Viss, ar ko viņš laiku pa laikam nodarbojies, no viņa puses netiek uztverts kā konkrētā brīža vaļasprieks, bet gan gluži kā darbs, pret kuru jāizturas pietiekami nopietni. Viņa princips: „Ja nevari labi, tad pasaki „nē!”, nevis ļaujies pierunāties un izdari slikti. Taču, ja esi apsolījis, tad kaut vai beigts, bet izdari!” Tāda sajūta, ka viņam eksistē tikai melni baltā pasaule. Gluži kā viņa abu grāmatu vāki. Nekas pa vidu. Viņš varētu būt fotogrāfs, aktieris, dzejnieks, dziedātājs un amatnieks. Bet viņš ir izvēlējies citu zvērestu. ANDRIS TJUNĪTIS ir ausu, deguna un kakla ārsts. Ārsts mazpilsētā. Balvos. Vēl viņam ir privātprakse. Viņa valstība ir endoskopijas kabinets. Viņš ir Latvijas Gastrointestinālās endoskopijas asociācijas viceprezidents. Un viens no viņa lielākajiem vaļaspriekiem ir ūdens tūrisms.
Ūdens upēs lauž ledu, līdz beidzot parādās kā uzšķērsts vēders, parādot visu Ziemas nodarīto.
Katru nakti viņa nāk pie manis sapņos un sauc pie sevis. Līdz neprātam. Līdz tam, ka bail aizmigt. Tāda viņa mums tikai viena. Tāda viņa ir tikai pavasarī. Un tur pavasaris vienmēr smaržo pats pēc sevis...
Katru reizi, ielejot viņas straumē pirmo spirta glāzīti, lai pieminētu cilvēku, kas pirmo reizi šurp atveda, gribas ieliet līdzi visus ziemas uzkrautos mēslus. Lai aizskalo, lai Lustūzis tos aprij un līdz ar Gaujas ūdeņiem izmet jūrā. Amata.
/Andris Tjunītis.
Amata no viņa grāmatas Rītdiena pagaidīs /
Andris ir atvaļinājumā. Nosacītā, jo vismaz vienreiz nedēļā ir darbā. Kad tiekamies, viņš cenšas paspēt pārrakstīt samontēto materiālu par festivālu, lai teātrim no Krievijas filmu varētu iedot prombraucot. „Vairai es nevaru atteikt," saka Andris. Tieši tāpēc atvaļinājumu plānojis savlaicīgi, jo jau pirms pusgada Balvu Tautas teātra režisorei Vairai Resnei apsolījis, ka nofilmēs visu vairākas dienas garo starptautisko teātra festivālu „Ķiršu dārzs 2007", kurš šogad notika Balvos.
Piecas stundas ledainā ūdenī
Ziemās viņam ir bārda. Viņš to sāk audzēt vēlā rudenī, kad pārstāj peldēties. Nodzen pavasarī, kolīdz nobrauc pa upi.
Man ir tikai viens hobijs, kas jādara katru gadu (iesmejas ). Man jābrauc uz upi.
Vienmēr Amata?
Pirmā noteikti ir Amata.
Andris – Dūdars, Silmaču saimniece – Rudīte Timša. Skroderdienas Silmačos, izrāde Sibīrijā
Līdzbraucēji?
Visādi, dažādi. Sākumā bija es da Ambarovs (Aivis Ambarovs - Balvu Tautas teātra aktieris - aut .). Tāda tā kompānija (smejas ). Bet vienreiz saskaitīju trīspadsmit cilvēkus, kurus aiz ausīm esmu uz upi aizvilcis un kuri pēc tam slimi palikuši. Ar upi slimi. Tagad daudzi ir projām, bet ik pa brīdim pievienojas arī no Rīgas puses.
Vasarā?
