Mentālā veselība ir garīgās labsajūtas stāvoklis, kas ļauj cilvēkam tikt galā ar dzīves stresu, realizēt savas spējas, labi mācīties un strādāt, kā arī dot ieguldījumu sabiedrībā — tā definē Pasaules Veselības organizācija (PVO). [1] Šī definīcija uzsver, ka mentālā veselība nav tikai traucējumu neesamība, bet funkcionāla veselība dzīves kontekstā.
Kairinātas zarnas sindroms (KZS) ir hroniska funkcionāla slimība, kas negatīvi ietekmē pacienta dzīves un darba kvalitāti. Pārsvarā KZS pacienti ir jaunas sievietes, turklāt slimības slogs jaunā vecumā parasti ir nozīmīgs arī ekonomiskā aspektā, jo var būt saistīts ar prombūtni no darba vai mācībām. KZS patoģenēze saistīta ar izmaiņām zarnu trakta–smadzeņu asī, kas ir viens no terapeitiskajiem pamatvirzieniem slimības pārvaldībā.
Erektilā funkcija ir komplekss psihoneiroendokrīns process, kas ietver ne tikai adekvātu hormonu darbību, bet arī perifērās un centrālās nervu sistēmas līdzdalību, asinsvadu veselību un psihoemocionālus faktorus. Doctus februāra izdevumā Dr. Madara Kalniņa sniedza detalizētu ieskatu ED patofizioloģijā un ārstēšanas iespējās no neirologa seksologa skatījuma. Šomēnes turpinājumā endokrinologa androloga un ārsta psihoterapeita perspektīva.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Erektilā disfunkcija (ED) ir traucējums, ko raksturo konsistenta vai atkārtota nespēja sasniegt un saglabāt erekciju apmierinošai seksuālai performancei. [3] ED ir prevalenta visās vecuma grupās un ietekmē miljoniem vīriešu pasaulē. Statistikas dati liecina, ka globāli ED prevalence ir 3—76,5 %, izplatībai pieaugot ar vecumu un organiskiem faktoriem kā primāru etioloģisko cēloni. [4]
Jau Pirmā pasaules kara laikā tika ieviesta šobrīd plaši izmantota prakse – rudenī pulksteni pagriezt stundu atpakaļ un pavasarī stundu uz priekšu. Šādu taktiku piekopj apmēram 70 valstis visā pasaulē. Lai izvērtētu, kādi ir tūlītējie pulksteņlaika maiņas efekti uz mentālo uz fizisko veselību, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums Anglijā.
Stīvensa-Džonsona sindromu un toksisku epidermālu nekrolīzi (SJS/TEN) pārdzīvojušie pacienti piedzīvo nozīmīgas ilgtermiņa sekas, kas ietekmē kopējo dzīves kvalitāti. Fiziskie simptomi hospitalizācijas laikā tiek labi dokumentēti, bet literatūrā pieejams ierobežots skaits datu par ilgtermiņa biopsihosociālu SJS/TEN ietekmi, īpaši no pacienta perspektīvas.
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
Globāli gandrīz 51 % pacientu ar fibromialģiju bija depresija un 47 % pieredzēja trauksmi, liecina jauna metaanalīze. Papildus tika novērotas tendences – trauksmes izplatība ar vecumu samazinās, bet depresijas izplatība pieaug, tomēr netika konstatētas būtiskas atšķirības starp dzimumu proporcijām vai kontinentiem.
Trauksme grūtniecības un pēcdzemdību periodā var radīt būtiskas ilgtermiņa fiziskās un psihiskās veselības problēmas gan mātei, gan bērnam un visai ģimenei kopumā. Perinatālas trauksmes diagnostika nav vienkārša, jo trauksmi nereti uzskata par normālu un pašsaprotamu parādību šajā periodā, taču šāds uzskats var apgrūtināt klīniski nozīmīgu simptomu atpazīšanu. Par perinatālas trauksmes traucējumiem un diagnostiku vēstīts Doctus 2025. gada maija numurā.
