Traucēts miegs un tad trauksme? Vai varbūt depresijas radīti miega traucējumi? Klīniskajā praksē pacientiem bieži novērojama psihiskās veselības traucējumu komorbiditāte ar miega traucējumiem. Būtiskākais klīnicistam — spēt pazīt simptomus, rūpīgi iztaujāt un noskaidrot anamnēzi, lai atrastu veiksmīgāko risinājumu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti.
Bezmiegs ir bieži sastopams pavadonis pacientiem ar hroniskām slimībām (sāpju sindroms, kardiovaskulāras slimības, vēzis) un negatīvi ietekmē šo slimību iznākumu un dzīves kvalitāti. Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) bezmiega gadījumā rekomendēta kā pirmās līnijas terapija, tomēr pastāv neskaidrības par tās piemērojamību un efektivitāti pacientiem ar hroniskām slimībām.
Nacionālais psihiskās veselības centrs (NPVC) šā gada sākumā, sadarbībā ar Pusaudžu resursu centru un Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, sāka iKBT projektu.
Funkcionāli kustību traucējumi (FKT) ir bieži sastopama un invalidizējoša neiroloģisku slimību grupa ar ievērojamu socioekonomisku ietekmi. Tikai daži nejaušināti kontrolēti pētījumi ir analizējuši fizioterapijas un psihoterapijas efektivitāti kombinācijā, lai uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti.
Ir svarīgi atpazīt pacientus ar personības traucējumiem, jo šo cilvēku medicīniskā aprūpe nereti rada izaicinājumus aprūpes personālam. Bieži vien rodas grūtības komunikācijā, kas šiem pacientiem rada opozicionāru attieksmi, tādējādi mazinot aprūpes kvalitāti, nepamatoti tiek atkārtoti veikti izmeklējumi, neievērotas medicīniskās rekomendācijas.
Krīzes notiek gan globāli ekonomikā, gan ir ļoti personīgas. Tās piedzīvojam arī kā profesionāļi. Ne vienmēr tās ir dziļas dilemmas, reizēm — emocijas, kas ilgāku laiku nelaiž vaļā. Jānotur līdzsvars, balansējot ar stresu darbā, neapmierinātību, ka neesi sava stāsta rakstnieks, sāc izdegt un varbūt pat īsti nesaproti — kāpēc. Par palaidējmehānismu var kļūt dažādi ārēji apstākļi, piemēram, Covid–19 pandēmija. Kā šādās situācijās palīdzēt sev?
Trauksme ir emocijas, kas rodas par kādu iespējamu apdraudējumu vai iekšēju psiholoģisku konfliktu. Tā ir normāla parādība, kuras galvenā funkcija ir signalizēt par briesmām un ierosināt piemērotu atbildreakciju.
Katastrofizēšana un kineziofobija ir maznovērtētas psiholoģiski psihoterapeitiskas problēmas pacientiem ar sāpēm. Pēc IASP* mūsdienīgiem sāpju multimodālās ārstēšanas ieskatiem, pacienti ar katastrofizēšanu un/vai kineziofobiju ir savlaicīgi identificējama riska grupa, kam potenciāli ilgstošās darbnespējas un invaliditātes dēļ jāpiedāvā psihologu vai psihoterapeitu palīdzība.
Katru gadu Latvijā bērnu dzimst arvien mazāk. 2025. gadā piedzima 11 637 bērni, kas ir par 9,7 % mazāk nekā iepriekšējā gadā. [1] Arī Eiropas Savienībā tiek novērota līdzīga tendence, kopējais dzimstības koeficients samazinājās no 1,38 bērniem uz vienu sievieti 2023. gadā līdz 1,34 bērniem uz vienu sievieti 2024. gadā, sasniedzot zemāko līmeni kopš 2001. gada. [2] Būtu kļūdaini secināt, ka jaunieši un īpaši vīrieši mūsdienās vienkārši nevēlas bērnus.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (Austrumu slimnīca) 11. septembrī notika profesionālās pieredzes apmaiņas pasākums, lai Ukrainā gūtās praktiskās atziņas par medicīnas darbu kara apstākļos nodotu tālāk citām ārstniecības iestādēm Latvijā un stiprinātu kopējo gatavību krīzes un kara apstākļiem.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