Vasarā ne pārāk, braucam pavasarī. Bērni pamazām sāka pieradināties. Tā vien ar bailēm bija jāskatās, kur esi airi atstājis. Re, viens jau sēž laivā un tūlīt trauks (smejas ). Aizpagājušā gadā ūdens bija baiss. Pats biju pārbijies līdz nāvei. Ūdens tā kā burkā līdz augšai, visur pilns. Un pa upi peld airi, smailīte, gumijas laiva, plosts, viss tukšs. Veči brien pa krastu. Tur divi cilvēki noslīka. Skumji.
Tu toreiz tomēr brauci?
Mēs ar visiem bērniem braucām. Bija apsolīts. Komanda zinoša. Emīlam bija veste. Kārlis iekāpa otrā laivā. Aizbraucām līdz Kārļu aizsprostam. Sapratu, ka Kārlim tālāk braukt nevajag. Man vēl tagad bildēs viņš tāds nāk ar nolaistām ausīm, bē... Pie aizsprosta ar gumijas laivu nevarēja upē tikt. Tāds pūtiens! Tāda straume! Pusmetru dziļā ūdenī nevari nostāvēt kājās. Pieaudzis cilvēks, iekāp ūdenī un tevi nes projām!
arbā – slimnīcā
Tev adrenalīna maz?
Forši. Skaisti. Es to nevaru izskaidrot.
Kā pirmo reizi iedomājies līst upē?
Mani tur aizveda. Reiz no institūta mājās braucu un iegāju pie draugiem Jankas un Jura. Šie saka: „Brauksim uz Amatu". Es: "Kas tā tāda? Šie: „Brauc līdzi, redzēsi!" Tas bija 1985. gads. Palikām pa nakti. Uzsniga sniegs. Pieci centimetri. No rīta braucām lejā. Līdz Līgatnei. Vēl gabaliņš pa Gauju. Laiva apledojusi, matos lāstekas. Mums uz trijiem līdzi tikai viena spirta pudele un konservu bundža ar ķilavām. Kad esi piecas stundas tajā ledainajā ūdenī sēdējis (smejas ), ēst gribas tā kā trakam sunim.
Kopš tā laika bez Amatas vairs nevar?
Cilvēki taču slimo ar visādām kaitēm. Aizbrauc uz kalniem. Pēc tam bez tiem dzīvot nevar. Man prieks, ka nāk pavasaris. Par pavasari liecina zvani: „Kad brauksim?". Tad nākamais zvans: „Kad?" Viss skaidrs. Pavasaris jau ir ļoti tuvu. Tā ir laba sajūta, kaut reizi gadā cilvēki sanāk kopā. Citādi viss paskrien: darbi, dārzi, remonti.
Vai tas nozīmē, ka nevari vien sagaidīt pavasari?
“Pasēdi stundu laivā. Padomā. Noķer zivi. Skaisti”
Nuuuu, ziema man arī ļoti patīk. Var slēpot, slidot.
Tev makšķerēt patīk?
Tad, kad ķeras.
Ja neķeras pirmās piecas minūtes, laidies projām?
Parasti jau dodos tad, kad ir laiks (smejas ). Ar zivi jau nekādi nevar sarunāt. Vai arī viņai ir laiks? Vai viņa ir brīva vai aizņemta? Pēc darba atskrien. Pasēdi stundu laivā. Padomā par dzīvi. Noķer zivi. Skaisti. Tad turpat čik, čik, čik, sāli virsū, un vakarā jau tās nav.
Kopš kura laika tu makšķerē?
Bērnībā visu dienu uz ezera dzīvoju. Ķīšezerā vienmēr ķērās. Atceros, reiz sēžam laivā. Trīs pieaugušie. Mani - knauķi - aizmugurē nosēdināja. Ar mailītēm ķeram. Lielie uz dzīvajām. Es varēju ņemt tikai beigtās. Nu neko, ja man sprāgoņus, tad sprāgoņus. Metu un velku. Pārējie divu metru attālumā no manis, šiem neķeras. Man toties pilna mutes bļoda ar asariem.
