugumam. Šajā apskatā tika pētīta aptaukošanās un ar to saistīto vielmaiņas blakusslimību iespējamā ietekme uz slimības progresēšanu, komplikācijām, ārstēšanas reakciju, ķirurģiskajiem rezultātiem, veselības ekonomiku un aptaukošanās ārstēšanas iespējamo ietekmi uz IZS gaitu.
Pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību (IBD) ir lielāks miokardīta, īpaši smaga miokardīta, risks nekā iedzīvotājiem bez IBD pat 20 gadus pēc diagnozes noteikšanas, lai gan absolūtais risks ir zems.
Čūlainais kolīts (ČK) ir viena no divām nopietnām iekaisīgām zarnu slimībām, kurai raksturīga viļņveidīga gaita (paasinājumi—uzlabošanās), tāpēc vajadzīgas dažādas terapeitiskas stratēģijas, lai iespējami ilgi uzturētu slimības remisiju. Šobrīd ČK nav izārstējams, taču ir iespējas mazināt simptomus, uzlabot dzīves kvalitāti un novērst risku komplikāciju attīstībai.
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
Gados vecākiem pacientiem aizcietējumi rada izteiktu dzīves kvalitātes pasliktināšanos un negatīvi ietekmē psihisko veselību. Pētījumos konstatēts, ka pacientiem ar aizcietējumiem ir sliktāki fizisko funkciju, psihiskās veselības, vispārējā veselības stāvokļa uztveres un ķermeņa sāpju rādījumi, salīdzinot ar respondentiem bez aizcietējumiem. [1] Šī ir raksta otrā daļa, kur detalizēti apskatītas aizcietējumu ārstēšanas iespējas. Pirmo daļu lasiet Doctus maija numurā.
Antibiotiku lietošana, lai gan rezultāti ir neskaidri, ir saistīta ar celiakijas slimības risku, tomēr šī saistība var atspoguļot gan veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, gan ne diagnosticētas celiakijas ārstēšanu. Pētnieki izvērtēja iepriekšēju antibiotiku lietošanu indivīdiem ar biopsijā apstiprinātu celiakijas slimību, salīdzinot ar atbilstīgām vispārējās populācijas kontroles grupām un ar viņu brāļiem un māsām. Tika veikta arī salīdzinoša analīze ar indivīdiem, kuriem histoloģiski novērojama normāla zarnu gļotāda.
Bēta blokatori (BB) ir nozīmīga zāļu grupa kardioloģijā, kam piemīt plašs indikāciju loks — hipertensija, akūti koronāri sindromi, hroniski koronāri sindromi, sirds mazspēja, aritmijas, stāvoklis pēc miokarda infarkta un citi. Atkarībā no darbības mehānisma tos iedala trīs paaudzēs: pirmā paaudze jeb neselektīvie BB (inhibē gan bēta–1, gan bēta–2 receptorus), otrā paaudze jeb kardioselektīvie BB (inhibē pārsvarā bēta–1 receptorus sirdī) un trešās paaudzes ar papildu vazodilatējošām īpašībām.
Dupilumabs 300 mg, cendakimabs 360 mg un budezonīda perorāla suspensija 2 mg uzrādīja mērenu līdz augstu efektivitātes līmeni disfāgijas mazināšanā pusaudžiem un pieaugušajiem ar eozinofilo ezofagītu (EoE). Lielākā daļa pētīto terapiju, izņemot etrasimodu, nodrošināja histoloģisku remisiju.
