Hroniskas iegurņa sāpes (HIS) ir pastāvīgas vai intermitējošas sāpes mazajā iegurnī vai vēdera lejasdaļā, kuras ilgst 3—6 mēnešus. HIS novēro kā sievietēm, tā vīriešiem, sievietēm sāpes nav saistītas ar dismenoreju. [1] Hroniskas iegurņa sāpes rada funkcionālu nespēju un jāārstē ilgstoši — medikamentozi, invazīvi. Pat pacienta rūpīgā izmeklēšanā dažreiz ir grūti atrast sāpju cēloni.
Cilvēkiem ar demenci var būt grūtības izteikties par sāpju stiprumu un šie cilvēki bieži cieš no neārstētām sāpēm. Pretsāpju līdzekļu lietošana pacientiem ar demenci ievērojami ir pieaugusi pēdējā desmitgadē, īpaši opioīdu lietošana.
Rakstā neirologs, algologs un fizioterapeits aplūko galvassāpes, kas īsākā vai ilgākā laikposmā attīstījušās pēc galvas un/vai kakla traumas. Akūtas traumas ārstēšana — imobilizācija, operācija, reanimācija — nav šā raksta mērķis. Par psihoterapeita iesaisti galvas/kakla pēctraumas sāpju pārvaldībā lasiet kādā no nākamajiem Doctus numuriem!
Ārsta praksē nereti izskan sūdzības par muguras sāpēm. Tās ietekmē pacienta dzīves kvalitāti, funkcionālo stāvokli, darba spējas. [1] Muguras sāpes dzīves laikā pieredz 60—80 % cilvēku. [2]
Pētījumā ar gandrīz 2500 pacientiem, kuri lietoja augstas opoīdu devas vismaz 6 mēnešus, pierādīja, ka opioīdu devas samazināšana nepazemina pacientu apmierinātības rādītājus.
Pētījumā atklāja, ka tie, kuri, sākoties muguras lejasdaļas sāpēm, apmeklēja fizikālo terapeitu, vēlāk par 89 % retāk lietoja opioīdus sāpju mazināšanai, par 28 % retāk viņiem tika veikti nopietni radioloģiskie izmeklējumi un par 15 % retāk tika apmeklētas slimnīcu neatliekamās palīdzības nodaļas.
Opioīdi lietošana, īpaši ilgstošas iedarbības vai augstās devās, var paaugstināt nopietnu infekciju risku, tai skaitā, invazīvas pneimonijas, meningīta un bakterēmijas, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā the Annals of Internal Medicine.
Migrēna ir saistīta ar paaugstinātu kardiovaskulāro slimību risku, tai skaitā, infarktu, insultu, trombiem un izmainītu sirds ritmu, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā The BMJ.
Ziema ir gadalaiks, kad daudzi cilvēki gūst lielākas vai mazākas traumas. Traumatologu ikdiena ir pacienti, kam ziemas prieki beigušies bēdīgi: salauzta roka, sasista galva un citas traumas, kas sākotnēji šķiet viegli risināmas un sekas neatstāj. Vai tiešām?
Ķirurģiska pacienta dzīves kvalitāte mūsdienās nav iedomājama bez efektīvas atsāpināšanas. Neadekvāta pēcoperācijas perioda vadīšana pagarina atveseļošanos, atrašanās laiku stacionārā, palielina stacionēšanas izmaksas un intrahospitālo mirstību.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Hroniska nieru slimība (HNS), kas definēta kā patoloģiska albuminūrijas koncentrācija vai aprēķinātais glomerulārās filtrācijas ātrums (aGFĀ), kas ir mazāks par 60 ml/min/1,73 m2 ilgāk par 90 dienām, skar 6–10% no kopējās populācijas visā pasaulē. Kā norādīts pētījumā, visplašāk izmantotais prognozēšanas rīks - nieru mazspējas (NM) riska vienādojums (kidney failure risk equation) - personām ar HNS nespēj vienlaicīgi novērtēt gan NM risku, gan nāves risku, līdz ar to var sniegt neobjektīvas NM riska prognozes.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
Vairākas organizācijas, t.sk. PVO un ANO mudina valstis izmantot labbūtības indikatorus politikas veidošanas procesos. Šī tendence, kopā ar pozitīvas afektivitātes lietderīguma atpazīšanu paver jaunas iespējas veselības/labbūtības veicināšanā. Līdz šim nav skaidrs, vai pozitīva afektivitāte pusaudža vecumā jebkā ietekmē pieaugušā veselību/labbūtību. Tas skaidrots šajā garengriezuma kohortas pētījumā ASV.