Uz sava katamarāna, un tā katru gadu
Gribas ar kādu vienkārši aprunāties
„..es kalpoju par kalpu sev.. bet es tai visā neklausos.. es vienkārši tev uzticos.." Automašīnas radio dzied Renārs Kaupers. Atceros Andri. Varbūt tāpēc, ka šī dziesma skanēja, kad lasīju viņa dzeju. Nelielu grāmatiņu ar degošu sveci uz vāka. "Liesma pa vidu..." Tas bija 1998. gads. Viņa pirmā grāmata „Rītdiena pagaidīs..." pasaulē izgāja 1997. gada 29. jūlijā kā veltījums tiem, kurus Andris tik ļoti mīl un ir mīlējis. Tajā uzrakstīto viņš dēvē par blēņām un pasakām. Viņa dzeju lasot, katru reizi rodas citas sajūtas. Viņš raksta par cilvēkiem, par uzdāvinātu pakavu, kuru tik ļoti vajadzējis skrejoša zirga apkalšanai. Viņš pats sev jautā, kāpēc tik daudz ar sirdi dzīvo, ne ar prātu. Viņš raksta par attiecībām, par Vientulību, kurai reižu reizēm gribas ar kādu aprunāties. Viņš raksta par saviem sikspārņiem, ar kuriem viss kārtībā, ja arī viņš sevi ir gabaliņu pa gabaliņam savācis un sakārtojis. Viņa dzeja dažkārt likusies kā izgriezta dvēsele uz āru. Viņš ielej tēju „kādam kura nav". Klusums ap viņu runā krāsaināk.
Kad tu uzrakstīji pirmo dzejoli?
1981. gadā.
Tik precīzi atceries?
M-m.
Kā tas notika?
Iemīlējies biju... Es tev varu pateikt, kad pēdējo uzrakstīju (smejas ). Vakar.
Tad tu pēdējo reizi biji iemīlējies.
Vakar (smaida ).
Nu tā speciāli es nekad nerakstu. Vienīgais. Vaira lūdza izrādei par Tomu Sojeru. Tas ir baigi smags darbs. Man nācās izlasīt visu par Tomu Sojeru. Visu, ko vien var dabūt, lai varētu izdomāt kaut ko derīgu. Mājās man nekas nesanāca. Nekas nedomājās. Tad nācu uz kultūras namu. Sēdēju, sēdēju, kamēr izsēdēju. Taču tas bija sen (pauze ).
Andris, Egons Salmanis (akordeons), Māris Lāpāns (ģitāra) Balvu Tautas teātra sastāvā un Latvijas tautas teātru festivāla laikā Jelgavas tirgus laukumā dziedāja divas stundas neatkārtojot nevienu dziesmu, 1991. gadā
Glābšanas riņķis - teātris
Pēc darbdienas slimnīcā viņu pamanīja vietējā kafejnīcā un aicināja atnākt uz kultūras namu. Tur, teātrī, pēc darba kopā pulcējās skolotāji, ārsti, policisti, inženieri. Viņš gluži kā akā iekrita šajā teātrī. Dzīvoja savās lomās arī pēc mēģinājuma, arī pirms un pēc izrādes. Viņš dega. Par katru izrādi skatītājiem bija jādomā vēl krietnu laiku pēc iziešanas no kultūras nama.
Atrašanās teātrī, tas ir ļoti labi. Tas ir kaut kas tāds... (ilgi domā ). Tā ir tāda lieta, kas neapzināti bijusi nepieciešama. Un man tā pietrūkst. Taču, ja man jāizvēlas, būt labam speciālistam vai būt labam teātrī... jā, es laikam tomēr vēlos būt labs speciālists. Krievu laikos kaut kā tās lietas varēja savienot. Tagad nevar. Ir bijis tāds posms dzīvē, kad no darba mājās nācu desmitos, vienpadsmitos.
Kas tev pašam vistuvāk? Ibsensa Heda Gablere , Raiņa Uldis no Pūt, vējiņi! ...
