Reimatoīdais artrīts (RA) pasaulē skar ~ 0,46 % populācijas. Slimības hroniskās un sistēmiskās dabas dēļ kritiski svarīga ir agrīna un pareiza diagnoze, lai sāktu intervences, apturot slimības progresēšanu un uzlabojot iznākumu. RA pacientu pārvaldības gadījumā jāņem vērā gan potenciālo blakusslimību slogs, gan atbildreakcija uz izvēlēto terapiju, gan arī izaicinājumi sāpju pārvaldībā.
Meta-analīze, kas apkopojusi 16 novērojumu pētījumus, neatklāja būtisku saistību starp vakcināciju un reimatoīdā artrīta (RA) risku. Īstermiņa novērošanas dati (<1 gads) liecina, ka vakcīnas var pasargāt no RA.
Aprēķināts, ka 42 % pacienšu ar reimatoīdo artrītu (RA) neizdodas ieņemt bērniņu gada laikā pēc neaizsargāta dzimumakta piekopšanas. Salīdzinājumam, - vispārējā populācijā šis procents ir ievērojami mazāks, ap 10-15 %. Amerikas Reimatologu kolēģijas (ACR) ikgadējā sanāksmē prezentēti dati, kas liecina par treat-to-target (T2T) jeb ārstējam līdz mērķim stratēģijas ieguvumiem, lai uzlabotu RA pacienšu auglību.
Reimatoīdais artrīts (RA) ir biežākais autoimūnais artrīts, ko raksturo hronisks, simetrisks artrīts un dažādas ārpuslocītavu izpausmes. Aptuveni 75 % RA pacientu ir sievietes, dzīves laikā saslimst 1—3 % sieviešu. Slimība visbiežāk sākas vecumā no 30 līdz 50 gadiem, tomēr RA var sākties jebkurā vecumā. [1]
Reimatoīdais artrīts (RA) ir sistēmiska iekaisīga slimība, kas biežāk attīstās sievietēm un pīķi sasniedz 30—60 gadu vecumā. Klasiski RA izpaužas kā simetrisks poliartrīts, bet agrīni novērojams kā oligoartrīts vai (retāk) kā rekurents monoartrīts. Visbiežākā komplikācija pacientam — balsta un kustību aparāta funkcionālie traucējumi un darbnespēja destruktīva artrīta dēļ.
Persistējošs monoartrīts pie citādi labi kontrolēta reimatoīdā artrīta ir terapeitiski izaicinošs stāvoklis. Intraartikulāri steroīdi ir pamata ārstēšanas izvēle, tomēr pastāv teorijas, ka tiem, kam steroīdi nepalīdz, varētu izmantot slimību modificējošas antireimatoīdās zāles un bioloģiskos medikamentus.
Jaunā pētījumā pierādīts, ka Covid-19 infekcijas sastopamība cilvēkiem ar reimatiskām slimībām ir zema, un lielākajai daļai inficēto ir viegla slimības gaita. Turklāt reimatisko slimību pacientiem, kas inficēti ar Covid-19, nāves gadījumu skaits ir neliels.
Pacientiem ar reimatoīdo artrītu ir tāda paša līmeņa kardiovaskulārie ieguvumi bez papildus riskiem no statīnu lietošanas, kā citiem indivīdiem, secināts lielā klīniskā pētījumā.
Smēķēšana ir nozīmīgs reimatoīdā artrīta (RA) riska faktors, bet svarīgākais jautājums joprojām bija neatbildēts: vai smēķēšanas pārtraukšana aizkavē vai novērš RA attīstību. Jaunajā pētījumā atklāts, ka uzvedības maiņa, šajā gadījumā smēķēšanas pārtraukšana var mazināt RA attīstības risku.
Reimatoīdais artrīts ir sistēmiska slimība, kas rada iekaisumu un var skart ne tikai perifērās locītavas, bet arī iekšējos orgānus: acis, plaušas, ādu un citus. Ko darīt, ja kombinētās terapijas — sintētisko slimību modificējošu antireimatisko līdzekļu (sSMARL) un TNF alfa inhibitoru (TNFi) — fonā novēro ārpuslocītavu izpausmes ar negatīvu dinamiku un sistēmisko simptomu progresēšanu?