Trauksmi pašu par sevi visos gadījumos nevar uzskatīt par patoloģiju. Tā ir normāla aizsargfunkcija, kas nodrošina izdzīvošanu: kad draud briesmas, trauksme cilvēkam palīdzēs mobilizēties — skriet prom, lai izbēgtu no apdraudējuma, cīnīties pretī, lai to uzvarētu, vai arī trešais, parasti mazāk pārrunātais variants — sastingt, cerot, ka briesmas paies garām. Perinatālu trauksmi var novērot grūtniecības laikā un pirmajā gadā pēc dzemdībām. Tā var ietekmēt gan topošos, gan jaunos vecākus, un intensitātes ziņā tās simptomi var atšķirties.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Sieviešu veselība menopauzes gados arvien vairāk tiek atzīta par globālu veselības prioritāti, jo tieši šajā periodā sievietes ir vērā ņemama sabiedrības daļa — arī Latvijā sieviešu īpatsvars pēc 42 gadu vecuma pārsniedz vīriešu. Tāpēc būtiski vērst gan pašu sieviešu, gan visas sabiedrības uzmanību uz veselības aspektiem un slimību profilaksi. [2] Menopauze ir fizioloģisks sarežģītu hormonālu izmaiņu periods, un tas ir nozīmīgs posms pacienšu uzraudzībā, jo hormonālie procesi, kad pazeminās dzimumhormonu līmenis, ietekmē ne tikai reproduktīvo sistēmu, bet arī citas ķermeņa funkcijas. [9]
Iepriekšējā Doctus numurā rakstījām par tādām medikamentu grupām neirotiskā spektra traucējumu ārstēšanā kā benzodiazepīni un antidepresanti. Tā kā ar šīm divām zāļu grupām farmakoterapijas iespējas neaprobežojas, šajā žurnāla numurā turpinām aprakstīt citu anksiolītisko un sedatīvo līdzekļu potenciālu.
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
Antibiotiku lietošana, lai gan rezultāti ir neskaidri, ir saistīta ar celiakijas slimības risku, tomēr šī saistība var atspoguļot gan veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, gan ne diagnosticētas celiakijas ārstēšanu. Pētnieki izvērtēja iepriekšēju antibiotiku lietošanu indivīdiem ar biopsijā apstiprinātu celiakijas slimību, salīdzinot ar atbilstīgām vispārējās populācijas kontroles grupām un ar viņu brāļiem un māsām. Tika veikta arī salīdzinoša analīze ar indivīdiem, kuriem histoloģiski novērojama normāla zarnu gļotāda.
Gados vecākiem pacientiem aizcietējumi rada izteiktu dzīves kvalitātes pasliktināšanos un negatīvi ietekmē psihisko veselību. Pētījumos konstatēts, ka pacientiem ar aizcietējumiem ir sliktāki fizisko funkciju, psihiskās veselības, vispārējā veselības stāvokļa uztveres un ķermeņa sāpju rādījumi, salīdzinot ar respondentiem bez aizcietējumiem. [1] Šī ir raksta otrā daļa, kur detalizēti apskatītas aizcietējumu ārstēšanas iespējas. Pirmo daļu lasiet Doctus maija numurā.
Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisko slimību divvirzienu saistību. Lai panāktu iespējami labāku šo pacientu aprūpi, neirologam ir būtiski izvaicāt pacientus arī par viņu miegu. Šī ir raksta otrā daļa (pirmā Doctus 2026. gada maija numurā), kur uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos īsā aprakstošā veidā.
Dupilumabs 300 mg, cendakimabs 360 mg un budezonīda perorāla suspensija 2 mg uzrādīja mērenu līdz augstu efektivitātes līmeni disfāgijas mazināšanā pusaudžiem un pieaugušajiem ar eozinofilo ezofagītu (EoE). Lielākā daļa pētīto terapiju, izņemot etrasimodu, nodrošināja histoloģisku remisiju.
