Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Medicīnas studijas gan emocionāli, gan akadēmiski ir viena no vissmagākajām studiju programmām. Īsā laikā apgūstamais informācijas daudzums ietekmē miega kvalitāti, studentu pārņem nogurums, stress, panika, trauksme, samazinās darba spējas. Psihisko veselību var ietekmēt finansiālā atbalsta trūkums, tāpēc paralēli studijām jāmeklē darbs, kas ir papildu slodze un stress. Šāds dzīvesveids var nelabvēlīgi ietekmēt psihoemocionālo veselību un klīniski izpausties, piemēram, kā depresija.
Ir svarīgi atpazīt pacientus ar personības traucējumiem, jo šo cilvēku medicīniskā aprūpe nereti rada izaicinājumus aprūpes personālam. Bieži vien rodas grūtības komunikācijā, kas šiem pacientiem rada opozicionāru attieksmi, tādējādi mazinot aprūpes kvalitāti, nepamatoti tiek atkārtoti veikti izmeklējumi, neievērotas medicīniskās rekomendācijas.
Trauksmes spektra traucējumi nav izolēta vienība — slimības iespaidā pasliktinās tādu somatisku slimību gaita kā kardiovaskulārās slimības, kuņģa—zarnu trakta slimības, plaušu slimības, ļaundabīgi audzēji, hroniskas sāpes un migrēna. Dati rāda, ka pareiza diagnoze nav noteikta pat 97,8 % trauksmes spektra pacientu un ka 41 % netiek atbilstoši ārstēti. Tāpēc gan primārajā, gan sekundārajā aprūpē svarīgi pacientu atpazīt un savlaicīgi sniegt palīdzību.
Depresija — viena no biežākajām psihiskajām slimībām Eiropā un pasaulē. Riski ir nopietni un vērā ņemami: paaugstināta mirstība, pašnāvības domas un mēģinājumi, sociāla izolētība, zaudēts darbs un spēja pastrādāt, kognitīvi traucējumi un zema vispārējā dzīves kvalitāte. Pacientiem ar depresīvā spektra traucējumiem ir 20 × lielāks risks mirt pašnāvības ceļā nekā pārējiem iedzīvotājiem. Tāpēc divtik svarīgi ikdienas praksē atpazīt pacientus ar depresīvā spektra traucējumiem un savlaicīgi nodrošināt palīdzību.
Attiecības starp endokrīnajām un psihiskajām slimībām ir divvirzienu. Liela daļa endokrīno traucējumu ir saistīti ar psihiskiem simptomiem — un arī psihiskās slimības izraisa hormonālās aktivitātes izmaiņas, kā tas ir, piemēram, virsnieru un vairogdziedzera hormonu gadījumā. Dažkārt psihiskās izpausmes parādās vēl pirms organiskiem endokrīnās disfunkcijas simptomiem, [1] kas var palīdzēt diagnostikā, ja par to aizdomājamies.
Ilgstošs emocionāls un fizisks nogurums, motivācijas trūkums, kognitīvie traucējumi, emocionāla labilitāte un svārstīgs garastāvoklis — tā ir daļa no simptomiem cilvēkam ar izdegšanu. Pētot literatūru par izdegšanas sindromu, jūtams pārsvars pētījumu ir par veselības aprūpē strādājošajiem. Turklāt ziņots, ka veselības aprūpes speciālisti nereti baidās meklēt palīdzību un turpina izdegt. Tāpēc jāpievērš uzmanība savai un līdzcilvēku psihoemocionālajai veselībai, lai procesu apturētu laikus un sāktu ceļu pretī mentālai labbūtībai.
Depresija kādā dzīves posmā skar katru ceturto pasaules cilvēku. Lai gan ir daudzas ārstniecības modalitātes — psihoterapija, dzīvesveida izmaiņas, psihofarmakoloģija, neirostimulācija, kuras var atvieglot ar depresiju sirgstošā pacienta dzīvi, tomēr remisiju daudzi nepiedzīvo un daudziem ir arī recidīvi. Īstas izpratnes par to, kas tieši izraisa depresiju, nav, bet ir hipotētiskas teorijas.
Bezmiegs ierindojams starp biežākajām sūdzībām — medicīnisku palīdzību bezmiega dēļ meklējuši daudzi, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs ap 15 % pieaugušo. Hroniska bezmiega biežums pieaug līdz ar vecumu, epidemioloģiskie dati liecina, ka bezmiega sastopamības rādītājs no 25 % pieaugušajiem pieaug līdz 50 % senioriem. [10]
Bruksisms ir stāvoklis, kad novēro zobu rīvēšanu vai saspriegošanu, pārsvarā naktī miega laikā. Taču arī dienas laikā var būt sastopams bruksisms, kad cilvēks stipri sasprindzina žokļa muskulatūru un saspriež zobus, cilvēki to paši arī pamana. To mēdz saukt par dienas bruksismu, kas visbiežāk asociēts ar psihisku spriedzi.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.