Neteikšu, ka man patika Ibsens. Tikai beigās es sapratu, kas ar viņu jādara. Pārlieku sarežģīts. Man grūti spēlēt lomu, kuru nesaprotu kā cilvēks. Jāpieliek baigās pūles, lai saprastu, kāpēc viņš tā dara, kāpēc tā runā. Vinnijs Pūks un Oto Rīss no Jubilejas gada ir divas mīļākās lomas. Es tāds esmu. Tas bija viegli. (Jura Zvirzdiņa un Gata Gudeta Jubilejas gadu pēc Imanta Ziedoņa aicinājuma Balvu Tautas teātris rādīja Latvijas Kultūras fonda Mākslas centrā Jūrmalā 1990. gadā. Uzņēma ar ovācijām - aut. ). Tobrīd tēma bija aktuāla. Visi ar karogiem, dziedāja. Tieši tā es arī domāju. Dārta (meita - aut .) bija maziņa. Godmanis teica, ka katram pašam jāsildās. (Tas bija Atmodas laiks ar Godmaņa krāsiņām - aut. ) Istabā bija uzmūrēts kamīns. No mitruma uzsprāga televizors. Bērni staigāja pa māju gumijas zābakos un trīs džemperos, bet mēs spēlējām teātri. Un ēdām humānās palīdzības zupas. Teātris bija vajadzīgs. Ja nebūtu tā... Mēs visi turējāmies kopā gan darbā, gan teātrī. Savādāk vienkārši nevarēja. Tas bija tāds kārtīgs glābšanas riņķis.
Ar dvīņiem Kārli un Emīlu
Tu nemācēji lomu izlaist no sevis ārā.
(Domā. ) Tagad teātros mēģina to visu profesionalizēt uz sajūtām, uz teorijām, balstīt uz teātra mākslu. To māca jau maziem. Kad ienācu teātrī, nebiju bērns. Man bija daudz gadu. Kā mācēju, tā darīju. Darīju tīri ar savām emocijām, kā teikt - no pleca. Kā nu sanāca, tā sanāca. Tā es strādāju. Kaut gan būtībā tā es arī dzīvoju. Nu nevar būt mazliet stāvoklī. Par divdesmit procentiem stāvoklī nevar būt (pasmaida ).
Savas otrās grāmatas svētkus veidoji kā izrādi kultūras nama mazajā zālē.
Laikam esmu bijis pārlieku emocionāls...
Tagad nē?
Kaut kā... (domā ) gudrāks esmu palicis. Kāds gudrs cilvēks teicis: „Nav nekā vieglāka par iespēju pasmaidīt." (Smejas. ) Tad daudz laika atliek tādām kā sestajām sajūtām. Cilvēks ļoti daudz laika un enerģijas patērē dusmojoties. Neko citu taču nevar darīt tajā laikā.
Ar teātri kopā aizbrauci uz Sibīriju.
Tas bija feins pasākums. Tas bija grandiozi. Kolektīvs un attiecības bija lieliskas. Viens pie otra turas. Tad ir tā, ka pilnīgi vienalga uz kurieni braukt - uz Ķīnu, Austrāliju, Dienvidameriku. Sibīrija bija vienkārši ģeogrāfisks punkts. Domāju, ka neko radikālu mēs vietējo dzīvē neizmainījām. Visu to jau darījām sevis dēļ. Domāju, ka labi izdarījām. Man ir ļoti grūti būt ārpus tās vietas, kur dzīvoju. Ja jādodas kaut kur, kā toreiz divas - trīs nedēļas, tad ir ļoti svarīgi, kādi cilvēki apkārt. Ja normāla komanda, tad ir labi. Ja ne, ilgāk par trīs dienām nevaru izturēt.
Par mājām nosauci Balvus. Tu taču neesi balvenietis. Diezin vai brauci no Rīgas uz Balviem ar domu, ka te visu dzīvi pavadīsi.
Nē, kad braucu projām, tad smējos, ka atbraukšu pēc trīs gadiem ar mašīnu un puscūku, jo tik daudz būšu nopelnījis... nu, kad jau bērni... tad ir jāpaliek.