Reimatoīdais artrīts (RA) ir izplatītākā un vienlaikus arī viena no nopietnākajām iekaisuma artrīta formām. Neārstēts RA izraisa neatgriezeniskus bojājumus locītavās, funkcionālus traucējumus un saīsina dzīvildzi. Tomēr, pateicoties agrīnai diagnostikai un efektīvām ārstēšanas metodēm, slimību izdodas apturēt un efektīvi ārstēt.
Pētījumā atklāts, ka reimatoīdais artrīts var paaugstināt hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) attīstības risku, rezultāti publicēti žurnālā Arthritis Care & Research.
Zivju lietošana uzturā divas vai vairāk reizes nedēļā ir saistīta ar zemāku slimības aktivitāti pacientiem ar reimatoīdo artrītu (RA), secināts šķērsgriezuma pētījumā, kura rezultāti publicēti Arthritis Care & Research.
Reimatoīdais artrīts (RA) ir hroniska sistēmiska iekaisīga slimība, kas saistīta ar palielinātu mirstību kardiovaskulāru notikumu dēļ. [1; 2] SMR (standartizētais mirstības koeficients) divkārt palielināts ir pacientiem ar RA. Kopumā reimatoīdais artrīts kardiovaskulārās mirstības risku palielina par 50%. [3] Šo risku saista ar išēmiskās sirds slimības un cerebrovaskulāro notikumu (CVN) izraisītu mirstību reimatoīdā artrīta pacientiem.
Uz darbu Valmierā no Smiltenes viņa reizumis atbrauc ar mocīti. Ādas jakā, ādas biksēs, aizsargķiverē. Ar adrenalīna papilddevu. Pārģērbjas sarkanā darba kombinezonā un ir! — daktere GUNA OZOLA, Vidzemes slimnīcas NMP un pacientu uzņemšanas nodaļas virsārste. 1. augustā apritēs septiņi gadi, kopš viņa sāka vadīt šo nodaļu. Bet darba attiecībās ar Vidzemes slimnīcu saistīta jau 18 gadus. Atklāj — uz muguras viņai ietetovēts ozols. Kā stiprā aizmugure? Pati esot tāda: “Kāda es puķīte vai lapiņa, ja esmu O–z–o–l–a”.
PVO dati vēsta, ka kardiovaskulārās slimības (KVS) katru gadu pasaulē atņem 17,9 miljonus dzīvību un apmēram trešdaļa nevēlamo notikumu attīstās pirms 70 gadu vecuma! Kardioloģisko pacientu aprūpē nozīmīgu artavu sniedz ģimenes ārsti, kas ikdienā aprūpē lielu skaitu pacientu ar hipertensiju, sirds mazspēju, dislipidēmiju un citām KVS, tāpēc būtiski kliedēt šaubas par neskaidrībām. Kardioloģe un interniste Dr. Marina Kovaļova atzīst, ka uzdotie jautājumi ir ļoti svarīgi kardioloģisku pacientu aprūpē.
Nodarbinātība mazumtirdzniecībā, ēdināšanā, mediju jomā un veselības aprūpē bija saistīta ar augstākiem depresijas un/vai psiholoģiskā stresa rādītājiem nekā darbs citās nozarēs un profesijās, liecina jauns pētījums. Depresijas rādītāji bija augstāki arī jaunākiem cilvēkiem un sievietēm.
Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu (T2CD) un perifēro artēriju slimību vai diabētiskām pēdas čūlām, kuri uzsāka ārstēšanu ar semaglutīdu, nevis citiem glikozes līmeni pazeminošiem medikamentiem, bija būtiski samazināts risks kombinētam iznākumam – perifērajai perkutānajai transluminālajai angioplastijai vai kritiskai ekstremitāšu išēmijai, kā arī mazāka iespēja nepieciešamībai pēc apakšējo ekstremitāšu amputācijas.
Nefopāms ir neopioīds, ne-nesteroīds centrālas darbības pretsāpju līdzeklis, benzoksazocīna derivāts. Šīs zāles izstrādātas pirms apmēram sešdesmit gadiem un sekmīgi tiek izmantotas klīniskajā praksē, bet to darbības mehānisms līdz šim nav pilnībā izpētīts. Ir zināms, ka nefopāms kavē neiromediatoru reabsorbciju, modulē glutamāterģisko ceļu. Šīs zāles nesaistās ar opioīdu receptoriem, neizraisa elpošanas nomākumu, neietekmē trombocītu funkciju, tām nav pretiekaisuma iedarbības.
G. Žemgulīte
Pieraksties un saņem praktiskus, vērtīgus medicīnas un farmācijas jaunumus