Andris – huzārs pa Balvu ezeru laivā vizina Indijas deju dejotāju Viju Vētru no ASV ar viņas pavadoni no Latvijas Kultūras fonda 1990. gadā
Citi ar visiem bērniem kaut kur pārceļas.
Nē, man nav tādas domas bijušas. Jebkurā gadījumā, kad sāku nodarboties ar šitiem (rāda uz endoskopijas kabineta iekārtām ) sapratu, ka nekur nebūs tik labi kā šeit. Nu jau divpadsmit gadus esmu noteicējs savam darbam. Pirmie četri, pat septiņi gadi bija juku laiki. Ja gribēji operēt, gāji operēt vai kaut ko skrūvēt kopā. Jā, skrūvēju arī kājas kopā. Taču, kad sāku te... Tā ir fundamentāla nodarbošanās. Man vēl tagad ir tāda pārliecība, ka nekur nevienā Latvijas vietā man nav tik labi kā te. Es nelietoju slimnīcas lietas, viņi lieto manas. Man jautā: „Vai ir?" Saku: „Ir". Ja nav, ņemu telefona klausuli un pēc divām dienām, vai arī tajā pašā jau ir.
Foto kamera kā aizsargs
Mēs sākam jau aizmirst
Kā saglabāt sajūtas
Atmiņu vācelēs.
Mūsu nošķirtības un vientulības rūgtumu
Un
Nevaldāmo atkalredzēšanās prieku.
Ikdienas steigā to norakstām
Kā parādzīmi
Kādam citam rītam, bet..
Tāda paša rīta kā šodien taču vairs nebūs
Nekad!
Tas ir viens, vienīgais, vienreizējais!
Gluži kā mēs viens otram - tik ļoti nepieciešami -
Tieši te un tagad.
/Andris Tjunītis/
Filmēju, un ir tāda sajūta, ka esi aizsargāts no visas pasaules, ka priekšā ir vairogs. Protams, ka tā nav, bet sajūta ir...
Tev ir liela pacietība, celties četros no rīta un ķert sauli, vai rasas pilienu...
Vairs nemeklēju to, kas daudzreiz fotografēts: sniegu, sarmu, miglu, rasas pilienu zirnekļa tīmeklī. Nevaru desmit reizes skriet sarmu skatīties mīnus 28 grādos... Nu jau ir slinkums. Bet, ja ir kaut kas tāds, kas nav fotografēts, tad ir jēga.
Ir sajūta, ka tu pamani.
Kāds tas cilvēks ir, tāds viņš ir. Tu jau nekad nezini, kāds būsi tajā procesā, kamēr neesi sācis darīt. Tas nav viens un tas pats: skatīties ar acīm un caur fotoaparātu. Jābūt kādam funktierim, kā tas izskatīsies bildē. Tad vienkārši jāiet un jāfotografē. Tas arī viss. Tur nav nekā sarežģīta. Ja darītu, kā bērni: ar telefona fotoaparātu bildē visu pēc kārtas un viens otru, sēžot pie galda, protams, ka tur nekas nesanāks. Tāpēc, ka vienalga, ko dara. Ja tev nav vienalga, tad arī sanāks.
Tev bijušas vairākas izstādes.
Tu paaudzies un šķiet, ka nemaz vairs nav smuki nofotografēts. Pirmajai izstādei rāmjus tepat taisījām. Pats vēl krāsoju. Otrā pabija Balvos, Lizumā, Cēsīs, Alūksnē. Tagad vajag saņemties un uztaisīt Amatas izstādi. Domāju, savākšu kādas simts foto un tad jāsameklē kāds, kuram pēc tam vajag daudz rāmīšu (smejas ).
Tev kabinetā Parīze?
Parīzē biju 14. un 15. februārī. Jaunā vietā viss savādāk.
Tu joprojām fotografē ar filmu?
Šajā ziņā neko nemainīšu savā dzīvē. Digitālais ir dažreiz parocīgāk, bet... Tur ir cita sajūta... Noslēpums iekšā. Nezini, kas sanāks, kas nesanāks. Attaisi paciņu vaļā, izvelc un smaržo... filma (smaida ). Un no tām glāzītēm ir baigi feini iedzert. Tā ir ar korķīti. Ja uzreiz nevari izdzert, tad aiztaisi ciet un ieliec kabatā.
Dziesmas nakts garumā
Viņš dzied. Ja atrod kādu, kas spēlē ģitāru, klavieres vai citu instrumentu, Andris var dziedāt neatkārtojoties un visu nakti.
Esi dziedājis arī naktī zem loga. Savdabīgs koncerts bija Jelgavas tirgū teātra festivāla laikā.
Jauni un dulli bijām. Toreiz Jelgavā Mārim (mūzikas festivāla Osvalds dibinātājs un organizētājs Māris Lāpāns - aut. ) cepurē bija 35 dziesmas uzrakstītas. Gājām pa tirgu un dziedājām. Egons (Balvu mūzikas skolas direktors Egons Salmanis - aut. ) ar akordeonu, Māris ar ģitāru. Mums bija melns lietussargs. To pilnu pielika ar pārtikas produktiem. Visi deva. Un vēl naudu. Kārtīga kaudze rubļu - 134. Tas bija labs pasākums. No sirds ņēmāmies. Divas stundas bez pārtraukuma.
Joprojām daudz dziedi?
Tagad mazāk. Nav blakus apstākļu. Nav teātra bohēmas. Labākais sasniegums - pēc grūtas iepriekšējās nakts no slimnīcas līdz Limbažiem braucām uz mediķu sporta svētkiem. Atpakaļceļā dziedāju bez pārtraukuma un neatkārtojoties. Reiz Ģirtam (Balvu mūzikas skolas skolotājs Ģirts Ripa - aut. ) teicu: „Saliekam kādas desmit dziesmas, pieliekam dzejoļus klāt. Šaujam gaisā!" Ģirts vienmēr ir tāds radošs: „Jā! Taisām". Iepatikās pašiem. Laba sajūta. Nolēmām aizbraukt kaut kur. Vispirms uz Viļaku. Uz Enguri. Tad bija desmit gadu jubilejas balle asociācijai Igates pilī. Prezidents saka, vai nevaru izdomāt kaut ko interesantu. Aizgājām. Izdarījām. Vakara vadītājs, pagriežas pret kolēģiem un saka: esmu zināmā neizpratnē, kas būtu jādara... Pēc scenārija bija jānāk iekšā lielai lellei, bet pēc šitā visa būtu jāaiziet kaut kur un kādas piecas minūtes jāpadomā par dzīvi (smejas ). Nekas. Tā, lūk...
Tad bijāt pansionātā?
Tīri dvēseliski man tas bija vajadzīgs. Mēs ar Ģirtu no maniem dzejoļiem bijām uztaisījuši kompozīciju. Trīsdesmit, četrdesmit minūtes.
Tev tie visi pasākumi tādi, pēc kuriem jādomā, stundu, dienu, divas. Tā vienkārši nesanāk?
Ko es tur varu darīt? Nu tas ir tā, kā dzied Los Amigos zēni: „Es nevaru būt balts, jo tas nav iespējams" (smejas ). Visam dzīvē jābūt līdzsvarā... Nu tās ir tādas lietas, nu tādas, kuru dēļ vērts dzīvot... Grūti darīt kaut ko mazāk nekā esi izdarījis. Ja iepriekš esi tā, tad nākamreiz nevari vairs sliktāk. Vai nu tāpat, vai labāk.
Paša rokām gan kabinets, gan dzīvoklis
Nu ko gan citu bērnībā darīt? Kaut ko izravēt, aplaistīt. Ja opis kaut ko darīja, es līdzi. Kaut ko palūdza atnest, izdarīt. Laimīgs biju, ka instrumentu iedeva. Viņam vienmēr viss bija precīzi un kārtīgi. Zāģis uzasināts, cirvim kāts ielikts, viss spīdēja un laistījās. No viņa visu iemācījos. Velosipēdam riepu salāpīt, krāsni uzmūrēt. Viņš prata visu: ūdens sūkni ielikt zemē, mēbeles gatavot.
Tad tāpēc dzīvoklī mūrēji kamīnu.
Kamīns man ir tikai viens, bet krāns... nu tas jau bija eksperiments! Pirts krāsni piecas reizes pārtaisīju. Tā, kā pats nekad nebiju taisījis pirts krāsnis, tad izdomāju kaut kā pa savam. Vispirms tā nesildīja, tad bruka kopā, tad vēl kaut kas. Bet, lai nu ko, skursteni gan uzreiz uzmūrēju. No zemes līdz jumtam. Tas arī bija pirmo reizi, bet vēl nav sagāzies (smejas ). Cik jocīgi pašam liekas! Kaut gan sapnī daudzreiz esmu redzējis, ka pirts deg.
Tevī mājo amatnieks. Dzīvoklī viss pārbūvēts, sataisīts ar savām rokām, arī darbā.
Tiekties jau vajag. Man nekad nav bijusi lieka dzīvojamā platība. Arī darbā. Cik ir, tik ir. Vienkārši mēģinu sataisīt, tā lai viss pie rokas, un nekas netraucē. Man nav atšķirības, vai tā darbavieta, vai tā, kur es dzīvoju. Mēģinu, lai būtu ērti gan man, gan citiem. Man reti kāds brauc no Rīgas palīgā, parasti jau pats tieku galā ar saviem pacientiem. Bet ir reizes kad vajag, kad pietrūkst gan zināšanu, gan tehnikas. Citreiz vajag, lai pārliecinātos, ka dari visu iespējamo, kaut gan jūti, ka tas gadījums var beigties skumīgi. Tad labāk pasaukt... Nu reiz atbrauc kolēģis, ienākam pie manis iedzert kafiju. Viņš te staigā, staigā, apsēžas un tad: "Tu te dzīvo?" Tās bija patiesas emocijas! Man šķiet, ka tas ir labi, ja ir ērti.
Kā vienā cilvēkā tik daudz var satilpt? Cik stundas tu esi ārsts?
Mazā pilsētā šajā ziņā ir grūti. Rīgā darbā aizslēdz kabinetu, ej mājās un tevi vairs nerausta. Neteikšu, ka man visu laiku jābūt kaujas gatavībā, bet gadās.
Vai ir kaut kas tāds, ko neesi darījis, bet gribētu pamēģināt?
Jā, noteikti! Es gribu braukt ar kaitu. Gribu izlekt ar izpletni.
Ar gumiju?
Esmu lēcis. Nekādu problēmu.
Ko izdomā, to īsteno?
Parasti izdaru, ko esmu izdomājis. Gribu apbraukt Latvijai apkārt ar moci. Gribas no Ainažiem līdz Liepājai nobraukt ar smailīti pa jūru. Reāli tas ir iespējams. Es gribu uz Āfriku... tiešām gribu...
Tev tādi liela riska pasākumi patīk?
Arī uz maizes veikalu iet ir riskants pasākums. Nezini, kā tas viss beigsies (pauze ). Tagad martā brauksim uz Parīzi. Visi seši. Ar bērniem. Ar Parīzi bija tā. Mēs ar mammu runājamies. Viņa saka: „Visi brauc uz ārzemēm, kad tu brauksi?" Es teicu: „Braukšu uz Parīzi, kad man būs 40 gadi." Aizbraucu, kolīdz palika 44.
Lietus lāses un monētas
Sēnas duļķainos ūdeņos krīt.
Apļi tik vienādi - saplūst ar viļņiem,
Kas rīt?
Lietus lāses un monētas vienlaikus
Ūdenī krīt.
Tiem, kas tās sūta, cerība viena -
Atgriezties vēlreiz.
Kaut rīt.
/Andris Tjunītis/
Foto: no A.Tjunīša un M.Šperbergas personīgā arhīva
